Bet varbūt tomēr?
Vai tas pats zīmogs, kuram vajadzēja nākt talkā, izpildot viņas uzdevumu, varēja gādāt arī par to, lai viņa nodotu gaismas ceļu?
Kā tas bija iespējams?
Laura neatrada atbildi uz jautājumu gūzmu, kas mežonīgi šaudījās viņai pa smadzenēm kā flipera bumbiņas, raisīdamas pārdomas un pieprasīdamas tūlītēju atbildi, beigās atsizdamās tikai pret šķēršļiem un nesasniegdamas glābjošo mērķi. Viņa savā galvā uzgāja tikai vienu vienīgu izeju no šī labirinta — vajag iegūt laiku!
— Labi, — viņa tāpēc sacīja un vairākkārt pamāja, it kā gribēdama apstiprināt savu piekrišanu. — Es apsolu.
Melnā hercoga sejā iezagās gandarīts smaids. — Es zināju! — Tad viņš atkal kļuva nopietns. — Bet tu nevienam nedrīksti stāstīt par mūsu norunu. Tikai viens vārds, Laura, — un tavam tēvam būs jāmirst!
Meitene vēlreiz pamāja. — Es klusēšu, to es jums apsolu. Neviens neuzzinās par mūsu vienošanos.
— Es arī tā ceru. — Borborona skatiens vēl joprojām pētīja glīto meitenes sejiņu, gluži kā meklēdams visniecīgākās izlikšanās zīmes. — Tikai nedomā, ka mums paslīd garām kaut kripatiņa no tā, kas notiek uz Cilvēkzvaigznes. Mums visur ir sabiedrotie, un mūsu piekritēju ir vairāk, nekā tu spēj iedomāties.
Laura nīgri pasmaidīja. — Te nu jūs maldāties. Man ļoti labi ir zināms, cik liela ir tumsas vara uz Zemes un cik daudz cilvēku ir pakļāvušies ļaunumam. Šodien varbūt vēl vairāk nekā jebkad, jo citādi mūsu pasaulē klātos labāk. Nebūtu ne strīdu, ne vardarbības, ne kara, un cilvēki mierīgi sadzīvotu savā starpā. Bet vienalga: tumsas spēkiem nav lemts uzvarēt — it nekad!
Sirīna izgrūda niknu šņācienu, bet Borborons iecietīgi pasmaidīja. Lauras svinīgā nopietnība viņu, kā šķiet, uzjautrināja.
— Nedomāju pārliecināt tevi par pretējo, kaut arī tikai nelga var ticēt tādām nejēdzībām. Gan redzēsi, ka visas tavas pūles beigās izrādīsies veltīgas. Un tagad ej! — Pašķielējis uz veidolu mainītāju, kuras sejā atkal jau bija iezagusies neganta izteiksme, viņš piebilda: — Iekams mūsu draudzene nav ķērusies pie nepārdomātas rīcības!
Neveltīdama tumsas aizstāvjiem ne skatiena, Laura devās uz izeju. Pie durvīm viņa vēlreiz pagriezās. — Tikai nedomājiet, ka varēsit mani apvest ap stūri: es atdošu kausu tikai tad, kad būsit atbrīvojuši tēti.
Borborona lūpās bija iegūlis uzjautrināts smīns. — Neraizējies, Laura! Es pats tevi sagaidīšu pie vārtiem — kopā ar tavu tēvu. Paliec sveika! Jau tagad priecājos par mūsu tikšanos Lieldienās.
Melnais hercogs pamāja durvju sargiem, kas nekavējoties atvēra durvis un pagāja sāņus, lai Laura netraucēti varētu iziet no troņa zāles.
Gaitenī meitene apstājās. Tikai tagad Laura manīja, kādu spriedzi bija pārdzīvojusi. Meitenei mazliet reiba galva, tā ka nācās pieiet pie sienas un atbalstīties pret to ar muguru. Viņa domīgi raudzījās uz priekšu. Vai Melnais hercogs nudien bija tik pārliecināts, ka viņa turēs solījumu, — vai arī viņš tikai blefoja? Viņš, bez šaubām, zināja, ka Laura mīl tēvu vairāk par visu — taču, no otras puses, viņa arī bija zvērējusi visiem spēkiem kalpot gaismas uzvarai. Un kāds gan labums no tā, ja tēvs paliks dzīvs un tiks atbrīvots, bet Zemei un Avanterrai bija lemta bojāeja?
Nekāds. Absolūti nekāds!
Lai ko viņa, Laura, darītu un par ko arī izšķirtos, — tas jebkurā gadījumā bija nepareizi! Ja viņa paliktu nelokāma gaismas karotāja un nogādātu Apskaidrības kausu atpakaļ uz Grāla pili, tad tēvam būtu jāmirst. Ja viņa izpildītu Melnā hercoga prasību un atdotu kausu tumsas spēkiem, Mariusam tiktu dāvāta dzīvība... ja vien Borborons turētu savu solījumu. Taču vienlaikus viņa lemtu iznīcībai gan Zemi, gan Avanterru. Bija tikai viena izeja no šīs piņķerīgās situācijas: vajadzēja tēvu atmodināt no pārakmeņo-juma un atbrīvot no Tumsas cietokšņa, iekams viņa vedīs Apskaidrības kausu atpakaļ uz Avanterru.
Tikai — kā to izdarīt?
Laura pavērās apkārt. Gaitenis bija tukšs. Neviens nebija redzams. Vai gan kāds ievērotu, ja viņa dotos atpakaļ uz furhura istabām, nevis tūdaļ pārtrauktu ceļojumu sapnī? Varbūt viņu vēlreiz noturētu par gluži nekaitīgu verdzeni un Jautu visur iekļūt? Vai veidolu mainītāja vēl joprojām turpināja viņu novērot savā Gaišredzīgajā kristālā? Vispār — maz ticams. Un, ja nu viņa tomēr būtu pacentusies, tad Laura zināja, ka Melnais hercogs viņu aizstāvētu. Viņš gan nepieļautu, ka Laurai atgadītos kas ļauns, iekams Apskaidrības kauss nebūs nonācis viņa rokās.
Vienkārši jāriskē!
Laura bez kādām grūtībām nokļuva furhura kambarī. Viņa aizbultēja durvis un neticīgi pakratīja galvu: viss gāja necerēti vienkārši!
Pie debesīm vēl joprojām bija redzams neparastais zvaigznājs. Tas bija pavirzījies gabaliņu tālāk pie debesu jumola un spoži staroja pretim meitenei pa logu, it kā aicinādams tam pievērsties tuvāk. Taču viņai nebija laika. Bija darāms kas svarīgāks nekā skatīšanās zvaigznēs — lai cik iespaidīgas tās arī būtu!
Laura žigli atvēra skapi ar burvju dzirām. Jau pēc īsa brītiņa viņa bija atklājusi pudelīti ar indīgi zaļo šķidrumu. Tā stāvēja augšējā plauktā. Pudelītē pa labi atradās pienaini duļķains šķidrums. Ķeburaino uzrakstu uz nodzeltējušās etiķetes Laura nespēja izlasīt — tas bija nepazīstamā valodā. Bet tam noteikti vajadzēja būt meklētajam pretlīdzeklim, jo tas stāvēja tieši blakus pārakmeņojuma dzērienam. Abi eliksīri saderēja kopā, tas bija skaidri redzams.
Laura pacēlās uz pirkstgaliem, pastiepa roku un satvēra pudelīti — kad viņai apkārt viss nobālēja un izzuda. Gan skapis, gan furhura kambaris, gan Tumsas cietokšņa mūri — visu ievilka mirdzošas gaismas vērpete.
Nolādēts! Tieši tagad! Nevar būt!
Kad Laura atguvās, viņai šķita, ka gals klāt. Iekšā viss griezās, un no virpuļojošās gaismas jūras dzīlēm, kuru spiediena dēļ galva draudēja pārsprāgt, līdz apziņas virsslāņiem iznira atskārta. Tās ir beigas, tā, dobji atbalsodamās, vēstīja, iekams orkāns galvā atkal bija visu aprijis. Tad Laurai šķita, it kā viņa būtu cieši ievīstīta segā, kas bija piebāzta ar svinu vairāku tonnu smagumā. Visi locekļi, muskuļi, visas auguma cīpsliņas stenēja zem nepanesamā svara. Tas kā milzīgs astoņkājis arvien stingrāk un stingrāk sagrāba meiteni savos taustekļos, it kā gribēdams izspiest no viņas laukā dzīvību.
Laura gandrīz nespēja paelpot. Viņa ar mokām tvēra gaisu, kamēr gaisma galvā izdzisa, dodama vietu nespodrai dūmakai.
Cauri blīvai pelēkai sienai izspiedās skaņas. — Laura? — Sporta skolotāja balss atgādināja burbuļošanu — it kā viņš būtu valis, kas laiski kūļājas kaut kur tālu bezgalīgā jūrā. — Kas noticis, Laura?
Meitene nespēja pakustināt lūpas. Tās bija gluži kā salīmētas ar neizšķīdināmu līmi, un viņa jaudāja vien vaidēt un stenēt. Arī acis Laura nevarēja atvērt. Plakstiņi klāja tās kā centneriem smagi vāki, kas negribēja kustēties ne par milimetru.
Persija vārdi izskanēja kā tāla atbalss, ko vējš bija atnesis līdz viņas ausij, līdz Laura uztvēra izmisušu saucienu: — Laura! Celies jel augšā, mon Dieul
Persijs Valjants pūlējās velti. Laura peldēja arvien tālāk, kamēr baisais Borborona vieplis uzplaiksnīja viņas atmiņas tumšajā jūrā kā drausma dziļūdens zivs, čukstot meitenei ausī ņirdzīgas pavēles: — Atdod kausu! Apsoli man! Es nogalināšu tavu tēvu — un tevi arī! Atdod kausu! Nogalināšu tēvu! Nogalināšu!
Laura saprata viņa vārdus, taču ne mazākajā mērā neuztvēra to jēgu. Viņa vienkārši nespēja tos saistīt savā starpā. Tie kā ap-trakuši šaudījās šurpu turpu, spēlēdami sunīšus viņas galvā. Un, jo vairāk viņa dzinās tiem pakaļ, lūkodama panākt un sarindot jēg-pilnā secībā, jo lielākā juceklī nokļuva — bet tad Laura beidzot piezemējās atmiņu jūras dibenā. No turienes pacēlās melns mākonis, aizsegdams skatu — līdz pēdīgi meitene saplūda ar bezgalīgo melnumu.