Kad Emīls iznāca no malkas skabūža, viņš ieraudzīja, ka gailis un Ruksītis atkal uzklupuši ķiršiem; jā, tie tik ir brašuļi! Vispirms pārbiedē līdz nāvei vistas un pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi turpina dzīrošanu! Gailim jau nu tik daudz vajadzēja prasties goda un maķenīt pasērot, ka uzreiz nobeidzis visas savas sievas, bet, skaidri redzams, šis to uzņēma mierīgi.
Taču mielošanās ar ķiršogām lāgā nevedās. Jo gailis nogāzās uzreiz un tūlīt pēc viņa arī Ruksītis. Emīls uz abiem tā sadusmojās, ka viņam bija vienalga, vai šie ir dzīvi vai miruši, un, starp citu, varēja manīt, ka gluži tik beigti kā vistas viņi nav. Gailis, vārgi iedziedājies, drusku patirināja kājas, bet Ruksītis snauduļodams ik brīdi mēģināja atvērt acis un miegā pat iekrācās.
Zālē gulēja diezgan daudz ķiršogu, un Emīls vienu ogu nogaršoja. Garša nelikās gluži parasta, bet, taisnību sakot, oga bija tīri garda! Kā mātei varēja ienākt prātā likt aprakt tik labas ogas?
Ak jā, māte! Emīlam nāksies iet pie viņas un pastāstīt par nelaimi ar vistām. Taču to darīt nebija nekāda prieka. Vismaz tūliņ ne. Viņš domīgi apēda vēl pāris ogu... tad vēl... nē, tagad viņš negribēja iet.
Pa to laiku māte virtuvē bija uzklājusi vakariņu galdu pļāvējiem, un viņi nu, noguruši un izsalkuši pēc garās darba dienas, nāca visi mājās - Emīla tēvs, Alfrēds, Līna un Krēsas-Maja. Visi sasēdās ap virtuves galdu. Taču Emīla vieta palika tukša, un Emīla māte atcerējās, ka viņa labi sen nav redzējusi savu zēnu.
- Līna, aizej un paskaties, vai Emīls nav ārā pie Ruksīša, - Emīla māte sacīja.
Līna aizgāja un ilgi bija projām. Beidzot ienākusi, viņa apstājās uz sliekšņa un gaidīja, līdz visi uz viņu paskatīsies. Par šo nedzirdēto notikumu Līna gribēja pavēstīt visiem.
- Kas tev lēcies? Ko tu stāvi? Vai kas noticis? - Emīla māte jautāja.
Līna pie sevis pasmaidīja.
- Noticis, mjā, nezinu, ko teikt... tak vistas pagalam! Un gailis ir pillā! Un Ruksītis arī pillā! Un ja runā par Emīlu...
- Kas ir ar Emīlu? - Emīla māte uztraukti jautāja.
- Emīls, - Līna sacīja un dziļi ievilka elpu. - Emīls arī ir pillā!
Šitādu vakaru Kathultā! To nemaz nevar aprakstīt.
Emīla tēvs bārās un kliedza, māte raudāja, maza Īda arī un Līna visiem līdzi; Krēsas-Maja vaimanāja un vaimanāja, un viņai vairs nebija laika pat palikt uz vakariņām: viņai tūlīt vajadzēja skriet uz ciemu, lai ikvienam pavēstītu: "Ak, ak, ak, nabaga Kathultas Svensoni! Emīls, šitais nelaimes putns, ir piedzēries un nogalējis visas vistas, ak, ak, ak vai manu!"
Alfrēds bija vienīgais, kuram bija kaut cik saprāta. Viņš arī izbrāzās ārā kopā ar pārējiem, kad Līna bija pateikusi briesmīgo ziņu, un atrada Emīlu raibām acīm guļam zālē blakus sivēnam un gailim; jā, Līnai bija taisnība - Emīls patiešām bija pamatīgi pillā. Smagi atzvēlies pret Ruksīti, viņš, redzams, jutās ļoti slikti. Ieraudzījusi savu nabaga nelaimīgo zēnu, Emīla māte raudāja žēlas asaras un tūliņ gribēja nest viņu istabā, taču Alfrēds, kas kaut ko saprata no tādām vainām, sacīja:
- Viņam būs labāk ārā, svaigā gaisā.
Un pēc tam Alfrēds visu vakaru sēdēja uz lieveņa kalpu istabas priekšā ar Emīlu klēpī; Alfrēds palīdzēja Emīlam, kad viņam bija jāvemj, un mierināja, kad viņš raudāja, jo Emīls lāgu lāgiem pamodās un apraudājās par savu postu. Viņš jau bija sadzirdējis, ka esot piedzēries, lai gan nevarēja saprast, kā tas varēja gadīties. Emīls nezināja, ka, taisot vīnu no ķiršiem, ogas, kas rūgušas pietiekami ilgi, ir piesūkušās ar kaut ko tādu, no kā var noreibt. Lūk, kādēļ māte bija likusi norakt ogas mēslainē, taču viņš bija ar tām mielojies tāpat kā gailis un Ruksītis un tāpēc tagad kā vraks gulēja Alfrēda rokās.
Tā viņš gulēja ilgi. Pienāca vakars, norietēja saule, un pār Kathultu atspīdēja mēness, bet Alfrēds vēl aizvien sēdēja ar Emīlu klēpī.
- Kā tev ir, Emīl? - viņš prasīja, redzēdams, ka Emīls mazlietiņ paver acis.
- Vēl jau esu dzīvs, - Emīls sacīja vārgā balsī un čukstus piebilda:
- Ja es nomiršu, tad tu, Alfrēd, ņem Lūkasu!
- Tu nemirsi, - Alfrēds viņu mierināja.
Nē, Emīls nenomira vis un arī Ruksītis un gailis ne.
Un arī vistas ne, tas šoreiz bija visneparastākais. Proti, bēdu nomāktā Emīla māte aizsūtīja mazo Īdu pēc malkas. Īda raudādama paklausīja; šis patiesi bija īsts bēdu vakars, un vēl gaužāk viņa raudāja, kad, iegājusi malkas skabūzī, uz malkas cērtamā kluča ieraudzīja Klibo Lotu.
- Nabaga Lota, - Īda nopūtās. Viņa, pastiepusi savu mazo rociņu, vistu noglaudīja. Un vai vari maz iedomāties - Lota atdzīvojās! Vista atvēra acis un, skaļi kladzinādama, noplivinājās zemē no kluča un dusmīgi izkliboja pa durvīm. Īda izbrīnījusies stāvēja un nekādi nesaprata, ko tas viss nozīmē: var būt, ka viņa prot burt un spēj atdzīvināt mirušos!
Aiz bēdām par Emīlu neviens nebija parūpējies par vistām, kuras joprojām gulēja zālē. Bet te pienāca Īda un, noglaudījusi visas vistas pēc kārtas, tās atdzīvināja; jā, tās nemaz nebija beigtas, tikai apdullušas no pārbīļa, kad Ruksītis metās tām pakaļ, - tā jau dažreiz ar vistām gadās.
Bet Īda lepni iegāja virtuvē, kur sērodami un raudādami sēdēja viņas māte un tēvs; nu arī viņai bija savi jaunumi.
- Jā, nu es vismaz esmu atdzīvinājusi nomirušās vistas, - viņa apmierināti noteica.
Gan gailis, gan Ruksītis, gan Emīls nākamajā rītā bija cik necik atlabuši. Kaut gan gailis trīs dienas vairs nebija dziedātājs. Ik pa brīdim izmēģinājies, viņš nespēja izdabūt neko citu kā tikai tādu šausmīgu ķērcienu, kas viņu pašu ārkārtīgi samulsināja. Vistas tad ik reizi uz viņu pārmetoši paskatījās, un gailis ielīda krūmos nokaunēties.
Ruksītis gan nekaunējās. Taču Emīls visu dienu bija tāds tīri kaunīgs, un Līna viņu rāja.
- Gulēji piedzēries kopā ar sivēnu - tas tik ir smalki! Dzērājcūkas, lūk, kas jūs esat abi ar Ruksīti, un tā es jūs turpmāk saukšu!
- Man šķiet: tu varētu likt viņiem mieru, - Alfrēds, cieši uz viņu paskatījies, noteica, un Līna apklusa.
Bet ar to šis atgadījums vēl nebeidzās. Pēc pusdienām pa Kathultas sētas vārtiņiem ienāca trīs nopietni vīri, trīs atturībnieki no Lennebergas Atturībnieku biedrības; jā, tu laikam nezini, kas Atturībnieku biedrība tāda ir, - tad es tev varu pastāstīt, ka šī biedrība senos laikos bija ļoti nepieciešama Lennebergā un visā Smolandē. Atturībnieki gādāja par to, lai cilvēki tiktu vaļā no šausmīgā dzeršanas posta, kas agrāk tik daudzus darīja nelaimīgus un, starp citu, dara nelaimīgus arī šobaltdien.
Krēsas-Majas vaimanas par Emīla piedzeršanos bija satraukušas Atturībnieku biedrību. Tās pārstāvji atnākuši vēlējās runāt ar Emīla māti un tēvu. Viņi domāja, ka nebūtu slikti, ja Emīls vakarā ierastos uz saiešanu Atturībnieku namā un kļūtu par atturībnieku. Emīla māte ārkārtīgi pārskaitās un tūdaļ izstāstīja, kas bija noticis ar Emīlu un izmestajiem ķiršiem, taču šie trīs vīri tomēr izskatījās noraizējušies, un viens no viņiem sacīja:
- Jā, viens tak tomēr ir, kurš redz, kas ar to Emīlu notiek! Un pamācība viņam šovakar par ļaunu nebūs!
Arī Emīla tēvs tam piekrita. Bet priecīgs nejutās, nebūs jau nemaz patīkami stāvēt visu acu priekšā un kaunēties par savu zēnu, bet aiziet varbūt vajadzēja - lai uzvestu Emīlu uz atturības ceļa.