- Par to parunāsim vēlāk, - Emīla tēvs klusi noteica.
Un tad arī dzīres Kathultas sētā bija galā. Mācītājs uzsāka parasto psalmu, un lennebergieši no visas sirds katrs savā meldiņā vilka līdzi.
"Tā diena prom no mūsu laika iet, un atpakaļ tā nenāks vairs," viņi dziedāja. Un pēc tam visiem vajadzēja doties mājup - ārā, novembra tumsā. Bet, kad viesi iznāca priekšnamā, lai apvilktu virsdrēbes, pirmais, ko viņi petrolejas lampas blāvajā gaismā ieraudzīja, bija augstais kalošu kalns priekšnama vidū.
- Šitādu ļaunprātību, tas var būt tikai Emīla darbs, - Lennebergas iedzīvotāji sprieda. Pēc tam visi, arī mācītājs un viņa kundze, nosēdēja divas stundas, laikodami kalošas, un pēc tam diezgan saskābušām sejām, pasacījuši "paldies" un "sveiki", nozuda lietū. Emīlam viņi ardievas nevarēja pateikt, jo zēns taču sēdēja galdnieka skabūzī un grieza savu simt astoņdesmit ceturto koka vīriņu.
Sestdien, 8. decembrī, kad Emīls izdarīja tādu varoņdarbu, ka visa Lenneberga uzgavilēja un visi viņa nedarbi tika piedoti un aizmirsti
Tuvojās Ziemassvētki. Kādu vakaru visi Kathultas ļaudis sēdēja virtuvē, katrs darīdams savu darāmo. Emīla māte mina vērpjamo ratiņu, Emīla tēvs pielaboja kurpes, Līna kārsa vilnu, Alfrēds un Emīls drāza grābeklim zarus, un mazā Īda par varītēm centās uzsākt ar Līnu kādu spēli ar pirkstiem, lai gan tas traucēja Līnu strādāt.
- Šitā spēle jāspēlē ar to, kam kut, - Īda sacīja, un tam nu Līna bija piemērota.
Īda ļāva saviem mazajiem pirkstiņiem lēni virzīties augšup pa Līnas svārkiem un skandēja:
Tikusi līdz vārdam "bļaus", Īda ar rādītājpirkstu iebakstīja Līnai sānos, un viņa, par lielu apmierinājumu Īdai, kliedza un smējās.
Emīla tēvs sēdēja un arī dzirdēja šo "Ziemassvētku vepri kaušu" un tas uzvedināja viņu uz kādām domām, jo piepeši viņš pateica kaut ko briesmīgu.
- Jā, drīz būs Ziemassvētki, nu ir laiks, Emīl, kaut tavu sivēnu!
Emīlam nazis izkrita no rokām. Viņš blenza uz savu tēvu.
- Ruksīti neviens nekaus, - viņš noteica. - Tas taču ir mans sivēns, mans atturībnieka sivēns, vai esi aizmirsis?
Emīla tēvs nebija vis to aizmirsis. Taču viņš sacīja, ka neviens visā Smolandē neesot dzirdējis par tādiem atturībnieku sivēniem; un Emīls taču tiktāl būšot zemnieks, kas spētu saprast: kad sivēns ir pietiekami liels, tad viņu kauj nost, tādēļ jau sivēnus tur.
- Vai tad tu to nezini? - Emīla tēvs brīnījās.
Jā, to Emīls zināja un iesākumā neko nevarēja atbildēt, bet pēc tam viņam ienāca prātā laba doma.
- Ciktāl es esmu zemnieks, tiktāl es saprotu - daļa sivēnu kļūst par cūku tēviem, un esmu nolēmis, ka arī Ruksītis tāds taps.
Emīls zināja to, ko tu varbūt nezini: dažkārt pieaudzis sivēns var kļūt par tēvu daudziem sivēntiņiem. "Un šī sūtība būtu Ruksīša glābiņš," domāja Emīls, jo muļķis nebija. Viņš pacentīšoties Ruksītim sadabūt kādu sivēnmāti - tā Emīls skaidroja tēvam. "Un pēc tam viņiem būs sivēntiņu tik daudz, ka nenopriecāties," Emīls domāja.
- Jā, tas izklausās labi, - Emīla tēvs sacīja. - Bet Kathultā būs švaki Ziemassvētki. Ne šķiņķa, ne desu, ne klimpu, itin nekā!
noskaitīja mazā Īda, taču Emīls sakliedza uz viņu:
- Beidz tu ar savām klimpām!
Jo viņš itin labi zināja, ka klimpām vajag ne vien miltus un sāli, bet arī sivēna asinis.
Bet tikai ne Ruksīša asinis! Vismaz tik ilgi ne, kamēr Emīls ir dzīvs, tas nu ir droši!
Labu brīdi virtuvē valdīja klusums - drūms klusums. Te piepeši Alfrēds nolamājās. Viņš bija iegriezis ar aso nazi sev īkšķī, un no tā tecēja asinis.
- No tavas lamāšanās jau labāk nekļūs, - Emīla tēvs stingri noteica. - Un es savā mājā lamu vārdus negribu dzirdēt.
Emīla māte, sadabūjusi tīru lina drāniņu, apsēja Alfrēda īkšķi, un tad viņš atkal drāza grābeklim zarus. Tas bija labs ziemas darbs, bija jāpārskata visi grābekļi un jāieliek jauni zari, kur vajadzīgs, lai, pavasarim atnākot, viss būtu kārtībā.
- Nu, jā... Kathultā būs švaki Ziemassvētki, - Emīla tēvs novilka un drūmi raudzījās sev priekšā.
Tovakar Emīls ilgi gulēja nomodā, un nākamo rītu viņš sasita savu krājkasītes sivēntiņu, paņēma trīsdesmit piecas kronas, iejūdza Lūkasu vecajās kamanās un brauca uz Bastefallu, kur bija cūku, cik uziet, un pārveda mājās lielisku sivēnu, kuru ielaida cūku kūtī pie Ruksīša.
- Nu cūku kūtī ir divi sivēni, - viņš sacīja. - Kaujiet vien, tikai pielūkojiet - nekļūdieties!
Emīlu bija pārņēmis liels niknums, tāds viņam dažreiz uznāca, un tad viņš daudz nebēdāja, vai tas bija tēvs, ar kuru runāja, vai ne. Likās drausmīgi, ka Ruksīša dzīvība jāizpērk, nokaujot kādu citu nabaga sivēnu, taču viņš neredzēja nekāda glābiņa: Emīls zināja, ka nebūs miera no tēva, kurš nekā nesaprata no atturībnieku sivēniem.
Divas dienas Emīls negāja uz cūku kūti un ļāva Līnai nest ēdienu abiem sivēniem. Bet trešās dienas rītā viņš pamodās vēl piķa melnā tumsā un izdzirdēja kviecam sivēnu. Tas kvieca skaļi un spalgi, tad piepeši apklusa.
Emīls uzpūta dvašu aizsalušajai loga rūtij, lai pa spraudziņu varētu paskatīties ārā. Viņš redzēja pie kūts spīdam lākturi un kustamies tumšas ēnas; nu sivēns bija beigts, to Emīls saprata; nu Līna stāvēja un notecināja sivēnam asinis; pēc tam tēvs un Alfrēds viņu svilinās, kasīs un griezīs, un tad atnāks Krēsas-Maja un viņas abas ar Līnu veļas skabūzī skalos zarnas, un tad Bastefallā nopirktajam sivēnam dzīve būs galā.
"Un, kad to kaušu, viņš bļaus kā traks," Emīls murminādams ielīda atpakaļ gultiņā un ilgi raudāja.
Taču cilvēks jau ir tāds radījums, kas spēj aizmirst savas bēdas, un tāds bija arī Emīls. Pēcpusdienā viņš brītiņu pasēdēja cūku kūtī un, kasīdams Ruksītim muguru, domīgi sacīja:
- Tu, Ruksīt, esi dzīvs! Rau, cik savādi iet pasaulē - tu esi dzīvs!
Bet pēc tam viņš nolēma aizmirst Bastefallas sivēnu un, kad Krēsas-Maja un Līna sēdēja virtuvē un lobīja gaļu no kauliem, ka bija ko redzēt, un Emīla māte maisīja desu mīklu un vārīja klimpas, un sālīja Ziemsvētku šķiņķi, un kad Līna dziedāja "No jūras pūš auksts, auksts vējš" un Krēsas-Maja stāstīja par bezgalvaino spoku mācītājmuižas bēniņos, tad Emīls jutās labi un vairs nedomāja par Bastefallas sivēnu, bet par to, ka drīz būs Ziemassvētki un cik labi, ka beidzot bija sācis pa īstam snigt.
- Re, kur naiki snieg, - teica mazā Īda, jo tā jau Smolandē saka, kad sniegs nāk zemē blāķiem.
Un sniga arī. Ar katru dienu sasniga aizvien vairāk un vairāk sniega, pūta vējš, un sniega vērpetes griezās tā, ka, paskatoties ārā, tikko varēja saredzēt laidaru.
- Jā, nu savelkas sniegputenis, - Krēsas-Maja sacīja. - Kā es tikšu mājās?
- Tu vari palikt pie mums pa nakti, - Emīla māte piedāvāja. - Pārgulēsi uz virtuves dīvāna kopā ar Līnu.
- Jā, bet tad esi tik laba un guli mierīgi kā beigts sivēns, un ņem vērā, ka man kut, - Līna mācīja.
Pie vakariņām Alfrēds žēlojās par savu īkšķi. Viņš sacīja, ka tas stipri sāpot, un Emīla māte attina drāniņu, lai paskatītos, kāds īkšķis izskatās un kāpēc tas nav sadzijis.