Tas bija skumīgs vakars. Lūsija jutās bezgala nelaimīga, un Edmunds pamazām apjauta, ka viņa plāns neīstenojas, kā iecerēts. Vecākais brālis un māsa nu jau bija gluži nopietni noraizējušies, vai Lūsija nav sajukusi prātā. Kad māsa bija aizgājusi gulēt, viņi vēl ilgi gaitenī par to sačukstējās.
Galu galā abi nolēma nākamajā dienā visu izstāstīt profesoram.
— Ja ar Lūsiju patiesi noticis kaut kas nopietns, viņš aizrakstīs tēvam, — sacīja Pīters. — Mēs paši galā netiksim.
No rīta viņi devās pie profesora un pieklauvēja pie kabineta durvīm.
— Nāciet iekšā! —viņš aicināja.
Profesors piecēlās, sameklēja Sjūzenai un Pīteram krēslus un sacīja, ka ir pilnīgi viņu rīcībā. Tad pats apsēdās un, salicis rokas ar pirkstu galiem kopā, uzmanīgi noklausījās visu stāstu, ne reizi viņus nepārtraukdams. Arī pēc tam viņš ilgi klusēja, tad nokrekšķinājās un pateica to, ko bērni vismazāk bija gaidījuši.
— Kā jūs zināt, ka māsas stāsts ir izdomāts? — viņš jautāja.
— Nu, bet… — Sjūzena iesāka, taču tūdaļ apklusa. Spriežot pēc vecā vīra sejas izteiksmes, viņš to jautāja pilnīgi nopietni. Tad meitene saņēmās un sacīja:
— Bet Edmunds teica, ka viņi tikai spēlējušies.
—Jā, — piekrita profesors, — tas, protams, jāņem vērā. Tomēr — jūs neapvainosieties par manu jautājumu? Uz kuru, jūsuprāt, var vairāk paļauties—uz māsu vai brāli? Es domāju — kam var vairāk ticēt?
— Tas jau ir tas dīvainākais, ser, — Pīters atbildēja. — Līdz šim es nedomādams atbildētu — Lūsijai.
— Un kā tu domā, mana dārgā? — jautāja profesors, vērsdamies pie Sjūzenas.
— Es… es… — Sjūzena sastomījās, — teiktu to pašu, ko Pīters, bet tā nevar būt taisnība… par to mežu un faunu…
— To es nezinu, — profesors atzina, — taču apvainot melošanā cilvēku, kurš nekad agrāk nav jums melojis, ir grūti, pavisam grūti…
— Mēs uztraucāmies ne tik daudz par melošanu, — sacīja Sjūzena, — mēs domājām, ka ar viņu varbūt nav viss kārtībā…
— Jūs domājat, ka viņa ir sajukusi? — nesatricināmā mierā pārjautāja profesors. — Varat būt gluži mierīgi. Pietiek uz Lūsiju paskatīties vai aprunāties, lai saprastu, ka viņa ir pie pilna prāta.
— Bet tad jau… — iesāka Sjūzena un aprāvās. Viņai pat sapņos nerādījās, ka pieaudzis cilvēks varētu runāt tā, kā runāja profesors, un meitene bija galīgā nesaprašanā.
— Loģika! Kādēļ skolās viņus nemāca loģiski domāt? — sacīja profesors, vairāk pats sev nekā bērniem. — Pastāv tikai trīs iespējas: vai nu jūsu māsa melo, vai ir sajukusi prātā, vai arī runā taisnību. Jūs zināt, ka viņa nekad nemelo, un skaidrs, ka viņa ir pie pilna prāta. Tādējādi, kamēr mums nav citu pierādījumu, jāatzīst, ka meitene runā taisnību.
Sjūzena cieši paskatījās profesorā, bet, spriežot pēc nopietnās sejas izteiksmes, viņš nejokoja.
— Bet kā tad tā var būt taisnība, ser? — jautāja Pīters.
— Kas tevi mulsina? — profesors vaicāja.
— Nu vispirms, — Pīters sacīja, — ja šī zeme tiešām pastāv, kādēļ tajā nenonāk ikviens, kurš ielien drēbju skapī? Ar to es gribu teikt, ka tur nekā nebija, kad mēs tajā ielūkojāmies. Toreiz arī Lūsija to nenoliedza.
— Un kas par to? — jautāja profesors.
— Bet, ser, ja kaut kas reāli eksistē, tad eksistē vienmēr.
— Vai vienmēr? — profesors vaicāja, un Pīters īsti nezināja, ko atbildēt.
— Bet laiks? — iebilda Sjūzena. —Ja ari tāda zeme pastāvētu, Lūsijai nebija laika, lai kaut kur nokļūtu. Viņa izskrēja no istabas gandrīz uzreiz pēc mums. Viņa tur nebija ilgāk par minūti, lai gan pati apgalvo, ka bijusi prom vairākas stundas.
— Tas jau tikai apstiprina viņas stāsta patiesumu, — sacīja profesors. — Ja mājā ir durvis, kas ved uz mums nezināmu pasauli (un man jūs jābrīdina, ka šī ir ļoti dīvaina māja, pat es ļoti maz par to zinu), — ja viņa, es atkārtoju, bija nokļuvusi citā pasaulē, tad es nemaz nebrīnītos, ja tur pastāvētu citāda laika mērīšanas sistēma. Lai cik garš liktos laiks, ko jūs tur pavadāt, — tā būtu tikai neliela daļa no mūsu laika. Turklāt meitenes viņas vecumā diez vai zina ko tādu. Ja Lūsija izliktos, tad nosēdētu skapī daudz ilgāk un tikai tad kāptu laukā un stāstītu jums savus piedzīvojumus.
— Bet, ser, vai jūs tiešām ticat, — Pīters brīnījās, — ticat, ka pastāv arī citas pasaules… tepat blakus, pāris soļu attālumā no mums?
—Nav ko brīnīties, — atbildēja profesors, noņemdams brilles un sākdams tās spodrināt. — Es patiesi brīnos — ko tad īsti viņiem māca tajās skolās? — viņš nomurmināja pie sevis.
— Ko lai tagad iesākam? — jautāja Sjūzena. Viņa saprata, ka saruna aizvirzījusies gluži sānis.
—iMana mazā lēdija, — teica profesors, pēkšņi uzmezdams abiem caururbjošu skatienu, — man ir plāns, kas vēl nevienam nav ienācis prātā, bet ko būtu vērts īstenot.
— Kāds plāns? — Sjūzena kļuva ziņkārīga.
— Būtu labi, ja katrs no mums nejauktos citu darīšanās, — sacīja profesors.
Ar to saruna beidzās.
Tagad Lūsijas dzīve kļuva daudz vieglāka. Pīters uzmanīja, lai Edmunds viņu neķircinātu, un ne viņapati, ne kāds cits nejuta pat mazāko vēlēšanos runāt par drēbju skapi. Tas bija kļuvis par visai bīstamu tematu. Reizēm likās, ka visi piedzīvojumi beigušies. Un tomēr tas tā nebija.
Profesora māja, par kuru viņš pats zināja tik maz, bija sena un slavena. Lai lūgtu atļauju to apskatīt, šurp brauca cilvēki no visas Anglijas. Par tādām mājām raksta ceļvežos un vēstures grāmatās, jo ar tām saistītas visādas leģendas, dažas vēl neparastākas par šo, ko es jums stāstu. Kad ieradās tūristu grupas un lūdza parādīt māju, profesors vienmēr a^āva, bet misisMakredija, saimniecības vadītāja, vadāja viņus pa istabām, stāstīja par gleznām, bruņutērpiem un retām grāmatām bibliotēkā. Misis Makredijai nepatika bērni, un viņa necieta, ja kāds traucēja sarunas ar apmeklētājiem. Jau gandrīz pirmajā bērnu ierašanās rītā misis Makredija brīdināja Pīteru un Sjūzenu: «Lūdzu, atcerieties, jūs nedrīkstat rādīties acīs, kad es izrādu māju!»
— Liela vajadzība tērēt pusi dienas, lai vilktos pa māju ar veselu baru svešu cilvēku! — Edmunds sacīja, un abas māsas ar brāli klusībā viņam piekrita.
Bet tas bija sākums jauniem piedzīvojumiem.
Kādu rītu Pīters un Edmunds pētīja bruņutērpu, nevarēdami saprast, vai to var izjaukt, kad istabā pēkšņi ieskrēja abas meitenes un uztrauktas sauca:
—Jāslēpjas! Šurp nākMakredija ar veselu tūristu baru!
— Veiklāk! — aicināja Pīters, un visi četri metās uz istabas galu, kur atradās durvis. Izskrējuši cauri zaļajai istabai un nokļuvuši bibliotēkā, viņi saklausīja tālas balsis un saprata, ka misis Makredija šoreiz ved tūristu grupu pa rezerves kāpnēm, nevis parādes kāpnēm kā parasti. Un pēc tam — vai nu tāpēc, ka viņi bija galīgi apjukuši, vai tāpēc, ka misis Makredija bija nolēmusi viņus noķert, vai arī tāpēc, ka mājā bija sākusi darboties kāda burvju vara, kas bērnus vilinājaNārnijā,—lai kur viņi skrietu, apmeklētāji, šķiet, visur sekoja. Beidzot Sjūzena sacīja:
— Pie joda tos ekskursantus! Noslēpsimies istabā ar drēbju skapi, kamēr viņi paies garām. Tur mums neviens nesekos.
Bet, tiklīdz viņi bija tajā iegājuši, koridorā atskanēja balsis… te kāds sāka taustīties gar durvīm… un tad viņi redzēja, kā pagriežas durvju rokturis.