Laura sarāvās, it kā no skaidrām debesīm viņu būtu ķēris zibens.
Protams! Kapelāns!
Vai nevarēja gadīties, ka viņš...?
Laura vēl nebija izdomājusi šo domu līdz galam, kad apcirtās un aizskrēja. Kaut ari meitene nebija bildusi ne vārda, Silva laikam nojauta, kas viņai bija padomā. Jo, noraugoties pakaļ Laurai, baltās sievietes sejai pārslīdēja smaids, un, kaut arī viņu droši vien māca dziļas skumjas, Silva piepeši šķita lielas paļāvības pilna.
Lūkass nebija pārspīlējis ne par mata tiesu: Amālija Brēzel-zamas jaunkundze nudien bija gatava viņa labā darīt visu. Kaut arī darba laiks jau sen bija beidzies, viņa ij neiepīkstēdamās atslēdza bibliotēku un ļāva Laurai un Lūkasam rīkoties pa savu svētnīcu. Viņa pat savām rokām atnesa kapelāna rakstus no arhīva, kuru uzraudzīja ar tādām pašām pūces acīm kā bibliotēku.
Dievbijīgā vīra atstātais mantojums atradās neuzkrītošā kartona kastē, ko Amālija Brēzelzama novietoja uz galda grāmatu zāles lasītavā. — Tas ir viss, kas atrodams mūsu arhīvā, — viņa nodūdoja cukursaldā balstiņā. — Bībeles noraksti, raugi, glabājas pavalsts muzejā.
— Bet viss pārējais atrodas šajā te kastē? — Lūkass vaicāja.
— Nu, protams! — Amālijas sejā ievilkās tāda izteiksme, it kā zēns viņai būtu pārmetis nolaidību. — Katra lapiņa. Jūsu tēvs gan lielākoties strādāja ar hroniku. — Brēzelzamas jaunkundzes vaibsti atmaiga. — Ja vajag palīdzēt, tad tikai dodiet ziņu.
— Kāpēc palīdzēt? — Laura pārsteigta jautāja. — Mēs taču protam lasīt.
— Protat gan. Bet... — bibliotekāre pastiepa uz priekšu bruņurupuča mutei līdzīgās lūpiņas, — tas viss ir sarakstīts 12. gadsimtā, vidusaugšvācu valodā.
Lūkasam iemirdzējās acis. — Tāpat kā “Nībelungi”, jūs gribat teikt?
— Tieši tā. Šo eposu pierakstīja tikai dažus gadu desmitus vēlāk.
— Man tā nav nekāda problēma. Mēs ar tēti jau to lasījām oriģinālā.
— Tas taču nav normāli, — Brēzelzama, purinādama galvu, nomurmināja un tad atplauka laipnā smaidā. — Lasiet, cik ilgi vien vēlaties. Es gatavoju ceturkšņa atskaiti un tāpēc vēl krietnu brītiņu strādāšu.
Laura tik tikko spēja nociesties, līdz vecmeitīgā bibliotekāre bija aizlīgojusies atpakaļ pie savas letes un viņi ar Lūkasu bija palikuši divatā. Meitene steigšus atvēra kasti un izgāza tās saturu uz galda.
Brālis arī bija ārkārtīgi saintriģēts. — Tagad, cerams, mēs ieraudzīsim, vai tavas aizdomas ir pareizas un kapelāns tiešām ir pārrakstījis “Septiņu brālību”.
— Tā taču varētu būt, vai ne? Viņš bija mācīts vīrs un noteikti saprata, ka vecās grāmatas saturam jābūt ļoti vērtīgam.
Tomēr jau pirmais skatiens, ko Laura uzmeta viņa rakstiem, atnesa rūgtu vilšanos: dievbijīgā vīra mantojums sastāvēja no divām biezām skrandainu lapu kaudzēm, ko kopā saturēja platas linaudekla saites, un atsevišķiem papīriem, kas bija klāti gandrīz izdzisušā un tālab tikpat kā nesalasāmā rokrakstā. No noslēpumainā folianta kopijas nebija ne ziņas, ne miņas.
Laura nobālēja, un cerība, kas viņu nule vēl bija spārnojusi, atkāpās dziļas nomāktības priekšā. Viņa neziņā saguma uz krēsla.
— Ar to arī viss ir cauri, — viņa pie sevis nomurmināja.
Lūkass, līdzjūtības pārņemts, viņā noraudzījās. — Neņem tik ļoti pie sirds! Ideja vienalga bija laba — un varbūt mēs uziesim kaut ko lietojamu hronikā.
Zēns pavilka tuvāk vienu kaudzi, atraisīja saites un sāka šķirstīt. Izrādījās, ka kapelāns ir bijis visnotaļ daudzpusīgs vīrs. Viņš ne tikai bija pierakstījis notikumus pilī, bet piedevām vēl izgreznojis tekstu ar daudzām ilustrācijām. Daudzās varēja pazīt Nežēlīgo bruņinieku un viņa neģēlīgos drauģeļus, taču dažos attēlos kapelāns bija uzzīmējis arī kalpus, kalpones un nabaga zemniekus, kas apstrādāja liesos laukus visapkārt Rāvenšteinai un ko viņu dzimtkungs izspieda līdz pēdējai sviedru lāsītei. Kāds tur brīnums, ka hronikā tik bieži bija dokumentēta Reimāra patvaļa: cilvēki pie kauna staba, publiska pēršana un atkal un atkal nāvessoda ainas. Viena lieta tomēr bija vērā ņemama: nevienā ilustrācijā nebija redzams bende. Tur, kur vajadzētu atrasties viņam, bija tikai balts laukums!
— Varbūt viņš bendi vispār nemaz nezīmēja? — Lūkass skaļi prātoja. — Kādas māņticības vai cita iemesla dēļ?
— Kaut kā neizskatās, — Laura domāja. — Toreiz gan bendi nesauca vārdā. Bet par to, ka viņu nedrīkstētu zīmēt, es nekad neesmu dzirdējusi. Drīzāk gan izskatās, ka viņu vēlāk kāds būtu izdzēsis.
— Izdzēsis? — Lūkass skeptiski noraudzījās māsā. — Kā tad tā?
— Nav ne jausmas. — Tomēr Lauras aizdomas apstiprināja kāds zīmējums, kam acīmredzot vajadzēja būt bendes portretam. Paraksts vēstīja: “Sarkanā nāve”. Tā bija iesauka, kas Reimāra nežēlīgajam sodu izpildītājam bija dota viņa ugunssarkanā matu ērkuļa dēļ. Fonā bija redzama pils, tai blakus karātavas un bluķis, pie kura bija piesliets bendes cirvis. Toties cilvēka vietā rēgojās tikai balts plankums.
— Saproti, kā gribi, — Lūkass noņurdēja, aizsiedams sainīti ar hronikas lapām. — Vai varbūt tev ir kāds izskaidrojums?
— Ne mazākā, — Laura nočukstēja. — Taču, godīgi sakot, man ir vienalga. Lai kāds skaidrojums tam arī būtu, mums tas nenieka nelīdz.
Lūkass neko neatbildēja un tikai mēmi raudzījās māsā. Ko gan viņš varēja teikt? Neviens vārds, lai cik rūpīgi tas būtu izvēlēts, nespētu Lauru mierināt viņas neizmērojamajā izmisumā, tas bija pilnīgi skaidrs. Un tāpēc viņš tikai klusēdams sāka kraut kaudzītē kapelāna rakstus.
— Es došos uz savu istabu, ja tev nav iebildumu, — Laura pa-ziņoja. Nenogaidījusi atbildi, viņa piecēlās un uzgrūdās virsū galdam, tā ka viena no neiesietajām lapām noplīvoja zemē. — Ai, piedod! — Laura žigli pieliecās un to pacēla. Gribēdama ielikt lapu kastē, viņa nejauši ievēroja divus vārdus. “Sep...ti...ņu mē...ne...šu,” viņa ar mokām atšifrēja.
Šī atskārta viņai trāpīja kā elektriskās strāvas trieciens. — Paskaties, Lūkas! — viņa satraukti iesaucās un pagrūda zēnam lapu tieši pie deguna.
Zēns pārsteigts pabīdīja augstāk brilles. — Ko tad?
— Izlasi taču!
— “Sep... ti... ņu mēnešu zīmogs,” — Lūkass lasīja ar pūlēm, jo viņam nācās senatnīgo valodu pārveidot mūsdienu vācu valodā,
— “kā... rak...stīts Sep...ti...ņu brā...lī...bā.” Ei! Izskatās, ka kapelāns ir pārtulkojis stāstu no vecās grāmatas!
Leģenda nebija pārāk gara. Tā aptvēra tikai trīs lappuses. Tomēr Laurai un Lūkasam pagāja krietns brīdis, jo kapelāna veclaicīgo rokrakstu varēja atšifrēt tikai ar lielām grūtībām.
“Sensenos laikos uz kādas zvaigznes, līdz kurai nesniedzas cilvēku zināšanas, bet kuru iesvētītie dēvē par Avanterru, dzīvoja septiņi brāļi un māsas — četras meitenes un trīs zēni. Viņi bija nešķirami, un nekas nespēja izjaukt viņu vienotību, jo viņu mīlestība bija neizmērojama. Viņi rūpējās cits par citu, allaž nākdami cits citam talkā, un ikviens būtu atdevis dzīvību par brāli vai māsu, ja tas būtu vajadzīgs. Tā visi septiņi vadīja savas dienas pilnīgā saskaņā un harmonijā. Viņi arvien bija kopā, jo nevēlējās cits citu atstāt. Ja dienas darbi kādu no viņiem kaut uz īsu brītiņu aizveda projām no mājas, pārējos pārņēma dziļas skumjas, un viņi gandrīz nespēja nociesties, līdz gaidītais atgriezīsies pie viņiem, lai nekas neaptumšotu viņu laimi. Viņi tik ļoti bija pieķērušies cits citam, ka viens bija otra acuraugs, trešais — ceturtā sirdspuksti un tā tālāk. Pārējie ļaudis priecājās par šo septiņu pilnīgo laimi, un viņu mīlestība bija paraugs un mudinājums citiem, kuri centās viņiem līdzināties un atdarināt, kaut arī nevienam pat visniecīgākajā mērā tas neizdevās.