Meitenei noreiba galva, un viņa raudzījās, kur palicis furhurs. Vīrelis koši sarkanajā apmetnī ar kapuci jau bija ticis līdz krēslainās ejas galam un patlaban pagriezās gar mūra izliekumu, lai nokļūtu kāpņu telpā. Ja Laura sekotu pa pēdām, varbūt viņš aizvestu meiteni uz vietu, kur glabāja savas burvju dziras un maģiskos eliksīrus.
Viss izrādījās daudz vieglāk, nekā Laura bija iedomājusies. Nevienam neradās aizdomas, kad viņa furhuram sekoja pāri pils pagalmam un Tumsas cietokšņa iekštelpās. Turklāt visapkārt ču-mēja un mudžēja melnie bruņinieki, kalpi un paverdzinātie bērni. Kur tad vēl suņi, kaķi un preteklīgie indes ložņas! Taču šeit, tāpat kā cietumā, Lauru acīmredzot noturēja par vienu no verdzenēm; pat sargi viņai ļāva iet, neko neprasīdami.
Melnais burvis pat neatskatījās. Sarkanais apmetnis plīvoja vien, furhuram pa līkumainajiem gaiteņiem dodoties uz savām istabām. Tās atradās vienā no lielajiem torņiem. Tur augšup veda gandrīz bezgalīgas vītņu kāpnes, taču vecajam vīram, Laurai par izbrīnu, tās nesagādāja nekādas grūtības. Viņš kustējās rimti un vienmērīgi ātri, atstādams aiz sevis stāvu pēc stāva.
Visbeidzot viņš iegāja kādās durvīs pie kāpnēm. Tās nebija aizbultētas.
Laura paslēpās aiz pīlāra, kamēr furhurs iegāja kambarī. Viņš laikam ļoti steidzās, jo atstāja durvis vaļā un pats sāka rosīties pie liela skapja, kas stāvēja pie pretējās sienas. Tajā bija sarindoti dučiem visdažādāko trauku — tīģeļi, pudelītes, kausi, bļodiņas, katli un stikla kolbas. Furhurs izvilka zem apmetņa paslēpto pudelīti un pievienoja tur esošajām.
Cerams, ka arī pretlīdzeklis ir paslēpts tai pašā skapī, Laurai iešāvās prātā. Viņu pārņēma līksms satraukums, un sirds neviļus sāka sisties straujāk.
Burvis steigšus atstāja savas istabas, aizvēra durvis un devās prom. Iegrimis domās, viņš pagāja garām pīlāram, aiz kura bija paslēpusies Laura. Meitene neiedrošinājās ir paelpot — bet arī šoreiz furhurs viņu neievēroja. Mazliet vēlāk viņa soļi atskanēja zemāk kāpņu telpā.
Laura pameta skatienu gaitenī: neviena nebija! Viņa žigli steidzās uz kambari. Nospiežot rokturi, neatskanēja ne mazākais troksnītis. Durvis bez skaņas atvērās. Laura iegāja iekšā — un pa šauru lodziņu pie naksnīgajām debesīm ieraudzīja neparastu zvaigznāju.
Kā burvju varas pievilkta, viņa piegāja tuvāk un, muti atvērusi, lūkojās gaiši mirdzošajā zvaigžņu kopā. Septiņas zvaigznes, no kurām viena spīdēja spožāk nekā citas, veidoja to pašu noslēpumaino zīmi, kas bija starojusi pretim no slepenā klostera arhīva velvju griestiem. Tas pats zvaigznājs, kas greznoja arīdzan vecā folianta vāku, bet ko nevarēja novērot uz Zemes.
Dīvaini gan, Laura nodomāja. Tad jau uz klostera velvju griestiem ir attēlotas Avanterras debesis.
Kādēļ gan?
Dziļās domās iegrimusi, viņa lēnām pagriezās — un pārbijās līdz nāvei: viņas priekšā stāvēja divi melnie bruņinieki, kas nelietīgi smīnēja pretim.
— Cerams, ka piedosi par traucējumu, — ņirdzīgi iesāka bruņinieks, uz kura zoda rēgojās āžbārdiņa, — bet mēs tevi gaidījām gana ilgi!
Gaidījām?
Kā tad tā? Kā viņi varēja zināt, ka Laura dosies uz furhura kambari?
— Veicīgi, taisies! — bārdainis asā balsī pārtrauca Lauras prātojumus. Smīns viņa sejā bija izzudis, tā vietā bija parādījusies nopietnība. — Borborons un Sirīna nevar vien nociesties, līdz tevi ieraudzīs!
Pretoties nebija jēgas. Viņa nespētu noturēties pret diviem stipriniekiem. Pat īpašās spējas neko nedotu. Tālab Laura nespi-rinādamās ļāva Melnā hercoga rokaspuišiem sevi aizvest. Viņa neizjuta ne mazākās bailes, bruņoto vīru pavadībā iedama pa pils gaiteņiem. Gluži pretēji: meiteni bija pārņēmis atvieglojums, un viņai nācās sevi piespiest, lai neatplauktu smaidā. Tumsas spēku vadonis un drausmā veidolu mainītāja viņai ne nieka nespēs nodarīt. Galu galā paies tikai daži mirkļi, līdz Lūkass viņu pamodinās — un tai pašā mirklī Lauras sapņu tēls tumsas aizstāvju acu priekšā izkūpēs gaisā, un viņa neskarta atgriezīsies uz Zemes. Borboronam un Sirīnai acis noteikti būs uz kātiņiem, Laura nodomāja, un savaldījās nepasmīnējusi.
Rāvenšteinas pilī Lauras istabā bija iestājies snaudulīgs klusums. Uz Kajas naktsskapīša tikšķēja modinātājs, kura rādītāji nenovēršami tuvojās septiņiem. Klusi savā nodabā dūca dators, un no skaļrunīšiem atskanēja arvien tā pati monotonā skaņu secība. Monitorā kustējās ekrāna saudzētājs — pa zaļganām jūras dzelmēm, spraukdamies cauri jūraszāļu džungļiem, peldēja kuprvaļi, laiski izlaizdami burbuļus.
Ārā, parkā, klusināti skanēja rāvenšteiniešu balsis — viens otrs, neraugoties uz tumsas nolaišanos, vēl joprojām dzīvojās pa skeitborda laukumu. Tomēr Kaja un Lūkass viņus nedzirdēja. Rudmate izstiepusies gulēja savā gultā, klusītēm krākdama, un zēns bezspēkā bija saļimis uz grozāmā krēsla pie Lauras rakstāmgalda. Miegā viņš bija atbalstījies pret košo galda virsmu. Galva balstījās uz sakrustotajām rokām tieši blakus tukšajai kolas pudelei.
Pulksteņa rādītāji jau bija pārsoļojuši pāri pilnas stundas atzīmei, kad laukā atskanēja skaļš, žvadzošs troksnis. Taču Kaja un Lūkass nepacēla ne ausu. Tāpat viņi nemanīja arī to, kā Laura, kas vēl joprojām bija iegrimusi transā, gultā sarāvās un viņas sejā iezagās baiļpilna izteiksme.
Toties Kēvins bija pazudis.
23. nodaļa BRIESMĪGS PIEDĀVĀJUMS
Tumsas cietokšņa troņa zāle bija milzīga. Akmens kamīnā liesmas plaiksnījās tik mežonīgi, ka Laurai neviļus ienāca prātā elles ugunis. Šķilām sabrūkot, atskanēja šņākoņa un blīkšķi, nevaldāmi izsprāga dzirksteles, un uz akmens grīdas kamīna priekšā nolija kvēlojošu kripatiņu lietus. Taču nevienu tas, liekas, netraucēja. Ne Melno hercogu, kurš sēdēja tronī, ne veidolu mainītāju, kas stāvēja viņam blakus, un abus sargus pie durvīm jau nepavisam ne. Tikai viens no melnajiem suņiem, kas gulēja netālu no uguns, iekaucās, kad viņam trāpīja viena no sprēgātām.
Abi rokaspuiši pieveda Lauru pie varenā krēsla, kas atradās telpas viņā galā. Tronis gandrīz pilnībā bija izgatavots no melna koka. Laura sev vaicāja, vai tik tas nav melnkoks, tomēr nebija pārliecināta, vai uz Avanterras ir tāda pati veģetācija kā uz Zemes. Varbūt šai mītu valstībā aug pavisam citādi koki un augi nekā viņas dzimtenē. Iespaidīgā krēsla sēdeklis un mugurdaļa bija apvilkti ar brūnu garspalvainu kažokādu, un uz atzveltnes tieši virs Melnā hercoga galvas bija piestiprināts bālgans dzīvnieka galvaskauss. Laurai tas atgādināja zirga galvu, kaut arī tam bija izliekti auna ragi un drīzāk plēsoņam piederīgi zobi. Roku balsti bija darināti no smilškrāsas materiāla. Pirmajā brīdī Laura jau nobijās, vai tie nav cilvēku kauli, varbūt stilba kauli. Tad viņa atvieglota konstatēja, ka tas tomēr bija ziloņkauls.
Borborons laiski sēdēja tronī. Pavēlnieciski pamādams, viņš lika aiziet melnajiem bruņiniekiem un ar caururbjošu skatienu nopētīja meiteni. — Vai tu visā nopietnībā ticēji, ka varēsi mūs pārtrumpot un mēs tevi neatklāsim? — viņš tai uzsauca.
Kaut arī Laura šo aizsmakušo balsi nedzirdēja pirmoreiz, viņai radās sajūta, it kā muguru durstītu vesels leģions ledainu adatiņu. Bet varbūt šo saltumu radīja Sirīnas urbīgās, aukstās čūskas acis? Burves sejā nebija manāmas nekādas izjūtas. Tikai tad, kad iekvēlojās piekariņš, kas ķēdītē bija uzkārts viņai kaklā, Sirīnas lūpas savilkās ironiskā smīnā.
— Tu laikam gan nebiji domājusi, ka tevi nodos Laika rats? — viņa izsmējīgi sacīja. — Tas ir krietni noilgojies pēc tevis, savas likumīgās saimnieces. Tā taču esi tu, Laura, vai ne? Vai arī man labāk tevi dēvēt par Laurencu?