Viņš smaidīdams pagriezās pret Paravainu. Baltais bruņinieks pacēla roku un deva saviem vīriem zīmi doties ceļā
Sajutis paskubinājumu, Eliziona sirmis sāka kustēties. Gaismas glabātājs Paravaina un Morvenas pavadībā izjāja no pils pa ceļu, ko baltā gvarde bija pašķīrusi viņa priekšā. Baltie karapulki viņam sekoja, un tā viņi kopā devās uz Laiku ieleju.
28. nodaļa CERĪBAS DZIRKSTS
ad rietumpusē aiz pakalniem jau rietēja saule, Laura juta, ka pēdējā cerība izplēn. Turklāt tā vien šķita, it kā pašas debesis gribētu viņai iedvest drosmi. Vakarblāzma apveltīja pasauli ar maigu mirdzumu, un no tālīnā apvāršņa žilbi staroja oranži zeltainas gaismas strēle, gluži kā greznodama uzvaras svinības. Tomēr Laurai svētki nebija ne prātā. Gluži otrādi: viņu bija pārņēmusi mazdūšība. Sākās astronomisko Lieldienu nakts, un pēc dažiem mirkļiem atvērsies burvju vārti.
Laura pacēla galvu un pavērās uz mazo saliņu. Viņa bija atnākusi uz Mošķezera krastu, jo, izmisuma pārņemta, gribēja pabūt viena. Nudien: miglas vāli, kas klāja saliņu, arvien vairāk savilkās tās vidū un sāka blāvi mirdzēt, it kā no iekšpuses starotu gaisma. Drīz vien zinātāji varēs pa noslēpumaino taku doties uz Avanterru, kaut arī pārējie cilvēki to nemanītu. Ja nu tomēr kāds kaut ko ievērotu, tad vārtus noteikti izskaidrotu ar retu gaismas fenomenu, neapzinoties patiesību, kas slēpās aiz ārējā veidola. Tomēr Laura it nemaz nespēs izmantot savas zināšanas par lielo noslēpumu, kas nesaraujami saistīja Zemi ar Avanterru. Pēdējās divās dienās viņa nebija tikusi uz priekšu ne soli. Viņa nebija nedz atrisinājusi mīklu, nedz izdibinājusi Septiņu mēnešu zīmoga noslēpumu.
Viņa bija izgāzusies.
Nožēlojamā kārtā.
Un tāpēc tēvs tagad bija lemts drošai nāvei.
Ērgļa kliedziens izrāva Lauru no pārdomām. Viņa pārsteigta pavērās augšup un ieraudzīja putnu ar vareniem spārniem, kas riņķoja tieši virs salas. Vakarblāzmas gaismā izskatījās, it kā spalvu vietā viņu klātu spožas liesmas. Ērglis vēlreiz izgrūda savu pavēlošo saucienu un tad aizlaidās. Tieši lielā torņa virzienā, kas pacēlās Rāvenšteinas pils austrumdaļā. Pēc dažiem mirkļiem tumsa jau bija viņu aprijusi. No viņa vairs nebija ne ziņas, ne miņas — un tomēr Laura bija pilnīgi droša, ka nebija maldījusies. Viņa pati savām acīm bija skatījusi šo ērgli — gaismas sūtni. Un piepeši viņā atdzima cerība.
Laura aizsteidzās garām smilšakmens lauvām un traucās tālāk uz lielajām āra kāpnēm. Akmens milzis Portaks savieba pelēko seju un bažīgi noraudzījās meitenei nopakaļ. Iekams Laura bija pazudusi pa durvīm, viņš uzmeta žiglu skatienu Latusam un Laterim, un ikviens, kas spēja uztvert vairāk par lietu virspusi, būtu varējis noprast, ka arī spārnotie lauvas ir ļoti norūpējušies.
Laura jau bija pagājusi garām gleznai, kas karājās ieejas hallē, kad pamanīja, ka baltā sieviete atkal bija pazudusi no rāmja. Vientulīgajā meža pļaviņā gulēja tikai melnais vilks, kamēr gleznas aizmugurējā plānā cauri kokiem vīdēja Rāvenšteinas pils siluets.
Meitene apstājās un pārsteigta noraudzījās eļļas gleznā. Kas noticis? Kāpēc Silva bija pametusi savu vietu?
Uz kurieni viņa bija aizgājusi?
Laura piešķieba galvu, domīgi vērodama gleznu no Nežēlīgā bruņinieka laikiem, kad ar acu kaktiņiem samanīja vizam kaut ko baltu. Viņa pacēla skatienu un vēl paguva kāpņu telpā ieraudzīt kādu stāvu, kas nogriezās ap stūri — tai vajadzēja būt Silvai, bez šaubām.
Ilgi nedomādama, Laura metās augšup pa kāpnēm. Viņa jau gandrīz bija sasniegusi pēdējo stāvu, kad beidzot redzēja, ka nebija vis maldījusies: patiešām, tā bija Silva, kas nekustīgi slīdēja uz priekšu un nupat iegriezās piektā stāva garajā gaitenī. Sieviete baltā kustējās uz priekšu, īpaši nesteigdamās, tā ka Laura itin drīz viņu panāca.
— Kas noticis, Silva? — meitene viņu uzrunāja. — Kurp tu dodies? — Kad jaunā sieviete pagriezās viņai pretī, Laura ar šausmām ieraudzīja, ka viņas bālie vaigi pludo vienās asarās. — Tu taču neraudi manis dēļ? — viņa bikli vaicāja.
Neraugoties uz raizēm, kas acīm redzami nospieda viņas sirdi, baltā ģērbtās sievietes sejai pārslīdēja smaids. — Nē, Laura. Es neleju asaras tevis dēļ — šoreiz ne. Tādā dienā kā šodien es vienkārši nespēju neapraudāt pati savu likteni.
Laura norīstījās, un viņas sirdi vēlreiz aizkustināja nabaga Silvas sūrais liktenis. Viņi ar Persiju sapņu ceļojumā uz Nežēlīgā bruņinieka laikiem gan bija izjaukuši lamatas, kuras jaunajai sievietei vilka izskatā bija sagatavojis viņas neko nezinošais mīļotais, tomēr nebija spējuši viņu izglābt. Tikai dažus mēnešus vēlāk Reimārs fon Rāvenšteins viņai vēlreiz bija licis izvēlēties: vai nu kļūt par viņa sievu, vai mirt. Iedomājoties vien, ka laulībā ar Nežēlīgo bruņinieku nāktos aptraipīt viņas patieso mīlu, Silvu pārņēma tik nepanesamas sāpes, ka viņa Reimāra priekšā metās nāvē no lielā torņa... Pēkšņi Laura atskārta, kas sievietei baltā bija padomā.
— Šodien ir tā drausmīgā notikuma gadadiena, vai ne? — viņa līdzcietīgi apvaicājās.
— Jā, Laura. — Ap Silvas lūpām rotājās sērīgs smaids. — Cilvēki toreiz svinēja Lieldienu svētkus, un visi līksmoja par atnākušo pavasari, kad tas neģēlis mani aizvilka uz torni un lika izšķirties... — Jaunā sieviete apklusa un kā aizsapņojusies stingi vērās tukšumā. — Lai arī kopš tā laika jau apritējuši neskaitāmi gadi, allaž, kad pienāk pavasara sākuma diena, viss manī atdzīvojas no jauna, un nekas vairs nespēj noturēt mani savā vietā. Nepārvarams spēks mani dzen uz to vietu, kur man nācās Nežēlīgajam bruņiniekam pierādīt savas mīlestības spēku.
— Tad tu gribi iet uz lielo torni?
— Jā — kā ik gadu šajā laikā.
— Es jau pāris gadu mācos internātā, — Laura brīnījās,
— bet vēl nekad neesmu tevi redzējusi tornī.
Skumīgā sieviete vēlreiz pasmaidīja. — Tu tikai neilgu laiku piederi pie sargātāju loka un iepriekš nevarēji zināt, kas slēpjas zem lietu ārējā veidola, — viņa atteica un tad piebilda zīmīgā balsī, — un pat šodien tev šis tas paslīd garām, ja nemaldos.
Laura apjukusi noskatījās baltajā sievietē. Viņai nebija ne jausmas, ko Silva ar to vēlējās teikt. Bet varbūt no viņas varēja gūt kādu padomu. Galu galā viņa bija palīdzējusi, arī meklējot kausu.
— Eē, — Laura tādēļ steigšus novilka, — vai drīkstu tevi pavadīt?
— Manis dēļ, lūdzu. Ja vēlies piebiedroties manām sērām.
Jau pēc maza brītiņa viņas stāvēja torņa virsotnē. Silvai,
zināms, bija daudz vienkāršāk tur nokļūt. Proti, durvis, kas veda uz skatu laukumiņu, bija aizslēgtas. Kamēr sieviete baltā varēja vienkārši izslīdēt tām cauri, Laura jau grasījās steigties pie saimniecības pārziņa, lai paņemtu atslēgu. Par laimi, viņa laikus atcerējās, ka viņai kabatā vēl joprojām ir Atilas mūķīzeris, ar ko biezās koka durvis varēja atvērt bez bēdu.
Laura nostājās blakus Silvai pie torņa dzeguļa un pārlaida skatienu tuvīnajai apkārtnei, ko jau klāja nakts tumsa. Gaismu izstaroja tikai gandrīz pilnais mēness. Valdīja klusums. Vienīgi vējš svilpoja skumīgu melodiju un rotaļājās ar Lauras garajiem matiem — tieši tāpat kā toreiz, kad viņa Laterim mugurā bija aizlaidusies no viduslaiku pils mūriem. Vienā mirklī atgriezās atmiņas, un Laura gara acīm vēlreiz piedzīvoja toreizējo notikumu. Viņa skatīja Reimāra fon Rāvenšteina tēlu un viņa neaptēsto drauģeļu baru. Viņa ieraudzīja rēgaino tukšo bruņu karaspēku un šaušalīgo sievieti smaragdzaļajā kleitā. Un viņa ieraudzīja kapelānu, kas, sutanai plandot, steidzās uz savu namiņu parkā, lai nogādātu drošībā padusē pasisto grāmatu...