— Nopietni?
— Es taču teicu! — Lūkass saīdzis atcirta.
— Tad jau tu noteikti saproti arī to, kā notiek ceļošana sapnī? — Kaja spītīgi jautāja.
Lūkass novaikstījās un padomāja. — Nu, ne gluži, — viņš
beigās sacīja. — No otras puses, zinātniski teorētiskais šī procesa pamatojums, manuprāt, ir pilnīgi pārliecinošs. Proti, kā Stīvens Hokings raksta savā pasaulslavenajā...
— Oi, nē! — Kaja novaidējās. — Beidz taču vienreiz!
Lūkass tieši gribēja attraukt kādu ironisku piezīmi, kad pie
durvīm kāds pieklauvēja.
Kaja, pavērusi mazu spraudziņu, ieraudzīja to priekšā stāvam Kēvinu. Viņš rokā turēja mugursomu.
— Vai Lūkass ir pie jums? — viņš kāroja zināt.
— Eēē... es... nu... es nezinu, — Kaja vilcinājās atbildēt, žigli aizvēra durvis un uzmeta Lūkasam jautājošu skatienu.
Zēns pamāja. — Viņu tu mierīgi vari ielaist.
— Bet Laura taču piekodināja nevienu nelaist istabā!
— Tas gan. Bet viņa noteikti nedomāja Kēvinu. Viņš jau sen par visu ir lietas kursā!
— Ko? — Kaja bija izsista no sliedēm. — Tikai nesaki, ka tā ir taisnība! Kā jūs varējāt būt tik aptaurēti un pavisam svešu...
— Mēs Kēvinu pazīstam gana labi, lai viņam varētu uzticēties, — Lūkass viņu vēsi pārtrauca.
— Muļķības! Laura tai tipā ir ieķērusies un tāpēc neko nenojauš!
— Tu esi galīgi ķerta! — Lūkass noskaitās. — Beidz vienreiz gvelzt pa tukšo un laid viņu iekšā!
— Jūs vēl redzēsiet, ko esat savārījuši! — Kaja iekarsusi nopurpināja, negribīgi atvēra durvis un, pamezdama naidīgu skatienu uz Kēvinu, ļāva viņam ienākt.
Kad zēns ieraudzīja gultā Lauru bez dzīvības pazīmēm, viņa acis pārsteigumā iepletās. — Vai viņa tagad ir... sapņu ceļojumā?
— Jā, — Kaja īdzīgi norūca. — Apsēdies vienreiz un necel tādu troksni. Citādi viņa vēl pamodīsies!
— Sorry, būšu pavisam kluss. — Kēvins piesardzīgi apsēdās uz krēsla pie Lauras rakstāmgalda, uzmanīgi atvilka mugursomas rāvējslēdzēju un izvilka no tās divas pudeles. — Atnesu jums kolu, — viņš sacīja, atbruņojoši smaidīdams. — Ja nu sagribas dzert. Tur-klāt tā palīdz palikt nodomā. — Pašķielējis uz Lauru, viņš piebilda:
— Par ļaunu jau nenāks, vai ne?
Eju, kas veda uz pazemes cietumu, lāpas apgaismoja pavisam vāji. Laurai tas bija tikai pa prātam. Cietumsargi, kuriem viņa pa gabaliņu sekoja, meiteni šajā krēslā gandrīz neievēros. Piespiedusies cieši pie sienas un izmantodama aizsegam katru nišu, kādas lielā skaitā gadījās pa ceļam, viņa devās arvien dziļāk velvju gaitenī. Gaisam bija sastāvējusies smaka.
Kad Laura ieraudzīja treknu trioktīdu, viņai jau likās, ka pasākums ir izgāzies. Resnais izskatījās visnotaļ groteski, jo aci viņam pierē slēpa aizsegs. Turēdams rokā āvu, viņš apsargāja ieeju šahtai līdzīgajā kāpņu telpā, kas, domājams, veda uz dziļākajiem pazemes stāviem. Laura izbijusies ierāvās nelielā mūra nišā un saspringti vēroja, kā resnvēderis pieceļas no sola un plati uzsmaida kolēģiem ar gūstekni.
— Prieks, kur tu rodies! — viņš izsmējīgi nočiepstēja zēniski smalkā balstiņā. — Atkal jauns viesis! Mūsu pansijai gan ir laba slava!
Garais sargs atbildēja viņa ironiskajam smīnam. — Katrā ziņā par pieprasījumu nevaram sūdzēties! — viņš atteica. — Paskaties kārtīgi šai puisī. Otrreiz tu viņu vairs neredzēsi.
— Saprotu! — Stulbi ņirdzīgā izteiksme pēkšņi iesala sarga sejā, kas bija apaļa kā mēness. — Tad viņš noteikti dabūs vienu no mūsu apakšstāva numuriem ar īpašām ērtībām?
— Uzminēji gan!
— Vispār jau žēl viņa! — resnais nopīkstēja, un Laurai šķita, ka viņa saklausījusi īstu nožēlu. — Tik glīts puisis! — Tad viņš atkāpās sāņus un lāva paiet garām kolēģiem ar gūstekni.
Laura vēl drudžaini prātoja, kā nemanītai tikt garām resnvēderim, kad ieraudzīja kāpjam augšup biklu meiteni. Viņa stiepa smagu krūku un ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pagāja garām sargam tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Trioktīds mazajai neko neteica.
Laurā acumirklī nobrieda pārdrošs plāns.
Pagāja tikai dažas minūtes, un viņa tuvojās resnītim ar āvu, rokā turēdama līdz malām piepildītu ūdens krūku. Viņa bija izmānījusi krūku mazajai, piedāvādamās to viņas vietā aiznest cietumsargiem uz apakšējo stāvu. Lai gan īstenībā nekas nevarēja noiet greizi un resnajam trejacim nekas nevarēja likties aizdomīgi, Lauras sirdspuksti paātrinājās, un asinis šalca dzīslās tik skaļi, ka viņa jau nobijās, ka trioktīds to sadzirdēs. Taču viņš nepacēla ne acu, kad meitene pagāja viņam garām. Toties daudz lielākas šausmas viņā izraisīja sarga negaidītais uzsauciens dažus mirkļus vēlāk:
— Ei, tu!
Laura sarāvās, apstājās un pavisam lēnām pagriezās. — Jā... kungs?
Nobarojies sargs piecēlās, kā pīle platām pleznām piegāzelējās viņai klāt un uzmeta drūmu skatienu. — Vai tu šeit esi jauniņā? — viņš iečiepstējās un pasmaidīja.
Laura redzēja, ka viņam mutē ir viens vienīgs dzeltens apdru-pis zobs. — Eēē... jā... ēēē... tieši tā, kungs.
— Nevajag mani saukt par kungu. Man neiet necik labāk kā tev, nabaga sivēn! Bet vai tu man nevarētu izdarīt mazu pakalpojumu?
— Un... tas būtu?
— Kad atkal atgriezīsies virtuvē, pamēģini man noorganizēt kausu vīna, labi?
Laura pasmaidīja, un viņas atvieglojums nebija tēlots. — Pamēģināšu.
— Jauki, — vienzobainis noteica un ar cīsiņiem līdzīgajiem pirkstiem noglāstīja viņai matus. — Labs bērniņš. — Tad viņš aizgāzelējās atpakaļ savā vietā.
Jo dziļāk Laura nokāpa pazemē, jo neizturamāka kļuva smirdoņa. No sēra smakas viņai gandrīz aizcirtās elpa. Gaiss bija mitrs un lipīgs, un valdīja ellišķīgs karstums. Meitenei pāri sejai un augumam straumēm lija sviedri. Viņa iegriezās krēslainā ejā un uzmanīgi paskatījās visapkārt.
No cietumsargiem nebija ne vēsts. No cietuma dzīlēm gan atskanēja neskaidras balsis. Tās bija uzbudinātas. Vai tās piederēja trioktīdiem, kas ieslēdza ķēdēs jauno gūstekni? No blakus kamerām bija dzirdami nepārtraukti vaidi un apslāpēti kunksti. Neraugoties uz karstumu, Laurai ap sirdi kļuva arvien saltāk. Zemās kameras bija cieši izvietotas cita pie citas. Uz ejas pusi tās norobežoja režģi no metāla stieņiem rokas resnumā, tā ka tajās varēja ieskatīties un nemitīgi paturēt acīs to iemītniekus. Laura aizturēja elpu: vai tētis arī netika turēts kādā no šīm cellēm? Ja viņa bija pareizi sapratusi sarunu starp resnvēderi un viņa kolēģiem, tad pazemes apakšējais stāvs bija rezervēts īpašiem gūstekņiem — un pie tiem noteikti piederēja Mariuss.
Uzmanīgi raudzīdamās apkārt, meitene lavījās uz priekšu pa gaiteni un ieskatījās pirmajā kamerā. Akmens grīda bija klāta ar netīrumiem un drazām, salmi uz lažām bija appelējuši. Trīs ieslodzītie likās to vairs neievērojam, tieši tāpat kā viņi nemanīja Lauru. Divi no tiem, tērpušies skrandās, kvemēja cisās un apātiski raudzījās grīdā. Trešais, albīns, kā varēja spriest pēc vīrieša sniegbaltajiem matiem un sarkani pierietējušajām acīm, drīzāk bija miris nekā dzīvs. Viņš bija piekalts pie sienas ar resnām ķēdēm, rokas izplestas kā krustā sistajam. Izkāmējušais ķermenis bija pilnīgi kails, ja neņēma vērā gumu apsēju. Zem bālās ādas bija iz-spiedusies katra riba, bet ādu klāja brūces un pūžņojoši augoņi. Viņa galva bija nespēcīgi nokārta uz krūtīm, un no mutes atskanēja tik tikko dzirdami kunksti.