— Viņa rakstāmgaldā, šef! — tievais puisis, smagi elpodams, paskaidroja. — Sākumā mēs vispār neko nevarējām atrast. Visā kabinetā — nekā. Un sekretariātā arī ne. Kaut arī visu, kā nākas, apgriezām otrādi.
Rejmanis pārsteigts rauca pieri. — Bet kur tad?
Antona vaibsti savilkās platā smīnā. — Pavisam vienkārši, šef! Mēs jau grasījāmies beigt, kad es pēkšņi ievēroju, ka atvilktņu lielums neatbilst rakstāmgalda izmēriem. Tās bija krietni īsākas. Izņēmu tās ārā — un atklāju slepeno nodalījumu, kas bija paslēpts aizmugurējā sienā.
— Bravo, Anton! — Komisārs aizbildnieciski uzsita jaunajam vīrietim pa plecu. — Labi nostrādāts! Kas vēl atradās slēptuvē?
Asistents papurināja galvu. — Nekas, tikai grāmata!
— Nogādā to laboratorijā, lai viņi pārbauda pirkstu nospiedumus un asiņu pēdas!
Kamēr Antons aizsteidzās prom, viņa priekšnieks pievērsās Laurai un Persijam. Komisāra sejas izteiksme liecināja par dziļu gandarījumu. — Vai tagad saprotat, kāpēc direktora kungs nozuda? Viņš taču ir gudrs vīrs un jau sen bija nopratis, ka liegšanās necik nelīdzēs, kolīdz būsim identificējuši pirkstu nospiedumus un atraduši foliantu. Tāpēc viņš nolēma bēgot izvairīties no draudošā aresta. Bet tas viņam neko nedos. Agri vai vēlu mēs viņu tāpat notversim — drošs kā bankā!
Laura bija nobālusi un neticīgi raudzījās īdzīgajā komisārā.
Rejmanis veltīja viņai neatzinīgu skatienu. — Nedomāju, ka šis tips ir pelnījis tavu līdzjūtību. Galu galā slepkavība nav nekāds sīkums, un par to vajag atbildēt.
Laurai šis iebildums paslīdēja gar ausīm. Viņa spēra soli tuvāk kriminālpolicijas ierēdnim un cieši paskatījās viņam acīs. — Atrodiet profesoru, — viņa lūdzās. — Lūdzu, atrodiet viņu, cik ātri vien iespējams!
Persijs viņai uzmeta pārsteigtu skatienu. “Vai tu esi jukusi?” viņa sejā bija lasāms neizteikts jautājums.
Nē — Laura it nemaz nebija jukusi. Gluži otrādi: viņas prāts darbojās vēl asāk nekā jebkad. Un tādēļ viņa zināja, ka viņas tēvam būs jāmirst, ja Austrums Aureliāns drīz neparādīsies.
Nedēļu vēlāk sargātāju vadonis vēl joprojām bija pazudis. Pat pēc četrpadsmit dienām policija nebija uzgājusi nekādas viņa pēdas. Turklāt visā valstī bija izsludināta meklēšana un pat apsolīts atalgojums par palīdzību, viņu noķerot. Kaut gan iedzīvotāji bija aicināti sadarboties, nebija nevienas derīgas norādes par viņa uzturēšanās vietu.
Rāvenšteinā noskaņojums bija nošļucis krietni zem nulles. Beigu beigās Austrums Aureliāns bija ārkārtīgi iemīļots gandrīz visu internāta audzēkņu vidū. Laikam gan neviens visā internātā neticēja, ka viņš būtu slepkava un tāpēc aizbēdzis, kaut arī pierādījumi tik ļoti liecināja pret viņu. Skolēni arvien vairāk raizējās par to, kā viņam klājās.
Piedevām internāta vadības grožus atkal bija pārņēmis Dr. Kvintuss Tumšickis, sākdams ar savām policejiskajām metodēm tieši tai vietā, kur bija beidzis pirms Ziemassvētkiem. Jau pirmajā uzrunā viņš pauda sašutumu un lika stingri ievērot skolas iekšējo kārtību. Viņš nepārprotami norādīja, ka tagad katrs pārkāpums “ierastajā veidā” tikšot sodīts. Vismaz kamēr viņš būšot atbildīgs par Rāvenšteinas vadību. Un augstprātīgais smīns ikvienam stāstīja par viņa ciešo pārliecību, ka šoreiz gan viņam izdosies vadīt internāta likteņceļus ilgāku laiku.
Visai biedējošas izredzes! Taču vēl biedējošāk bija, lūk, kas: nenovēršami tuvojās Lieldienas, bet ne Laura, ne citi sargātāji nezināja, kur bija paslēpts Apskaidrības kauss. Vienīgais, kuram bija zināma slēptuve, bija profesors Aureliāns.
Tieši viņš!
Toreiz pēc satraucošajiem notikumiem pēdējos ziemas saulgriežos sargātāji, zināms, bija drudžaini prātojuši, kur atrast kausam drošu slēptuvi. Beigās Austrums Aureliāns bija viņiem paskaidrojis, ka dārgais trauks ar dzīvības ūdeni būšot lielākā drošībā, ja par tā atrašanās vietu zinās pēc iespējas mazāk cilvēku. Jo tumsas piekritēji arī turpmāk, bez šaubām, visiem spēkiem lūkos atgūt to atpakaļ. Iespējams, ka viņi mēģinās pat ar varu izspiest slēptuves vietu no kāda sargātāja. Tieši tāpēc būtu vēlams neko par to nezināt. Jo to, par ko nav ne jausmas, nav iespējams arī izpaust.
Šis arguments beidzot bija pārliecinājis Persiju, Mēriju un Lauru. Turklāt Aureliāns vēl bija paskaidrojis, ka zinot vietu, kur kauss būšot pilnīgā drošībā. Pat tad, ja tumsas piekritēji to atklāšot, viņi nekādā ziņā nespēšot iegūt dārgumu savās rokās, jo to sargāšot visstiprākā vara zem saules. Tālab viņi uzticēja Apskaidrības kausu profesoram, ne reizi neapvaicādamies par tā slēptuvi. Kālab gan? Viņš arī tāpat nebūtu izpaudis.
Lūkass bija satriekts. Viņš neticīgi raudzījās māsā. — Bet tad jau tu nevarēsi aiznest kausu atpakaļ uz Avanterru — ja Aureliāns laikus neparādīsies.
Laura iekoda lūpā un mulsi raudzījās draugos, kuri ar gaidu pilnām sejām bija sapulcējušies viņas istabā. — Pareizi, — viņa pieticīgi sacīja. — Ja vien mēs neatradīsim slēptuvi arī bez viņa. Taču profesors toreiz gan apgalvoja, ka kauss tur esot pilnīgā drošībā, jo neviens nespēšot to atrast.
— Oi, nē! — Kaja ievaidējās, kamēr Lūkass mēmā izmisumā saguma Lauras grozāmajā krēslā. Kēvins, kurš muguru bija atbalstījis pret skapi, vīlies nošņaukājās. Viņš gandrīz līdzcietīgi nopētīja Lauru, kas salauzta sēdēja gultā. — Varbūt policijas izsludinātā meklēšana beigsies veiksmīgi un Aureliānu drīz vien noķers. — Viņš pūlējās izspiest uzmundrinošu smaidiņu.
Laura nikni viņā noskatījās, un meitenes skatienā bija vairāk indes nekā klaburčūskas kodienā. — Noķers? Pēc kā tas izklausās? Profesors taču nav nekāds noziedznieks!
— Sorr^! — Kēvins aizskarts parāva augšup uzacis. — Es to arī nemaz negribēju teikt. Es tāpat kā tu ceru, ka policija drīz viņu atradīs.
— Tad viņu vajadzētu intensīvi meklēt! — Lūkass iesprauda.
— Bet tieši to viņi nekad nedarīs, jo Aureliāns nav bīstams. Viņi, visticamāk, mierīgi nogaidīs, līdz viņš tīri nejauši ieskries tīklā. Viņiem taču laika gana.
— Atšķirībā no manis! — Laura pēkšņā izlēmībā pielēca kājās un citu pēc cita nopētīja draugus. — Tāpēc mums pašiem jāķeras klāt.
Kaja, kas, ceļgalus pievilkusi, sēdēja gultā, pārsteigta pacēla galvu. — Pašiem jāķeras klāt? Ko tu ar to domā, Laura?
— Gluži vienkārši — jāmēģina uz savu roku atrast profesoru!
Kēvina seju apēnoja šaubas. — Tas taču ir bezjēdzīgi. Tu taču
nedomā nopietni, ka mēs uzzināsim vairāk nekā policija?
Lauras sejā nepakustējās ne vaibsts. — Domāju gan, — viņa vēsi atteica. —Jo viņi par pamatu pieņēmuši pilnīgi nepareizu teoriju.
— Es nesaprotu... — Kēvins iesāka, kad Laura viņu pārtrauca.
— Policija taču ir pārliecināta, ka Aureliāns ir aizbēdzis, lai izvairītos no aresta. Taču mēs zinām, ka viņš nevar būt slepkava — un tāpēc viņam nebija ne mazākā iemesla nozust.
— Bet tieši tas taču ir noticis! — Kaja, skaidri manāms, bija apjukusi. — Un es nesaprotu, kāpēc.
Par tādu neattapību Laura varēja tikai nobolīt acis.
— Viņu piespieda, trūcīgais koeficient, tāpēc! — Lūkass jau atbildēja.
— Piespieda? Kā tad tā?
Laura šoreiz nespēja noturēties, nervozi nenostenoties. — Kaja, cilvēk, — neizliecies taču dumjāka, nekā īstenībā esi! Tas taču skaidrs kā diena: profesors Aureliāns ir nolaupīts!