Otrā stāva logā Mūns ieraudzīja vītņu augiem nomaskētu apaļu caurumu. Mūns zināja, kas tas tāds. Teleskopam līdzīgā ierīce deva iespēju skaidri sadzirdēt katru vairāku simtu pēdu atstatumā izrunātu vārdu.
Mūns nopriecājās par savu tālredzību. Pašlaik starp viņu un noklausīšanās ierīci atrodas Deilijs ar savu tranzistora uztvērēju. Taču šī piesardzība dos labumu tikai tai gadījumā, ja izdosies noskaņot Stīvensonu uz atklatu sarunu.
It kā uzminējis Mūna domas, Stīvensons pasmaidīja:
— Viņi velti pūlas. Visu, ko saku, var dzirdēt jeb
kurš. Mani noslēpumi ir tīri tehniskas dabas, un tos mēdzu izteikt formulās un zīmējumos.
— Un vibrācijas līmenis? — Mūns izšķīrās par pēkšņu uzbrukumu.
Stīvensonu tas neietekmēja:
— Es neprotu risināt mīklas. Kas jums padomā?
— Vai uzskatāt sevi par godīgu cilvēku, mister Stī- venson?
— Katrā ziņā.
— Kā tādā gadījumā jūs saskaņojat ar savu sirdsapziņu to, ka jūsu vainas dēļ gājuši bojā piecdesmit pieci cilvēki, to, ka tāds pats liktenis var piemeklēt jebkuru «Bultu» pasažieri?! Jūs taču ļoti labi zināt, kas ir gaisa katastrofas cēlonis.
— Pēc tādiem vārdiem man ir pilnīgas tiesības parādīt jums durvis. Bet, tā kā misters Bredoks izvēlējies tieši jūs patiesības izdibināšanai, es neapvainojos. Labāk lūkošu jums palīdzēt. Tātad — kas pēc jūsu domām vainojams avārijā?
— Vibrācija un nepietiekama izturība.
Stīvensons sāka smieties.
— Tad man viss skaidrs! Vai tiešām jūs pieļaujat, ka es, būdams pazīstams aviokonstruktors, liktu savu parakstu zem lidmašīnas, ja man būtu kaut mazākās bažas par tās absolūto izturību? Drīzāk es …
Viņu pārtrauca balss sienā:
— Eduard, es gaidu.
Misis Stīvensone bija gadus četrdesmit veca, ļoti skaista sieviete. Viņa bija ģērbusies melnā pidžamā. Mūnam nebija jēgas par sieviešu modēm, tomēr pat viņš saprata, ka šis it kā pieticīgais tērps ir izcila modelista meistardarbs un maksā traku naudu.
— Mana sieva! — teica Stīvensons. Viņa balsī, šķiet, nebija sevišķu emociju, taču Mūns tūdaļ noprata, ka viņam ir viena vienīga reliģija — nodrošināt šai skaistajai sievietei visus dzīves labumus.
— Eduards laikam paguvis jums krietni apnikt? — viņa teica ar apburošu smaidu. Runādams par savām «Bultām», viņš kļūst briesmīgi pļāpīgs. Lāgā negribas ticēt, ka šis pats cilvēks radījis pasaulē labākās lidmašīnas.
—. Bet misters Mūns uzskata, ka «Bultas» nav pārāk drošas, — Stīvensons piezīmēja ar labsirdīgu ironiju.
— Ko jūs! — misis Stīvensones skaistās acis iedzirk- stījās. — Vai tad es lidotu ar «Sarkano bultu», ja tas tā būtu? Esmu briesmīga zaķapastala.
— Kad jūs lidojat?
— Rīt. Mums jau pasūtītas biļetes pirmajam reisam. Tā ir mistera Bredoka ideja.
— Bredoks domā, ka manai sievai nenāktu par ļaunu redzēt Havaju salu eksotiskās ainavas, — Stīvensons steidzīgi paskaidroja, uzmezdams sievai bažīgu skatienu.
— Eduards joko. Misters Bredoks uzskata, ka tā būs laba reklāma «Bultām». Ja pats galvenais konstruktors un viņa sieva … Uzmanīgi!
Mūns tikai pēc mirkļa saprata, uz ko attiecas pēdējais vārds. Misis Stīvensone negaidot satvēra viņu aiz rokas un atvilka no galda. Galds, pret kuru Mūns nupat kā bija atbalstījies, slīdēja uz leju. Pēc dažām minūtēm tas iznira no lūkas, nokrauts ar kūpošiem traukiem.
Pusdienas noritēja džeza mūzikas pavadībā. Deilijs bija pārvietojis savu posteni tuvāk ēdamistabai. No vietas, kur sēdēja Mūns, varēja redzēt daļu sola, kur bija ērti iekārtojies Deilijs ar tranzistoru, un dažus pusaudžus, kas dejoja tāpat peldkostīmos. Tas bija viens no tiem jaunmodīgajiem dančiem, kuru jēgu Mūnam nekādi neizdevās izdibināt. Gandrīz nekustēdamies no vietas, katrs raustījās, kā varēja. Deju melodijas mainījās, kustības palika tās pašās.
Mūzika pēkšņi aprāvās. Dejotāji sastinga nejēdzīgās pozās. Logā līdzīgi pērkonam ielauzās diktora balss:
«Lēdijas un džentlmeņi, pārraidām speciālu ziņojumu. Gaisa katastrola virs Indijas okeāna! Vēl sešdesmit septiņi upuri! Kā mums tikko ziņoja, pasažieru laineris «Oranžā bulta», kas izlidoja šovakar no Singapūras, neieradās Bombejā, no kurienes tam vajadzēja doties tālāk uz Kairu. Nav nekādu šaubu, ka «Oranžo bultu» piemeklējis tāds pats liktenis kā «Zelta bultu». Lidmašīnā atradās komunistiskās Vjetnamas delegācija, kas lidoja uz Āfrikas un Āzijas valstu konferenci Kairā, un daži žurnālisti/» Stīvensons uzlēca kājās.
— Cik briesmīgi! — viņš iekliedzās. Drebošiem pirkstiem ielēja pilnu glāzi viskija un izdzēra vienā rāvienā.
— Briesmīgi! — misis Stīvensones balss skanēja žēlabaini. •— Es nelidošu ar «Sarkano bultu»! Vari lidot viens, ja vēlies!
— Es vēlos?! To vēlējās Bredoks! Viņš labi zināja, ka varam iet bojā tāpat kā šie piecdesmit pieci, tāpat kā šie sešdesmit septiņi! Tu domā, ka tava dzīvība viņam kaut ko nozīmē? Viņš gatavs soļot pāri līķiem! — Stīvensons ar niknu vēzienu noslaucīja tukšo glāzi no galda.
Sasistā stikla šķindoņa saplūda ar misis Stīvensones vaidu:
— Kas ar tevi notiek, Eduard? Tu esi piedzēries! Ciet klusu!
— Nē! Esmu pārāk ilgi klusējis! Es teicu viņam, ka konstrukcija nav pārbaudīta līdz galam, es brīdināju, ka pie tādas vibrācijas … — Viņa balss aprāvās.
Misis Stīvensone metās aizvērt logu.
— Ciet klusu! Tu pazudināsi sevi! — viņa čukstēja.
— Lai! Esmu jau sen pazudinājis sevi! Viņam viss vienalga! Viņu interesē tikai viens — ātrāk izlaist lidmašīnas, apsteigt konkurentus, izraut viņiem no zobiem valsts pasūtījumu. Viņš pelna ar to miljonus. Bet es! Kā es varēju piekrist?! Ls taču esmu cilvēks, nevis slepkava!