— Izklausās pārliecinoši!
Noskaitusies par dzēlīgo piezīmi, Kaja novaikstījās. — Jā, kaut kā! Arī tad, ja tavam prātam tas nav aptverams! — Viņa nolika malā grāmatu un uzmanīgi nopētīja Lauru. — Viņa pēkšņi izskatās pavisam citādi. It kā viņai... — Meitene aprāvās. Viņa, protams, bija ievērojusi, ka Lūkasa uzmestais skatiens bija no sērijas “tikai nerunā muļķības, trūcīgais koeficient”, no kura visi baidījās. Kaja pārāk labi zināja, kas parasti notika, ja šo brīdinājumu kāds ignorēja: sekoja kodīga piezīme, kas parasti trāpīja desmitniekā un adresātu nolika uz lāpstiņām. Tālab Kaja kādu brītiņu vilcinājās — bet tad rūpes par Lauru tomēr guva virsroku pār bailēm no izgāšanās. — Laura izskatās tā, it kā viņai vajadzētu mūsu palīdzību, — viņa drosmīgi turpināja.
Kēvins šaubīdamies nošūpoja galvu. — Es gan neko nesaskatu, Kaja. Tev vienkārši likās.
— Nelikās gan! — Apaļīgā meitene bija vairāk nekā noraizējusies. — Paskatieties viņā kārtīgi, tad arī jūs ievērosit!
Lūkass beidzot piecēlās kājās, pienāca pie māsas gultas un rūpīgi nopētīja Lauru. — Es tiešām nesaprotu, ko tu domā.
— Lūkas, paskaties taču! — Kajas skatienā bija lasāms izmisums, kas auga augumā. — Paskaties kārtīgi! Turklāt ne jau bez iemesla Laura mūs lūdza viņu pieskatīt!
— Pareizi. — Zēns pamāja un pastūma augstāk brilles, kas bija noslīdējušas uz paša degungala. — Bet viņa domāja vienīgi to, lai mēs raudzītos, ka viņai šeit nekas nenotiek! Jo transā viņa ir gluži bezpalīdzīga. Nebija ne runas par to, ka mēs viņu aicinātu atpakaļ pirms paredzētā laika. Un, cik pazīstu savu māsu, viņa mums paldies vis neteiks, ja izčakarēsim viņai sapņu ceļojumu!
— Bet ja nu viņai patiešām draud briesmas? — Kajas balss skanēja raudulīgi.
— Tikai tāpēc, ka viņa pakustējās? — Lūkass pacēla uz augšu uzacis, un viņa sejā iegūla skolmeistariska izteiksme. — Padomā taču: vai nevarētu būt, ka Laura sarāvās tikai tāpēc, ka ir izdomājusi, kā atbrīvot tēti? Vai tu tiešām gribi, lai mēs to aizkavētu? Viņa nekad mūžā mums to nepiedotu!
Kaja klusēja.
— Es saprotu, ka esi noraizējusies, — Lūkass neierasti maigi sacīja, mierinoši uzlikdams Kajai uz pleca roku. — Bet Laura noteikti neuzņemsies nevajadzīgu risku, tici man! — Ieskatījies pulkstenī, viņš piebilda: — Pēc divdesmit minūtēm mēs viņu vienalga pamodināsim. Un šo īso laiciņu mums viņai vēl vajadzētu piešķirt, kā tu domā?
Kaja vēl joprojām neizdvesa ne skaņas. Nebija jau tā, ka Lūkasa argumenti nebūtu pārliecinoši. Gluži pretēji — tiem bija grūti iebilst. Taču — viņai vienkārši bija stulba sajūta, un tur nu Lūkass neko nespēja grozīt.
— Man liekas, viņam ir taisnība! — Kēvins teica. Viņš ar atbruņojošu smaidu pastiepa Kajai un Lūkasam glāzi kolas. — Iedzeriet kādu malciņu, lai beidzot pievērstos citām domām!
Laura aizvēra acis. Šī briesmīgā sieviete kuru katru brīdi varēja viņu atklāt. Meitene jau sajuta saltumu, ko burve izstaroja. Vēl tikai pāris soļu — un viņas liktenis būs apzīmogots.
Sirīna bija sasniegusi gaiteņa pagriezienu, kad pazemē atskanēja skaļa meitenes balss. — Nāciet jel ātri, kundze! Gaismas ērglis! Es virs cietokšņa redzēju Bultspārni!
Kā odzes dzelta, Sirīna apsviedās apkārt un raudzījās pretim meitenei, kas skrēja pie viņas. Arī Borborons, kas sekoja veidolu mainītājai, uz brīdi šķita apjucis un nepacietīgi gaidīja, līdz gaišmate nokļuva līdz viņiem. Straujais skrējiens viņu bija nokausējis, jo meitene elsoja. Melnais hercogs vēsi viņu nopētīja. — Vai esi pārliecināta, Alienora?
— Jā, kungs! — Meitene godprātīgi raudzījās pavēlniekā.
— Uzraugi mums taču piekodināja tūliņ ziņot, kolīdz ieraugām kādu gaismas radību. Un tāpēc... — Viņa apklusa un nolieca galvu, jo vienkārši nespēja izturēt ugunssarkano acu urbīgo skatienu.
Borborona sejai pārslīdēja ļauns smaids, kad viņš pagriezās pret Sirīnu. — Tev gan ir centīga verdzene, Sirīna, — viņš sacīja.
— Nāc, paskatīsimies, kas tiem Eliziona salašņām atkal ir pa-domā! — Rupji pagrūdis meiteni malā, viņš slaidiem soļiem aizsteidzās prom.
— Gādājiet, lai jaunā verdzene tūlīt man piesakās, sapratāt? — veidolu mainītāja vēl uzšņāca cietumsargiem un tad sekoja Melnajam hercogam.
Sasprindzinājums nokrita no Lauras pleciem kā centneru smaga nasta. Viņa atviegloti izpūta aizturēto gaisu. Fū — atkal bija izdevies izkļūt sveikā! Viņa vēl trīcēja pie visām miesām, un pār muguru plūda auksti sviedri.
Tad ap stūri nogriezās Alienora. Laura viņai mīļuprāt būtu metusies ap kaklu. — Paldies, — viņa tikai izdvesa. — Tu man izglābi dzīvību. Ja tu nejauši nebūtu gadījusies...
Gaišmate ar starojoši zilajām acīm pasmaidīja. — Tas nebija nejauši.
— Nē?
— Nē. — Alienora papurināja galvu. — Es apvaicājos tai nelaimīgajai, kas te strādā, par Silvānu, un...
— Tad tu esi Alienora? —-Laura viņu strauji pārtrauca un norādīja uz pēdējo kameru. — Viņš ierunājās par tevi un lūdza, lai pastāstu tev. Viņš ir savainots.
— Es brīnītos, ja būtu citādi, — Alienora skumji noteica.
— Mazā man stāstīja, ka tu esot viņai palūgusi krūku.
Laura pamāja.
— Tad jau tu neesi verdzene. Neviens, kurš ir pie pilna prāta, nekad brīvprātīgi nepieteiksies kalpot cietumā.
— Gudriniece, — Laura atbildēja bez mazākās ironijas. — Tu ātri saprati.
— Ieraudzīju, kā Melnais hercogs un viņa pavadoņi iegāja pazemē, un tad atskārtu, ka tev draud briesmas.
— Kas ir, tas ir! — Laura sāpīgi pasmējās. — Vēl mirklis, un ar mani būtu cauri! Kāpēc viņi tev uzticas?
— Es esmu Sirīnas personiskā verdzene, tāpēc!
— Ak tu nabadzīte! — Laura līdzcietīgi nopūtās. — Tad arī tevi viņi atvilkuši uz šejieni?
Gaišmate papurināja galvu. — Nē. Es labprātīgi atnācu šurp.
— Labprātīgi? — Laura nespēja slēpt pārsteigumu. — Bet kāpēc...
Alienora viņu pārtrauca pusvārdā. — Pārāk garš stāsts, lai tagad stāstītu. Labāk pasaki, kur tu dabūji tās drānas, kas tev mugurā?
— Hmm, — Laura atbildēja un tieši grasījās visu paskaidrot, kad ap stūri pagriezās pinkainais trioktīds. Iepriekš nebrīdinādams, viņš Laurai iesita pļauku pa seju un norādīja uz lauskām, kas gulēja uz grīdas. — Tas tev par krūku! Nākamreiz dabūsi ar pātagu, vai skaidrs?
Laura neatbildēja, tikai berzēja smeldzošo vaigu.
— Vai skaidrs? — cietumsargs vēlreiz uzbļāva.
Alienora iegrūda Laurai sānos dunku, un viņa uzreiz saprata.
— Jā, kungs, — meitene steigšus atteica.
Uzrauga drūmo seju apgaismoja gandarīts smīns. — Un nu taisies, ka tiec, pie Sirīnas! Izskatās, ka viņa pēc tevis pamatīgi noilgojusies.
Laura vilcinājās — un otrreiz manīja Alienoras elkoņa grūdienu. — Protams, kungs, — viņa tādēļ aši atkārtoja un aizsteidzās. Viņa vēl dzirdēja, kā trioktīds Alienorai lika salasīt lauskas.
Tai pašā brīdī furhurs iznāca no Mariusa Leandera kameras. Viņš drebelīgiem solīšiem gāja prom, kamēr tievais uzraugs aizbultēja režģotās durvis.
Laura nespēja atturēties, nepametusi skatienu cellē.
Viņas tēvs kā akmens statuja gulēja salmu guļvietā, nolādēts pavadīt pārakmeņojumā vēl vismaz divdesmit astoņas dienas. Bija taču izslēgts, ka Tumsas cietoksnī atrastos kāds, kas viņam iedotu pretlīdzekli...
Laura sarāvās kā zibens ķerta.
Protams!
Bez šaubām! Viņa pati varēja tēvam iedot pretlīdzekli, vajadzēja tikai to atrast!