Viesulis aizsmacis nosprauslojās, it kā būtu sapratis saimnieci. Viņa atvadoties maigi noglāstīja mīkstās nāsis un paplikšķināja pa slaido kaklu.
Kad Laura devās uz staļļa durvīm, viņa piepeši izdzirda pazīstamu balsi.
— Šodien gan tev nebija pārāk ilga izjāde.
— Sveiks, Alarik, — Laura atbildēja, pagriezās un iepriecināta paskatījās zēnā, kas bija atbalstījies pret tukša steliņģa atvērtajām durtiņām.
Viņam uz rokas sēdēja Bučmūlis, kas meta uz Lauru ziņkārus skatienus un tad, pēkšņi sasvūpojies gaisā, uzlaidās meitenei uz pleca. Zvēriņš noturēja līdzsvaru, plivinādams sikspārņa spāmeļus, pētīja Lauru acīm, spīdīgām kā pogas, un izgrūda sirdi plosošus spiedzienus.
Lauras sejā parādījās pārsteigums. — Kas tad nu, Bučmūlīt? Kas lēcies?
Par atbildi atkal atskanēja tikai smeldzīgi spiedzieni.
— Viņš droši vien saodis tev kabatā ābolu, — Alariks paskaidroja.
— Ābolu? — Meitene uzmeta pārsteigtu skatienu gaišmatainajam zēnam. — Kā tu zini?
Bet tad Laura jau pati atskārta, cik muļķīgs bija šis jautājums. Visi Avanterras iemītnieki bija turpat vai gaišreģi. Un Alariks laikam gan tik labi pazina savu svūpiju, ka gandrīz ikreiz spēja izskaidrot dzīvnieciņa izturēšanos. Viņa iebāza roku jakas kabatā, izvilka ābolu, ko bija paņēmusi ceļamaizei, un pastiepa to satraukti šņākuļojošajam pūkainajam zvēriņam. — Re, kur ir, rīma! Tu jau mierā neliksies!
Bučmūlis satvēra sārtvaidzi augli ar nagainajām priekšķepi-ņām un, skaļi šmakstinādams, sāka to tiesāt nost, kamēr Laura apmierināta viņu vēroja.
Alariks turpretim kritiski nopētīja meiteni. — Kas tev šodien noticis? Tu izskaties tā, it kā tevi mocītu raizes.
Laura pārsteigta pacēla galvu. Vai rūpes jau bija rakstītas viņai sejā? Vai arī Alariks savu īpašo spēju dēļ varēja labi iejusties viņas ādā?
Laura to nezināja, bet priecājās par viņa līdzjūtību. Un, tā kā meitene jau kopš pirmās tikšanās reizes izjuta dziļu iekšēju saikni ar Alariku, viņa, daudz nedomādama, izkratīja zēnam sirdi un pastāstīja, kas viņu nospiež kops ceļojuma sapnī.
Zēns, ne reizi nepārtraukdams, noklausījās viņas stāstu. Kad Laura bija beigusi, viņa piere apmācās.
— Tev ir licies pareizi, — viņš apstiprināja, — un tev ir nopietns iemesls raizēties.
— Tad šī Sirīna nudien vēl ir dzīva?
— Nudien. Un turklāt varenāka un bīstamāka nekā jebkad — kā es pats dabūju pārliecināties!
Meitene neviļus aizturēja elpu. — Tu pazīsti to melno burvi?
— Jā. — Atceroties satikšanos, Alarikam noskrēja auksti šermuļi pār kauliem. — Sirīna mani vajāja harpijas izskatā un iedzina staignā purvā. Par savu dzīvību varu pateikties tikai meža skrējējam Silvānam, kurš mani pēdējā sekundē izvilka no sēra žurgas.
Laura neticīgi pavērās zēnā. — Vai Sirīna ir veidolu mainītāja?
— Pilnīgi pareizi! Neviens cits uz Avanterras nepārvalda šo tumšo zinšu mākslu tik labi kā viņa!
— Bet kāpēc tad viņa Reimāra pilī nepieņēma citu tēlu?
— Es nezinu, Laura. Varu tikai pieņemt, ka pārvērtību māksla ir saistīta ar mītu pasauli un šeit, uz Cilvēkzvaigznes, tik labi nedarbojas.
— Un kā ar pārakmeņojumu,' vai arī to var izmantot tikai uz Avanterras?
Alariks kādu brīdi domāja; viņa skatiens prātojot bija pievērsts Bučmūlim, kurš bija notiesājis ābolu līdz pat serdei. — Pārakmeņojumu rada eliksīrs, — viņš domīgi sacīja, — un, ja to atnes uz jūsu pasauli...
— Ko Sirīna noteikti ir izdarījusi! — Laura pārtrauca. — Es pieņemu, ka viņa prot uzlikt arī šīs šaušalīgās mocības?
— Nē, Laura. — Gaišmatainais zēns papurināja galvu, un, kaut gan apspriestā tēma bija galīgi nopietna, viņš draudzīgi pasmaidīja. — Pārakmeņojuma burvestību nepārvalda pat velnišķīgā Sirīna. Šo neģēlību pieprot tikai furhuri!
— Furhuri? — Laura sejas izteiksme atgādināja jautājuma zīmi. — Kas galu galā ir furhuri? Izklausās baisi.
— Ir jau arī baisi! Tie ir visļaunākie melnie burvji visā Avanterrā, no viņiem visi baidās to sātanisko spēju dēļ. Tieši furhuri mūsu pasauļu rītausmā apveltīja ar tumšo zinšu spēkiem zobenu Mērdekli, darot to bīstamu pat Gaismas glabātājam. Tur-klāt viņi pārvalda dažādu nāvējošu dziru brūvēšanas mākslu. Un reizumis viņi saviem pretiniekiem uzliek pārakmeņojumu, ko daudzi uzskata par daudz briesmīgāku nekā mūžīgo tumsu. Ja tiki dzirdējusi Sirīnu, tad vari iedomāties, kāpēc.
Laura norīstījās un ar varu apspieda asaras.
Kādas šausmas, ja nu tētim jācieš tādas mokas!
— Jābūt taču pretlīdzeklim pret šo pārakmeņojumu. Visam ir divas puses, kā mums zināms.
— Taisnība! — Alariks noraizējies saviebās. — Diemžēl vienīgi furhuriem zināms, kā to sabrūvēt! Un ir vēl viena problēma.
— Vēl viena?
— Jā. — Alariks pavērās meitenē ar sāpjpilnu skatienu.
— Visnotaļ liela. Kaut arī eliksīram piemīt spēcīga burvestība, pārakmeņojums ilgst tikai mēnesi un tad tas jāatjauno.
— Tas nozīmē, ka vēlreiz jāiedod tā dzira?
— Tieši tā, citādi upuris atgūst kustību spējas! Turklāt šis pretlīdzeklis jebkurā laikā spēj pārtraukt pārakmeņojumu...
— Un tu to sauc par problēmu? — Laura uzbudināta viņu pārtrauca. — Drīzāk jau otrādi.
Alarika seja arvien vairāk sadrūma. —Ja tu ļautu man pateikt līdz galam, tad saprastu, ko es domāju, — viņš bilda, acīm redzami sapīcis. — Jo pēc septiņiem mēnešiem... — viņš apklusa, it kā baidītos kaut ko izteikt līdz galam.
Laurai piepeši sažņaudzās sirds. —Jā? — viņa vilcinādamās pavaicāja un, vēl nenoklausījusies atbildi, nojauta, ka tā būs drausma.
— Pēc septiņiem mēnešiem pārakmeņojums iestājas uz visiem laikiem, — Alariks klusi turpināja. — To vairs nevar izbeigt. Pat ja tam nelaimīgajam veseliem spaiņiem lietu mutē pretlīdzekli! Ak nē!
Laura bija kļuvusi miroņbāla. Viņa ar piepūli noturējās kājās un nespēja izdvest ne skaņas.
— Nu, beidzot! — Sirīna atvieglota pasmaidīja, raudzīdamās Gaišredzīgajā kristālā, kas stāvēja viņai priekšā uz galda. — Tas gaismas kalps jau droši vien domāja, ka varēs no mums izsprukt!
Melnais hercogs veikli pienāca pie veidolu mainītājas un paskatījās viņai pār plecu. Lodē, kas bija apmēram bērna galvas lielumā, bija redzama aina ar biezu krūmāju ieskautu upes līci, kas izskatījās gluži kā dzīvē. Krastā uz ceļiem tupēja kāds vīrietis saplēstās drānās un ar netīrumu kārtu uz sejas, viņš plaukstās bija iesmēlis ūdeni un kāri dzēra.
— Labs darbiņš, Sirīna! — Borborons paslavēja. — Tomēr atklāji to nolādēto Paravaina spiegu!
— Jā gan! — sieviete iešņācās, priecādamās par necerēto atzinību. — Turklāt šis Silvāns, vai kā to suņagabalu arī sauc, ārkārtīgi veikli slēpās, tas gan jāatzīst!
Sirīna noglāstīja kristāla lodi: Attēls tās iekšienē izbalēja, līdz izdzisa pavisam.
— Kā viņam vispār izdevās tikt līdz Čūsku upei? — Tumsas valdnieks pacēla uzacis jautājošā lokā un pavērās Sirīnā. — Tā taču bija Čūsku upe?
Veidolu mainītāja pamāja. —Jā. Es labi pazīstu to vietu. Man tā nozīmē ko īpašu, un es izjūtu ar to dziļu saikni. — Atmiņas raisīja viņas sejā sērīgu smaidu.
— Zinu, — Melnais hercogs sabozies sacīja. — Bet kā tas puisis varēja līdz turienei nokļūt, Gaišredzīgā kristāla neatklāts?