Ieraugot šo mocekli, Laurai gandrīz apstājās sirds. Viņa juta, kā pār vaigiem rit asaras. Ceļi sāka drebēt, un meitenei vajadzēja piespiest sevi doties tālāk.
Nākamās kameras iemītnieki atradās līdzīgā stāvoklī. Spriežot pēc brūcēm, arī viņi bija sisti.
Piepeši Laura izdzirda pātagas plīkšķus, kam sekoja slāpētas sāpju skaņas, ko izdvesa kāds vīrietis. Viņa izmisusi klausījās — tās noteikti nāca no kādas attālākas kameras!
Meitene nomākta turpināja ceļu, kad sarāvās, gluži kā saņēmusi belzienu ar vāli. Ūdens krūka gandrīz izslīdēja no rokām.
— Tēti, nē! — Šausmās ieplestām acīm Laura blenza uz vīrieti, kurš pilnīgi taisni gulēja cisās viņas priekšā esošajā kamerā.
— Tēti! — viņa dziestošā balsī nočukstēja.
Meitene kā caur mitru plīvuru redzēja savu tēvu, kurš gulēja nekustīgi kā akmens, šķiet, neko sev apkārt neuztverdams. Viņa mute bija viegli pavērta, acis stingi raudzījās griestos. Laura nespēja pamanīt viņa sejā ne niecīgāko kustību. Ne acu mirkšķināšanu, ne skropstu noraustīšanos, ne elpas vilcienu — it neko. Gandrīz vai šķita, ka dzīvība viņu jau pametusi. Gluži kā viņš jau būtu — miris.
Laura bija kā paralizēta. Kratīdamās raudās, viņa stāvēja pie dzelzs režģiem.
— Tēti, — viņa aizlauztā balsī čukstēja. — Ko viņi tev ir izdarījuši?
Un tad viņa saprata: Borborons patiešām uzlicis tēvam pārakmeņojumu.
Balss aiz muguras Laurai trāpīja kā dunča dūriens sirdī. — Ko tu tur dari?
Laura ar plaukstas virspusi noslaucīja asaras un lēnām pagriezās. Viņas priekšā stāvēja garais un pinkainais, zibsnīdami negantu skatienus.
— E... e...es, — viņa stostījās, un bailes, kas viņu bija pārņēmušas, meitenei gandrīz aizžņaudza rīkli. — Es... nesu... ū... ūd... ūdeni. — Beidzot viņa atkal saņēmās un ar galvas mājienu norādīja uz tēva pusi. — Vai viņam arī...?
Garais trioktīds noņirdza izsmējīgus smieklus. —Tu laikam esi jauniņā — vai arī īsta zoss! — viņš tad noteica. — Tam tur nekāds ūdens nav vajadzīgs. Viņam vispār nekas nav vajadzīgs. Ar viņu ir cauri. Kaut gan — ja viņam drīz neiešķiebs eliksīru, tad viņš pamodīsies no sastinguma. Bet līdzēt tas tāpat neko nelīdzēs.
Laurā iegailējās negaidīta cerība. Ja tētis patiešām atgūsies, varbūt viņa ar Mariusu spēs sazināties. Ar vienu vienīgu acu skatienu būtu gana, lai viņš zinātu, ka meita nav viņu aizmirsusi, ir uzmeklējusi viņu un darījusi visu, lai viņu atbrīvotu. Tas viņam noteikti dotu jaunu sparu un palīdzētu vieglāk pārciest mocības.
Visādā ziņā!
— Beidz vienreiz tik stulbi blenzt uz Zemes cilvēku, — garais cietumsargs uzbrēca, — arī tad, ja neesi necik daudz viņus redzējusi. Aiznes beidzot ūdeni gūsteknim pēdējā kamerā! — To teicis, viņš pagriezās pret sīko. — Pavadi viņu un atslēdz durvis!
— Tas nav vajadzīgs — es durvis atstāju vaļā.
— Ko? — viņa biedra seja mainīja krāsu. — Tu jucis esi, vai? — viņš auroja.
— Nesatraucies, tas puisis tāpat tuvākās stundas nespēs ne pakustēties!
Garais, vārdiem trūkstot, nogrozīja galvu. — Neiedomājama vieglprātība! Vīns tev jau aptumšojis saprātu. Tikai neaizmirsti pēc tam aizslēgt durvis! Un, ja vēlreiz tā gadīsies, es par tevi ziņošu sardzes vecākajam!
— Neraizējies, gan es neaizmirsīšu, — norātais norūca. Noskaities viņš iespēra Laurai. — Taisies, stulbais skuķi!
Laura klupdama devās uz priekšu. Tieši aiz tēva kameras eja asi pagriezās pa labi. īsajā atzarojumā atradās tikai trīs celles, tā ka pēdējo kameru viņa sasniedza jau pēc dažiem soļiem.
Režģotās durvis nudien stāvēja vaļā. Gūsteknis, neizrādīdams nekādas dzīvības zīmes, gulēja uz mēslainās akmens grīdas. Viņa muguru klāja asiņainas svītras. Trioktīdi bija norāvuši viņam no pleciem drānas un apstrādājuši tik ilgi, līdz pātagas cirtienu pēdas veidoja uz viņa muguras tīklam līdzīgu rakstu. Pirmajā mirklī Laura nodomāja, ka spīdzinātais gūsteknis ir beigts. Viņa izbijusies nolika krūku uz mazā koka galdiņa pie režģiem un nometās ceļos pie ieslodzītā. Viņš vēl elpoja, kaut arī smagi. Par laimi, viņa Alarika vamža kabatā atrada lupatiņu. Žigli iemērkusi to ūdenī, meitene noslaucīja savainotajam seju un atdzesēja pieri.
Pēc dažiem mirkļiem nelaimīgais tikko manāmi pakustināja lūpas. — Ū... ūdeni, — viņš vaidēja.
Laura aizsteidzās pie galda, pielēja māla kausu, kas tur jau stāvēja, atbalstīja spēku zaudējušā vīrieša galvu un pielika viņam pie lūpām kausu. Acis aizvēris, viņš sāka dzert kā zīdainis, kas kāri meklē pudelīti.
— Paldies, — viņš vārgi izdvesa, kad Laura bija nolikusi kausu.
— Kuš! — meitene brīdināja un mierinoši noglāstīja sviedros salipušos matus. — Nevajag piepūlēties.
Neraugoties uz brīdinājumu, gūsteknis mēģināja atvērt acis. Viņa plakstiņi nemierīgi raustījās, līdz viņš palūkojās Laurā. — Pasaki... Alienorai, kur... es esmu.
— Alienorai?
— Jā. Tai gaišmatei, kura stāvēja tev priekšā... pie vārtiem. Viņai... jāapkopj manas brūces, jo citādi... citādi... — To teicis, viņš atkal zaudēja samaņu, un galva bezspēkā noslīga uz grīdas.
Laura pataustīja viņam pulsu: vīrietis vēl bija dzīvs. Kā palīdzēt šim nabaga cilvēkam? Ko viņa varēja darīt gūstekņa labā? Īstenībā neko — tikai nodot viņa vēsti.
Smagu sirdi Laura izgāja no celles. Pirms nogriešanās galvenajā ejā meitene piesardzīgi paglūnēja ap stūri.
Dzirde viņu nebija vīlusi. Dunēja zābaki, un no ejas dziļumiem platiem soļiem iznira trīs stāvi. Divi vīrieši un viena sieviete. Laura tūdaļ pazina ķirzakai līdzīgo melno burvi.
Sirīna!
Alarikam bija taisnība: viņa vēl joprojām bija dzīva, kaut arī ar cilvēka saprātu tas nebija aptverams. Bet kurš gan no tiem satraucošajiem notikumiem, kas viņai pēdējā laikā bija gadījušies, bija prātam aptverams?
22. nodaļa
MELNĀ HERCOGA PAZEMES CIETUMS
Sirīna izskatījās tieši tāpat kā toreiz, pirms simtiem gadu, kad Laura viņu bija sastapusi Rāvenšteinas viduslaiku pilī. Šķita, ka Sirīna nav novecojusi ne par minūti, un mugurā viņai bija tas pats smaragdzaļais tērps, kurā viņa bija ģērbusies Reimāra dzīrēs. Jauna bija vienīgi ķēdīte ar zelta piekariņu, kuru viņa bija aplikusi ap kaklu. Meitene tikai pēc kāda brīža atskārta, kas bija šis, augstākais, trīs centimetrus lielais amulets: stilizēts ritenis ar astoņiem spieķiem — Laika rats!
Pārbijusies līdz nāvei, Laura ievilka elpu — un tai pašā mirklī saprata, kāds tam bija izskaidrojums: naktī uz trīspadsmito dzimšanas dienu tēvs viņu bija apciemojis sapņu veidolā. Kad ceļojums sapnī pēkšņi tika pārtraukts, viņš ķēdīti bija turējis rokā. Tātad šādi neiedomājami vērtīgais Laika rats bija nonācis Avanterrā — un Sirīnas rokās. Kāds tur brīnums, ka melnā burve bija varenāka nekā jebkad iepriekš! Šis amulets, ko gaismas gari bija kaldinājuši laiku rītausmā no tā paša zelta, no kura bija darināts Apskaidrības kauss, daudzkāršoja sava nēsātāja spēkus un spējas — un tā burve tagad bija ieguvusi gandrīz neierobežotu varu.
Pulciņš apstājās Mariusa Leandera kameras priekšā. Trioktīdi jau sen bija piecēlušies no sola un klanījās atnācēju priekšā.
Priekšgalā gāja slaids vīrietis. Viņa spēcīgo augumu apņēma melns apmetnis, kas sniedzās gandrīz līdz grīdai. No tā apakšas rēgojās zobena rokturis, kas tumšajam stāvam bija apjozts ap vidu. Seja ar ērgļa degunu bija tikpat miroņbāla kā Sirīnai. Mute ar šaurajām lūpām liecināja par cietsirdību. Pametot skatienu uz cietumsargu, viņa acis iekvēlojās sarkanas kā lava.