Kad satricinātais Mūns iznāca uz ielas, viņš ieraudzīja Deiliju it kā caur miglu. Pēc tam viss atkal nostājās savā vietā. Uztvērējs turpināja translēt džeza mūziku, jaunieši turpināja dejot. Viņiem nebija nekādas daļas gar «Oranžās bultas» traģēdiju, tāpat kā nebija nekādas daļas gar lidmašīnas konstruktora traģēdiju.
Ieraudzījis savu kompanjonu, Deilijs piecēlās un iz- slēd?a tranzistoru.
— Kādi panākumi? — viņš apvaicājās.
Mūns klusēja. Viņš klusēja gandrīz visu ceļu. Ierunājās tikai pēc tam, kad viņi jau bija iebraukuši centrā:
— Senatoram Felano taisnība.
— Tiešām? — iesaucās Deilijs. — Kā jums tas izdevās?
— Tas izdevās jums, pareizāk, jūsu uztvērējam
Apturiet! — pēkšņi Mūns uzsauca taksometra vadītājam.
Viņš izlēca no mašīnas. No vēlēšanu plakāta viņā lūkojās milzīgs Bredoks ar šauteni rokā, acīm redzot, nofotografēts šautuvē vai medībās. «Vai balsosiet par slepkavu?» vaicāja milzu burti. «TJz Bredoka sirdsapziņas ir šo cilvēku dzīvības!» Tālāk sekoja «Zelta bultas» pasažieru un komandas locekļu saraksts.
— Jā, tas droši vien ietekmēs vēlētājus! — Mūns sadzirdēja sev blakus Deilija balsi. — «Vai var uzticēt mūsu štata likteni cilvēkam, kas ražo lidojošus zārkus?!» — Deilijs izlasīja ar izteiksmi.
Mūns neatbildēja. Viņš pārskatīja gaisa katastrofas upuru sarakstu. Viņa uzmanību saistīja divi uzvārdi: Misters Lefjets, misters Vandongs. Tie likās dīvaini pazīstami. Smadzenēs līdzīgi sīciņai dzirkstelei uzzibsnīja minējums un tūdaļ pārvērtās spilgtā uzliesmojumā. Aiz- mirsis_Deiliju, viņš metās pie mašīnas.
— Ātrāk! Uz viesnīcu! — viņš uzkliedza šoferim.
— Hei, pagaidiet ! Uz kurieni? Vai jūs esat prātu zaudējis?! — atskanēja Deilija sašutuma pilnā balss.
Mūns neapstādināja mašīnu. Atlika nepilna stunda līdz brīdim, kad jādod Bredokam galīga atbilde. Dārga bija katra minūte. Viesnīcā Mūns neuzkāpa savā istabā, bet turpat holā pasūtīja steidzamu tālsarunu. Profesora Hol- mena nebija mājās. Mūns nosauca telefonistei trīs vietas, kur profesoru varētu atrast. Kamēr tūkstoš jūdžu atstatumā cita telefoniste meklēja profesoru, Mūns paguva sazināties ar Singapūru. Šīs tālruņa operācijas ar pakalpojumu sniegšanu maksāja brangu summu, bet Mūns varēja neskopoties — par visu maksāja Bredoks.
Beidzot klausulē atskanēja pazīstamā balss. Ar milzīga atvieglojuma sajūtu Mūns noslaucīja no sejas sviedrus un pieplaka pie membrānas. Desmit minūtēs, kamēr ilga saruna ar profesoru, viņš paguva nosvīst no jauna — tik liels bija sasprindzinājums.
— Paldies, profesor! Jūs man ļoti palīdzējāt.
— Sīkums! Vēlu sekmes!
Mūns nolika klausuli. Tikai tagad viņš pamanīja, ka sarunai bijuši liecinieki. Pusmūža vīrietis šoreiz izlikās lasām žurnālu. Meitene tēloja ārkārtīgu interesi par savu frizūru. Lai! Šoreiz tam vairs nebija nekādas nozīmes. Mūns nespēkā atlaidās krēslā viņiem blakus. Viņš jutās kā pēc pirts. Mati salipuši, seja slapja, kakls slapjš, turklāt kabatas lakats arī viscaur slapjš.
— Lūdzu! — Kāds pastiepa Mūnam sausu lakatu. Mūns vispirms noslaucīja sviedrus, tikai pēc tam paskatījās uz pakalpīgo svešinieku.
— Apsveicu jūs! — tas teica.
— Paldies! — Mūns nomurmināja.
— Čeks man ir kabatā.
— Kāds čeks?
— Ko, vai mani vairs nepazīstat? Es esmu Ezra.
— Sveiki, mister Ezra. Jūsu kabatas lakats bija tieši laikā.
— Neredzēta veiksme! — Ezra jūsmoja. — Esmu jau pasūtījis jaunus plakātus. Tikko padzirdēju par «Oranžās bultas» katastrofu, tūdaļ pateicu Džekam: «Izrakstiet čeku! Uzskatiet, ka misters Mūns jau nopelnījis šos divdesmit tūkstošus!»
—■ Ļoti žēl, bet man nāksies no tiem atteikties. Un tas ir jūsu nopelns. Pateicos par plakātu!
Kad Deilijs aizelsies ieskrēja viesnīcas numurā, Mūns stāvēja pie telefona un, izmisīgi žestikulēdams, kliedza:
— Jā, lidmašīnu! . .. Nekavējoties! . . . Ūdenslīdēju! … Pamēģiniet sadabūt pašu labāko .. . Kuģi no- fraktēsim uz vietas … Nevajag? … Jo labāk! .. . Neaizmirstiet dakteri! .. . Viss!
— Ko tas nozīmē? — pārsteigtais Deilijs jautāja.
— Tas nozīmē, ka esmu pieņēmis Bredoka piedāvājumu. Pēc stundas izlidojam uz «Oranžās bultas» katastrofas vietu!
6
— Tas ir bezcerīgi! — teica lidmašīnas komandieris tai bezierunas tonī, kādā militāras personas parasti sarunājas ar privātajiem. Strādādams pie Bredoka, viņš bija tikai apmainījis gaisa karaspēka emblēmu pret zelta bultu. Iedoma lidot uz gaisa katastrofas vietu viņam likās neprātīga, jo vairāk tāpēc, ka cietušos jau
meklēja angļu minu kuģis «Enterprise». Karadienestā pavadītais laiks bija pieradinājis «Zibens» komandieri izpildīt pavēles pat tad, ja tās runāja pretī skaidram saprātam. Taču neviens viņam nevarēja liegt izteikt savu viedokli, jo vairāk tāpēc, ka Mūns nebija nekāds ģenerālis, pat ne pulkvedis.
Mūns neatbildēja. Viņš skatījās iluminatorā. Līdz pašam apvārsnim stiepās zaigojošs, pūkains sniegs. Bet zem mānīgā mīkstuma atradās desmit tūkstoši pēdu gaisa plus daži tūkstoši pēdu ūdens. Baltā plēve saira. Debeszilajā plaisā laiski šūpojās Indijas okeāns.
Mūns pacēla pie acīm tālskati. Iekāms plēve paguva atkal savilkties, viņš pamanīja melnu adatu uri baltu diegu, kas stiepās aiz tās. Dūmi virs tvaikoņa.
— Sazinieties ar viņiem! — Mūns palūdza komandieri.
— Viņi paši ziņotu, ja būtu ko atraduši, — komandieris paskaidroja tonī, kādā skolotājs runā ar neapķērīgu skolnieku.
— Jā, jā . . . Vienalga, uzņemiet sakarus! — Mūns nomurmināja.
— Japāņu zvejas kuģis «Sake-Maru», — pēc dažām » minūtēm komandieris ziņoja. — Neko, atskaitot tunzi- vis, no jūras nav izzvejojuši. .. Tikai veltīgi tērējam laiku. Jālido uz Singapūru. Ja kāds būtu izglābies, viņu jau sen būtu atraduši, — komandieris kategoriski noteica.