Telefonam iedžinkstoties, Sarkanā nāve uzreiz zināja, kas zvana. Viņš pacēla klausuli, un viņa sejā iezīmējās ņirdzīgs smīns. — Jā?
Viņš gandrīz garlaikoti uzklausīja zvanītāju, acis nepacietīgi pievērsis griestiem. — Pats par sevi saprotams, kungs. Es visu nokārtoju. Tieši tā, kā bijāt man uzdevis.
Zvanītājam ar to acīmredzot nebija gana, jo viņš turpināja runāt, kas Sarkano nāvi laikam saniknoja. Viņa ģīmis kļuva arvien drūmāks. — Bet jūs taču zināt, kungs, — viņš norūca, acīm sekodams vientulīgai mušai, kas rāpoja pa sienu viņam blakus. — Ja Sarkanā nāve kādu ir sagrābis savos nagos, viņš to vaļā vairs nelaidīs. It nekad!
Tam sekoja zibensātrs sitiens — un uz gaišajām tapetēm palika tikai asins plankums.
24. nodaļa MEKLĒJOT PROFESORU
ākamajā rītā pēc skolotāja apmeklējuma Laura drīkstēja atstāt slimnīcu. Persijs Valjants atbrauca viņai pakaļ ar savu sagrabējušo Peugeot un aizkučierēja viņu līdz Rāven-šteinai.
Skolotāju stāvlaukumā izkāpdama no automobiļa, Laura dzirdēja putnu līksmos treļļus. Saule gozējās pie debesīm, pāri zemei pūta maiga vēsmiņa, un zelta lietum bija manāmi jau pirmie pārdrošie dzeltenie pumpuri — tuvojās pavasaris, gluži nepārprotami.
Viņas skatiens pievērsās pils ēkai. Efejām apaugušie mūri, gaismas apmirdzēti, izskatījās gluži vai sudrabaini. Otrajā stāvā bija atvērti daži logi, no kuriem atskanēja klusinātas skolotāju un skolēnu balsis. Kad Laura stāvu augstāk ieraudzīja savas istabas logu, viņu pārņēma siltums — beidzot atkal mājās!
— Liels paldies, Persij, ka atbrauci man pakaļ, — viņa sacīja un grasījās paķert somu.
— Tam vēl laika būs gana, Laura. Prrofesorrs Aureliāns mūs gaida. Viņš vakarr vakarrā uzdeva uzrreiz pēc musū pārrbrrauk-šanas doties pie viņa, jo viņam eSot kas svarrīgs sakāms.
Laura atstāja mantas auto un sekoja sporta skolotājam dziļāk parkā. Kad šaurais celiņš strauji pagriezās, meitenei šķita, ka viņa ar acs stūrīti ir pamanījusi nozibam ēnu. Laura aši pagriezās un pameta skatienu uz lielo torni. Bet tur neviena nebija. Ne Albīna Ellerkinga, kuru viņa bija turējusi aizdomās, ne kāda cita. Viņa droši vien bija maldījusies — vai arī slepenais vērotājs jau bija pazudis.
Laura vienaldzīgi paraustīja plecus un blakus Persijam klusēdama gāja cauri parkam. Koku un krūmu kailajos zaros lēkāja lielās zīlītes, zvirbuļi un strazdi. Sakaltušās lapas, kas klāja mauriņu, ik pa brīdim nočabēja: acīmredzot no ziemas miega bija pamodušās pirmās lauku peles.
Mazliet vēlāk viņi nokļuva līdz profesora Aureliānā namiņam. Mājas durvis bija plaši atvērtas — it kā Austrums nepacietīgi alktu viņus ieraudzīt. Taču krēsls dzīvojamajā istabā bija tukšs, un arī uguns kamīnā nekurējās.
Jocīgi, Laura nodomāja. Parasti viņš mūs gaidīja šeit, ja kaut ko vēlējās.
Arī Persija sejā bija lasāms pārsteigums. — Dirrektorra kungs? — viņš skaļi pasauca. — Prrofesorr Aurreliān?
Taču Austrums neatbildēja.
— Dīvaini, — sporta skolotājs nomurmināja. — Liekas visnotaļ dīvaini!
— Varbūt viņš mūs gaida savā kabinetā?
Skolotājs pacēla augšup uzacis. — Kālab gan viņam mus gaidīt savā kabinetā, ja viņš man uzdevā tevi atvest uz savu miteklī? Nē, Laura, es bīstos, ka viņam būs kas atgadījies!
Abi nekavējoties sāka meklēt profesoru. Kaut arī viņi apgrieza otrādi visu namiņu, no Aureliānā nebija ne ziņas, ne miņas. Toties gadījās viens interesants atklājums: vannas istabā trūka svarīgāko tualetes piederumu — zobu pastas, zobu sukas un ziepju. Nebija arī ķemmes vai sukas, ar ko direktors spētu pieveikt savu kuplo matu lērumu.
— Gandrīz vai šķiet, ka profesors būtu aizceļojis.
— Tā nudien izskatās. — Persijs piekrītoši pamāja. — Un tomerr tas irr gluži izslēgts. Citādi viņš nebūtu mūs aicinājis pie
sēvis.
Laura kļuva domīga. — Varbūt viņam kaut kas pēkšņi atgadījies? Pajautāsim Mīzelšteinai.
Aureliānā namdurvju priekšā viņi abi uzskrēja virsū komisāram Rejmanim.
— Ko tad jūs te darrāt? — Persijs pārsteigts apvaicājās.
— Es jums gribēju uzdot tieši to pašu jautājumu, — bārdainais kriminālpolicijas ierēdnis nīgri attrauca.
— Mums arr dirrektorru bija sarrunāta tikšanās.
Rejmanis uzmeta skolotājam tādu skatienu kā ērglis, kas pamanījis laupījumu. — Un?
Persijs paraustīja plecus. — Viņa te nav.
— Tā jau man likās!
Laurai rādījās, ka viņa ir pamanījusi sarkastisku smaidu kriminālpolicijas ierēdņa sejā, kaut arī tā vietu jau bija ieņēmis asais buldoga skatiens.— Kādēļ jūs tā runājat? — viņa pārmetoši vaicāja.
— Jo jūsu godājamajam direktora kungam ir visi iemesli aiztī-ties, — Rejmanis tik nikni norūca, ka likās — tūliņ iekodīs.
— Muļķības! Kāpēc viņam kaut kas tāds būtu jādara? — Laura bija satraukusies.
— Pavisam vienkārši, jaunkundzi tāpēc, ka pa šo laiku esam konstatējuši, ka viņš noteikti ir pātera Dominika slepkava!
— Ko?! Bet tas taču nevar būt — nekādā ziņā!
Uz komisāru enerģiskais protests neatstāja nekādu iespaidu.
— Un kā vēl! Man jau visu laiku bija tādas aizdomas — bet nu beidzot kabatā ir pierādījumi!
Laura jutās tā, it kā nupat būtu saņēmusi sitienu ar dūri sejā. Viņai kļuva nelabi, un meitene sāka drebēt pie visām miesām.
Profesors Aureliāns — slepkava! Absolūti neiespējami!
Kā caur vati viņa dzirdēja komisāru, kas stāstīja par krimināl-tehniskās ekspertīzes rezultātiem. Daktiloskopijas speciālisti veltīgi salīdzinājuši fragmentāros pirkstu nospiedumus, kas tika atrasti uz slepkavības ieroča, ar datu bāzē uzkrātajiem nospiedumiem. Taču Aureliānā nospiedumi — tos noņēma, viņam pirmoreiz apmeklējot komisariātu, — uzrādījuši simtprocentīgu atbilstību.
— Līdz ar to ir neapšaubāmi skaidrs, ka direktors to nazi ir turējis rokā! Un, tā kā citas personas pirkstu nospiedumi uz tā netika atklāti, tad slepkavam jābūt, loģiski, viņam!
Persijs bija bāls kā krīts. — Bet... es... man... tas vienkarršī nav aptverrams, — viņš stomījās. — Austrums visparr nav spējīgs uz tādu brriesmu lietū!
— Nav jau pirmā reize, kad cilvēkos gadās maldīties! — Komisāra vērša ģīmī jautās gandrīz vai līdzjūtība. — Un alkatība, jāatzīst, ir nopietns motīvs, jau kopš senseniem laikiem. Jūsu profesors bija metis aci uz to veco foliantu, un tāpēc...
— Neprrats! — Persijs savilka pieri grumbās un enerģiski pakratīja galvu. — Tad jau grrāmatai vajadzēja atrrasties šeit!
— Gan mēs arī atradīsim, draudziņ. — Rejmaņa balss skanēja gandrīz līksmi, un tajā jautās triumfa nianse. — Mani kolēģi jau nodarbojas ar direktora kabineta pārmeklēšanu. Pēc tam pienāks kārta, lūk, šai te būdiņai. Un lieku galvu ķīlā, ka atradīsies arī lietiskie pierādījumi!
Lai jau komisārs domā, kā viņam tīk! Laura un Persijs pavadīja viņu līdz pilij, un tur viņiem pretim steidzās Antons, tievais Rejmaņa asistents.
— Šef! Komisāra kungs! — viņš jau pa gabalu sauca, satraukti vicinādams labajā rokā grāmatu. Laura nojauta, kāds nosaukums bija šim foliantam: “Septiņu brālība”.
Ai, nē!
— Vai es neteicu? — Komisārs pievērsās asistentam, kurš aizelsies stāvēja viņu priekšā, pasniegdams pierādījumu, kas bija ielikts caurspīdīgā plastmasas maisiņā. — Kur jūs to atradāt?