— Atslēgt! — viņš strupi pavēlēja.
Laurai pār muguru noskrēja šermuļi un uz galvas sacēlās stāvus mati: meitene tūdaļ atskārta, ka šī balss, kas šķita nākam tieši no elles rīkles, varēja piederēt tikai Melnajam hercogam.
Borboronam!
Ari cietumsargu izturēšanās liecināja to pašu. Viņi pat neiedrošinājās tumsas spēku vadonim ieskatīties sejā, bet, galvu noliekuši, palika savās vietās. Garais stostīdamies izmocīja atbildi:
— Tū... tū... tūlīt, kungs! — Trīcošiem pirkstiem viņš centīgi samakšķerēja milzīgo atslēgu saišķi, kas viņam bija piekārts pie ādas jostas, atslēdza režģotās durvis un pagāja sāņus, lai Melnais hercogs un viņa pavadoņi varētu ieiet iekšā.
Borborons pa priekšu palaida neievērojamu vīrieti spilgti sarkanā apmetnī. Laura nespēja saskatīt viņa seju, jo kapuce bija uzvilkta dziļi pāri galvai. Tomēr viņa ne mazākajā mērā nešaubījās, ka tas bija viens no izdaudzinātajiem furhuriem. Alariks bija stāstījis, ka tikai šie melnie burvji drīkstot nēsāt tādus apmetņus.
Furhurs, kam sekoja Melnais hercogs un Sirīna, piegāja pie Mariusa Leandera guļvietas. Kad melnais mags pievērsās Borboro-nam, Laura pamanīja viņa slimīgi dzelteno seju ar neskaitāmiem vecuma plankumiem.
— Esam atnākuši tieši īstajā laikā, — vīriņš noķērca, ļaunīgi smaidīdams, iekams atkal pārliecās Mariusam.
Un nudien: Laura ieraudzīja, ka tēvs sāk kustēties. Viņa rokas kā palēninātā filmā sāka taustīties uz sejas pusi.
Tad viņš nudien vēl bija dzīvs!
— Tēti! — Laura satraukta nočukstēja, un viņu pārņēma neizturama vēlme tūdaļ pat mesties kamerā un krist viņam ap kaklu. Bet tas būtu neprāts! Tīrā pašnāvība! Viņai bija jāapspiež šīs kvēlās alkas, lai gan tas nācās bezgala grūti.
Furhurs pabāza roku zem sava apmetņa un izvilka mazu pudelīti — acīmredzot tā bija dzira, kas Mariusam Leanderam no jauna liks sastingt pārakmeņojumā. Laura labprāt būtu aizvērusi acis, ieraugot melno burvi noliecamies pār tēvu — un tomēr viņa nespēja novērst skatienu.
Sirīna gluži negaidīti iekliedzās. — Pie visiem nelabajiem! — Viņa, acīm redzami apjukusi, noskatījās uz zelta amuletu, kas karājās viņai kaklā. Tas trīsēja, kustēdamies šurpu turpu, un tad, kā gara rokas vadīts, sāka lēkāt ķēdītē. Melnais hercogs un furhurs bija ne mazāk pārsteigti par veidolu mainītāju, un arī Laura neizpratnē vēroja Laika ratu — tas piepeši iekvēlojās sarkans!
— Nolādēts! — Borborona sejā iezīmējās gan dusmas, gan apjukums. — Ko tas nozīmē?
Burves ķirzakveidīgās acis vēl joprojām bija kā piekaltas amuletam. — Laika rats ilgojas pēc savas saimnieces, — viņa nicinoši iešņācās.
— Dīvaini. — Melnais hercogs aizdomīgi viņā noskatījās.
— Kāpēc tieši tagad?
— Nezinu. Varu tikai pieņemt, ka skuķis tagad sācis darboties un kaut ko brūvē pret mums. — Sirīna pēkšņi novērsās un, pavēlnieciski pastiepusi uz priekšu zodu, pavērās furhurā. — Tu taču spēsi šo procedūru pabeigt arī bez mums, — viņa uzsauca, — vai arī tev vajadzīga mūsu palīdzība?
— Brīdinu tevi pēdējo reizi, sievišķi! — Vecais vīrs, likās, tikai ar pūlēm valdīja dusmas. — Domā, ko runā, — vai arī dabūsi to rūgti nožēlot!
Veidolu mainītāja atbildēja viņam tikai ar nicinošu galvas mājienu, tad atkal pievērsdamās Melnajam hercogam. — Pavadiet mani uz manām istabām, — viņa sacīja, — lai varam tikt skaidrībā, ko Laika rats īsti gribēja teikt!
Borborons melnajam burvim pamāja ar galvu, tādējādi dodams zīmi, lai viņš turpina procedūru, un kopā ar Sirīnu izgāja no kameras.
Furhurs drūmi noskatījās abiem pakaļ, līdz noliecās pār gūstekni, kura ķermenis arvien vairāk un vairāk atguvās no sastinguma.
Mariuss Leanders jau sen nojauta, kas viņam draudēja. Viņš kā pretodamies pacēla kreiso roku — bet tas nelīdzēja. Laurai nācās bezspēcīgi noskatīties, kā furhurs ielej tēvam mutē divus zaļgana eliksīra pilienus, Mariusa lūpas kustības vidū sastinga, un viņa ķermeni pārņēma stinguma važas.
— Nē! — Laura novaidējās. Viņai acu priekšā viss sāka griezties, un meitene jutās, it kā pati gulētu cisās un no viņas aizplūstu visa dzīvība. Būdama bezspēcīga un nespēdama nekādi reaģēt, viņa vienaldzīgi vēroja, kā pirksti palaida vaļā osu un māla krūze sašķīda uz grīdas.
Sirīna un Borborons atradās jau krietnu gabalu no Mariusa kameras, kad izdzirda plīstošu troksni. Viņi pārsteigti pagriezās un paskatījās uz trioktīdiem, kas vēl joprojām stāvēja pie celles.
— Kas tur bija? — Melnais hercogs viņiem uzsauca. — Kas te notiek?
— Ēē... tur... tā noteikti bija verdzene, kas aprūpē jauno gūstekni, — garais atbildēja, pašķielēdams uz gaiteņa pagriezienu, kur bija paslēpusies Laura, kas baiļodamās sekoja sarunai. — Viņa ir jauniņā un vēl diezgan neveikla.
Borborona sejas izteiksme apmācās, un viņa sarkanajās acīs atspoguļojās kvēlojošs niknums. — Tad tev laiks viņai iemācīt, kā verdzenei jāpilda savi uzdevumi. Parūpējies, lai viņas neveiklības pēc iespējas ātrāk izbeigtos! Un, ja arī tas nedos rezultātus, tad viņas liktenis ir apzīmogots — saprati?
— Protams, manu pavēlniek, — garais atbildēja, un arī otrs cietumsargs atmodās no letarģijas. — Nebaidieties, kungs, — viņš sacīja, un no izredzēm, ka ar visaugstākās instances atļauju varēs meitenei sadot krietnu sutu, viņam sejā atplauka priecīgs smīns.
— Varat pilnībā uz mums paļauties!
— Ceru, ka varu! Citādi... — Stingrais skatiens, ko Melnais hercogs uzmeta savam kalpam, bija nepārprotams. Borborons grasījās doties tālāk, kad Sirīna viņu aizturēja.
— Vēl tikai mirkli, — viņa sacīja un pagriezās pret trioktīdiem. — Šī verdzene ir jauna, jūs teicāt?
— Jā, kundze. Viņa šodien pirmo dienu veic darbu cietumā.
— Nudien? — Veidolu mainītāja domīgi rotaļājās ar Laika ratu, kas ķēdītē karājās ap viņas kaklu. Tas bija nomierinājies un izskatījās tieši tāpat kā agrāk. Sirīna ar putna nagiem līdzīgajiem pirkstiem paberzēja zodu. — Varbūt... vajadzētu to meiteni apskatīt tuvāk? — viņa sacīja. Nenogaidījusi Borborona atbildi, viņa žigli piegāja pie ejas pagrieziena.
Ak, nē!
Izbijusies līdz nāvei, Laura pūlējās saņemties. Viņa drudžaini raudzījās visapkārt, meklēdama aizsegu, — viss velti. Sirīna nenovēršami tuvojās. Viņas soļi dunēja Lauras ausīs kā ļauni draudi. Pēc dažām sekundēm veidolu mainītāja viņu būs atklājusi. Un tad...
Kaja izbrīnīta raudzījās uz draudzeni, kas gulēja bez dzīvības zīmēm. — Ai, nē! — viņa pārsteigta izdvesa.
— Kas noticis? — Kēvins, kas kopā ar Lūkasu, spēlēdami piedzīvojumu spēli, sēdēja pie meiteņu datora, jautājoši viņā palūkojās.
— Laurai noraustījās seja!
— Nu un tad?
— Man tas likās savādi, — Kaja satraukta atbildēja. — Viņa, kopš atrodas sapņu ceļojumā, it nemaz nav pakustējusies. Ne noraustījusies, ne iepīkstējusies, vispār neko. Bet pirms pāris sekundēm Laura pēkšņi sarāvās, es skaidri redzēju. Vai jums tas neliekas jocīgi?
— Kas gan tur varētu būt jocīgs? — Lūkass viņu neizpratnē nopētīja. — Katrs cilvēks taču miegā kustas, tas taču ir gluži dabiski. Vieni vairāk, citi mazāk, un pat visdziļākajā bipnozē neviens nevar nogulēt, nemaz nekustēdamies!
Kaja bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Var jau būt — bet man kaut kā ir tāda stulba sajūta.
— Kaut kā? — Lūkass izteiksmīgi atkārtoja un sarauca pieri.