Выбрать главу

Laura manīja, ka viņu sagrābj nevaldāmas dusmas. Pulss paātrinājās, un asinis sitās gandrīz dzirdami.

Tas vienkārši bija par daudz!

Viņa aizsvilusies paķēra savas skolas mantas un pielēca kājās.

— Tikai nedari muļķības! — Kaja piekodināja draudzenei, bet Laura jau metās uz durvīm.

— Sstāvi, citādi dabūssi piezīmi! — Rozija nošņāca. Laura vairs neredzēja, ka ap skolotājas lūpām bija iezīmējies ņirdzīgs smīns. Viņa jau atradās gaitenī un aizcirta aiz sevis klases durvis.

Sarkanā nāve nogrozīja galvu un ironiski pasmīnēja. Kādi nelgas tomēr bija šie cilvēki, un cik viegli bija viņus pavedināt! Un cik maz viņi bija mainījušies tais gadsimtos, kopš viņš jau mita zemes virsū. Vēl joprojām lielākā daļa savā draņķīgajā dzīvītē pazina tikai vienu mērķi: naudu. Viņi dzinās tai pakaļ visiem spēkiem, un izredzes iegūt naudu viņus pārvērta par viegliem upuriem. Vajadzēja tikai pavicināt pāris naudaszīmes — un viņi bija gatavi uz visu. Pat nodot tos, kas viņiem bija dāvājuši uzticību. Un tas gan bija ļaunākais, kas pasaulē vispār iespējams.

Pat Sarkanajai nāvei.

It kā no naudas un mantas būtu kāda jēga, kad sitīs pēdējā stundiņa! Kad notiks norēķins un tiks apkopota bilance par dzīvi. Bet tad būs par vēlu nožēlot! Neko vairs nevarēs pagriezt atpakaļ, un pat visas pasaules nauda nespēs dzēst vainu. Bet par to neviens savā mantrausībā nedomāja.

Par to nedomāja neviens no viņiem!

No viņa rīkles izlauzās ļauni smiekli. Vispār jau viņš cilvēkus varēja saprast. Beigu beigās viņam pašam nebija gājis citādi — toreiz, pirms bezgala ilgiem laikiem. Viņš bija tikpat dumjš un tikpat alkatīgs. Viņš vienkārši nezināja, ka var arī citādi, — un nekad par to nedomāja. Bet cik bieži viņš kopš tā laika bija alcis, kaut spētu visu mainīt! Rīkoties pavisam savādāk, lai beidzot rastu mieru! Bet, kas reiz ir ierakstīts dzīves grāmatā, to vairs neizdzēsīsi, un visi bija nolādēti uzņemties savu darbu sekas. Vienmēr un uz visiem laikiem — neviens to nezināja labāk par Sarkano nāvi.

Sai mirklī viņš ieraudzīja meiteni, kas izskrēja no pils. Viņš aši atkāpās soli atpakaļ, paslēpās laurķiršu krūmā un vēroja, ko gaišmate darīs.

Viņa skrēja uz ezera pusi.

Dīvaini, viņš nodomāja. Vispār viņai taču notiek mācības. Lauras stundu sarakstu viņš zināja no galvas. Tāpat kā zināja par viņu gandrīz visu citu. Tad kas viņai šai laikā darāms pie ezera?

Sarkanā nāve nolēma doties viņai pa pēdām. Beigu beigās viss, ko viņi darīja, bija tikai šīs meitenes dēļ, un tāpēc noteikti nenāks par ļaunu, ja viņu paturēs acīs. Vai vajadzības gadījumā pat...

Un pēc šīs domas viņa nāves bālā seja atkal savilkās ļaunīgā smaidā.

Tas ir tik netaisnīgi! Tik nolāpīti netaisnīgi! Laura saniknota meta oli. Plakanais akmentiņš atlēca no ūdens virsmas un divas... trīs... četras... piecas... sešas reizes palēcās pār saules apmirdzētajiem Mošķezera viļņiem, iekams nogrima dzīlē. Laurai tas bija jauns rekords — bet arī tas viņu nespēja mierināt.

Meitene apsēdās krastā uz apgāzta koka stumbra, atspieda seju plaukstās un vēroja ezeru. Marta saulītē svina pelēkie ūdeņi sidrabaini ņirbēja. Sausajās niedrēs pēkšķēja pīles, un zivju dzenītis, meklēdams barību, ienira viļņos.

Ieraugot ar biezajiem krūmiem apaugušo saliņu ezera vidū, Lauras dusmas vēl pieauga. Pēc nedēļas tās vidū atvērsies burvju vārti, pa kuriem viņa varēs nokļūt Avanterrā. Jau kopš ziemas saulgriežiem viņa bija alkusi ātrāk sagaidīt šo dienu, lai aizvestu Apskaidrības kausu atpakaļ uz mītu pasauli. Bet nu viss atkal bija zem jautājuma zīmes. Profesora noslēpumainā pazušana visam bija piešķīrusi dramatisku pavērsienu.

Laura noskaitusies urbināja ar zābaka purngalu mitrās upes smiltis. To nu gan tumšie spēki bija veikli noorganizējuši — tas reiz bija jāatzīst!

Laura juta sakāpjam izmisumu, viņai piepeši uznāca raudas. Acīs jau sakāpa asaras, kad viņu pārsteidza aizsmacis kliedziens. No liela augstuma atskanēja pavēlniecisks sauciens. Un nudien: augstu gaisā, zilajās debesu tālēs, virs Mošķezera riņķoja majestātisks putns. Laura to nespēja īsti saskatīt. Saule žilbināja. Viņa redzēja vienīgi gaismas apmirdzētu siluetu, kas izcēlās uz debesjuma fona. Tas bija milzīgs. Spriežot pēc lieluma un formas, tam vajadzēja būt ērglim. Kaut arī Laura vēl nekad nebija Rāvenšteinas apkaimē redzējusi šādu plēsējputnu, viņa bija pilnīgi pārliecināta. Iespaidīgais dzīvnieks plaši ieplestiem spārniem mierīgi riņķoja debesu mirdzumā, dižens kā sūtnis no citas pasaules. Vējš vēlreiz atnesa viņa kliedzienu līdz Lauras ausīm — un tad viņa iedomājās par tēvu.

Tētis.

Tētis, kurš gaidīja, ka viņa nāks palīgā.

Kurš paļāvās, ka viņa izpildīs savu uzdevumu.

Ka viņa nezaudēs dūšu!

Tai pašā mirklī viņai ienāca prātā, ka viņa atkal gandrīz visu bija darījusi greizi. Viņa jau bija grasījusies bez cīņas krist izmisumā — un tad gan tumsas piekritēji būtu sasnieguši kāroto mērķi. Jo pretinieks, kurš zaudējis dūšu, ir viegli uzvarams un vairs nespēj īsti pretoties.

Laura noslaucīja no acīm asaras. Kā gan viņa varēja būt tāda nejēga! Kā viņa varēja aizmirst, ko tēvs viņiem bija piekodinājis jau no bērna kājas: zaudē tikai tas, kurš jau ir padevies!

Laura sasparojās, un zilās acis izlēmīgi iedzirkstījās. Nē, viņa neatkāpsies — kamēr vien bija kādas izredzes. Jebkurā gadījum i viņai vēl bija atlikušas septiņas dienas — un viņa tās izmantos, lai atrastu kausu. Kaut arī viņai nebija ne jausmas, kur sākt meklēt. Neviens no tumsas aizstāvjiem viņu neatturēs visiem spēkiem ķerties pie uzdevuma — kad piepeši šausmas kā karsts šķēps iedūra viņai sirdī. Kāds atradās viņas tuvumā!

Tieši viņai aiz muguras.

Meitene jau sajuta pakausī karstu elpu, un viņai uz pleca uzgūla kāda roka.

Gaismas glabātājs stāvēja troņa zālē pie loga, vērodams Kalde-rānas plakankalni. Mīkstā čukstošā zāle atstaroja sidrabainu gaismu. Čukstu mežu rietumos un mazo Pļavu meža strēmelīti pie Trūdu purva rotāja bieza lapotne. Pa atvērtajiem logiem ielauzās līksmie putnu čiepsti. Elizions smaidīja. Dabā valdīja rosība. It visur, laukos un tīrumos, mežos un pļavās, zēla jauna dzīvība. Gada ritenis arvien ātrāk vēlās uz Lieldienu pusi.

Uz tās dienas pusi, kad meitene atnesīs Apskaidrības kausu atpakaļ uz Avanterru.

Durvis uz troņa zāli atvērās. Ienāca bruņinieks Paravains un norūpējies steidzās pie sava pavēlnieka.

Elizions pagriezās un jautājoši pavērās savas miesassardzes vadonī. — Kas noticis, Paravain?

Baltais bruņinieks paklanījās. — Mūsu izlūki atgriezušies, kungs. Viņi ziņo, ka Tumsas cietoksnī notiekot dīvainas lietas. Borborons esot neparasti labā omā un vienlaikus visā valstī vervējot jaunus vīrus. Stāsta, ka viņš gribot dubultot savu melno karotāju skaitu.

Gaismas glabātājs izskatījās noraizējies. Rieviņu skaits viņa sejā daudzkāršojās. — Un ko tu no tā vari spriest?

— Baidos, ka viņam padomā kāda jauna nekrietnība. Viss

liecina par to, ka viņš lūko dabūt savās rokās Apskaidrības kausu, lai tad dotos pret mums uzbrukumā ar karapulku, kas skaita ziņā krietni pārsniegtu mūsu spēkus.

Elizions apdomīgi svārstīja sirmo galvu. — Nu, neteiksim, ka tas būtu kas jauns. Melnais hercogs jau kopš laiku pirmsākumiem ir kārojis iegūt kausu, un tikpat ilgi viņš lūko mūs iznīcināt...