A.IMERMANIS
LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ
„Li e s m a" RĪGĀ 1968
MĀKSLINIEKS GUNĀRS KĻAVA
Ar A. A. Evermenu iepazinos 1958. gada vasarā Maskavā, kur viņš bija ieradies savas avīzes uzdevumā. Šīs pazīšanās iznākumā radās pēc viņa scenārija sarakstītā grāmata «Pavadonis met ēnu». Pagājušajā gadā Evermens piedāvāja man izmantot tādos pašos nolūkos scenāriju, kurā atainoti daži patiesi notikumi, kas saistīti ar gaisa katastrofu cēloņu izmeklēšanu.
Pateicoties tam, ka Evermens apgaismoja tiesas prāvas gaitu progresīvajā nedēļas laikrakstā «Modern Tribune» un bija personīgi pazīstams ar apsūdzības galveno liecinieku — misteru Mūnlaitu no privātās detektīvu aģentūras «Mūnlaits un Deiliaurs», viņš zināja par šo sensacionālo lietu vairāk nekā citi. Tādēļ triju sēriju filmai «Mr. Moon and the «Arrow» Mystery» («Misters Mūns un «Bultu» noslēpums»), ko gatavojās uzņemt neatkarīga televīzijas sabiedrība «Atlantic Broadcasting Company», bija gandrīz vai dokumentāls raksturs. Režisors Normens Kings bija izraudzījis detektīva Mūna lomai Īvenu Frobišeru, bet apsūdzētās lomai — Gloriju Marlo, kura pazīstama skatītājiem no filmas «Slepkava atnāks tieši pusnaktī». Taču pabeigt uzņemšanu tā ar? neizdevās, jo iespaidīgu aviosabiedrību karteļa advokāti panāca filmas aizliegšanu.
Iepazinies ar scenāriju un Evermena atsūtīto papildu materiālu (viņa reportāžām laikrakstam «Modern Tribune», oficiālo izmeklēšanas dokumentu norakstiem, dažu Evermena un mistera Mūnlait'a sarunu stenogrammām), biju ar mieru ķerties pie romāna rakstīšanas. Notikumi īsti neiekļāvās detektīvžanra ietvaros. Lielā biznesa tikumu trāpīgs raksturojums, kā arī no padomju lasītāja viedokļa paradoksālie nozieguma motīvi deva pilnīgu pamatu uzskatīt šo grāmatu par romānu-pamfletu. Ierosināju nosaukt to «Lidmašīnas krīt okeānā».
Ceru, ka lasītāji izlasīs romānu ar interesi. Tādā gadījumā tas būs tikai Evermena nopelns. Mana līdzdalība aprobežojas ar viņa scenārija literāro apdari.
Anatols Imermanis
Paziņoju, ka visi šā romāna varoņi izdomāti. Ja mans draugs Mūnlaits, privātās detektīvu aģentūras «Mūnlaits un Deiliaurs» vadītājs, iedomājas esam detektīva Mūna prototips, tad tā ir viņa personīgā darīšana, par kuru neuzņemos nekādu atbildību.
A. A. Evermens
1
Bija velnišķīgi karsti. Privātās detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs» vadītājs sēdēja vienā kreklā, ļaudamies ventilatora vēdām. Pelnu traukā gulēja tikko aizsākts cigārs. Tādā karstumā nebija nekādas vēlēšanās smēķēt. Mūns bija atvēris logu, bet labāk no tā nekļuva. Iesūcis sevī svelmes atmiekšķētā asfalta garaiņus, benzīnu un dūmus, sasvilis daudzstā vaina jā betona cepeškrāsnī, ielas gaiss iedarbojās nomācoši. Tad jau patīkamāk aizvērt logus un nolaist aizkarus. Galda ventilators vienmuļi dūca. Viņam piebalsoja televīzijas diktora monotonā balss:
«Pasažieru lainera «Zelta bulta» bojā ejas aptuvenajā rajonā izsūtīts piektās Klusā okeāna flotes aviācijas bāzes kuģis. Lidmašīnas patrulē okeānu. Līdz šim nav izdevies atrast gaisa lainera paliekas. Ūdenslīdējiem nav iespējams pārmeklēt jūras dibenu, jo dziļums šajā vietā pārsniedz četri tūkstoši pēdu. Kā mums tikko ziņoja, pazīstamais jūras dzijumu pētnieks kapteinis Ivo piedāvājis izmantot šim nolūkam savu batiskalu «Tulona IV». Valdība ar pateicību pieņēmusi viņa priekšlikumu …»
Kopš paša rīta sensacionālā katastrofa bija nobīdījusi pie malas visus pārējos notikumus. «Zelta bulta» bija viens no četriem superjaudas pasažieru laineriem, kurus ražoja aviācijas uzņēmums, pazīstams ar saīsināto nosaukumu «Aviobredoks». Šo lidmašīnu ekspluatācija bija sākusies tikai pirms dažiem mēnešiem. «Zilā bulta» un «Oranžā bulta» uzturēja satiksmi pāri Indijas okeānam, bet «Zelta bulta» un «Sudraba bulta» lidoja pāri Klusajam okeānam. Šodien pulksten septiņos pēc Sana- risko laika «Zelta bulta» ar četrdesmit sešiem pasažieriem un deviņiem komandas locekļiem izlidoja kārtējā reisā Sanarisko-Honolulu. Kad lidmašīna atradās pusceļā, radiosakari pēkšņi pārtrūka.
«Maz ticams, ka no pasažieriem vai komandas locekļiem kādam izdevies palikt dzīvam,» monotonā balsī turpināja telediktors. Un tūdaļ, it kā pārvērties par citu cilvēku, patētiski pasludināja: «Domājiet par saviem tuviniekiem! Neesiet egoisti! Pirms dodaties gaisa ceļojumā, apdrošiniet savu dzīvību! Universālās apdrošināšanas sabiedrības polise atbrīvos jūs pašus no pirmsnāves sirdsapziņas pārmetumiem, bet jūsu radiniekus no liekām bēdām! …»
Sadzirdējis zvanām, Mūns izslēdza televizoru. Uzvilcis svārkus un sasējis kaklasaiti, lai cienīgi sagaidītu klientu, viņš devās uz durvīm. Mūns ļoti cerēja, ka tas būs tiešām klients, nevis Deilijs vai kāds paziņa, kuru interesē Mūna viedoklis par aviācijas katastrofu. Klients bija ārkārtīgi nepieciešams. Mūns principiāli atteicās "no dažiem sīkiem un divdomīgiem uzdevumiem, kā, piemēram, kompromitējoša materiāla vākšana šķiršanās prāvām vai kādas šaubīgas tirdzniecības firmas finansiālā stāvokļa noskaidrošana. Bet īsti interesanti gadījumi, tādi kā pašu īpašnieku inscenētā bankas «Džek- sons un Ko» aplaupīšana, gadījās visai reti. Ja kādam ienāktu prātā pieprasīt izziņu par firmas «Mūns un Deilijs» patieso stāvokli, iznākums būtu visai bēdīgs.
Pirmais, ko Mūns saskatīja atvērtajās durvīs, bija dārglietas. Tās mirdzēja apmeklētājai pirkstos, ap rokām, kalsnajā kaklā, nokarājās no ausīm, rotāja ekstravaganto frizūru. Uz ļenganajiem, ar biezu grima kārtu klātajiem vaigiem spīdēja lielas sviedru lāses. Apmeklētāja turēja vienā rokā iespaidīga apmēra somiņu, otrā — miniatūru portatīvu magnetofonu.