— Jūs domājat? — Mūns izklaidīgi vaicāja.
— Protams! Klusajā okeānā meklējumos piedalījās vesela eskadra, bet rezultāti?
— Tur līdz tuvākajai sauszemei milzīgs atstatums, — Mūns iebilda. Viņam nebija nekādas vēlēšanās strīdēties ar komandieri. Viņš runāja, lai kaut kā apklusinātu mokošai niezei līdzīgo nepacietību. — Bet te ir salas, līdz kurām var aizpeldēt.
— Aizpeldēt? Tikai tādā gadījumā, ja lidmašīnu izdevies nosēdināt uz ūdens, bet tas gandrīz nav iespējams. Pa visu laiku, kamēr karojām Korejā, atceros tikai dažus tādus gadījumus .. . Bet līķi, kā zināms, peldēt neprot.
— Bet ja nu šoreiz ir tieši tāds ārkārtējs gadījums? —
Mūns sacīja. — Varēja taču kāds palikt dzīvs? Nu, kaut vai viens cilvēks! Viens vienīgs cilvēks, kurš pastāstītu, kas īsti noticis! Viņš man vajadzīgs kā ēst!
— Misteram Bredokam ne mazāk, — komandieris piezīmēja. — Bet jārēķinās ar reāliem faktiem. Pieņemsim, ka jums vajadzīgais liecinieks patiešām palicis dzīvs pēc katastrofas — nav noslīcis, nav sadedzis, nav pārlauzis sprandu, paguvis uzvilkt glābšanas vesti. Simt procenti pret vienu, ka viņš ies bojā, iekāms aizkļūs līdz sauszemei.. . Paskatieties kartē!
Bengāļu jūras līča karte aizņēma visu galdu. Visprecīzākā, visjaunākā navigācijas karte. Uz tās bija atzīmēts katrs gabaliņš zemes, pat visniecīgākais. No Sin- gapūras Bombejas virzienā stiepās ar zīmuli ievilkta trekna svītra — «Oranžās bultas» kurss. Punktā, no kurienes bija nosūtīta pēdējā radiogramma, svītra pārgāja punktētā līnijā. Tā aprāvās vietā, no kurienes vajadzēja pienākt nākamajai, tā arī nenosūtītajai radiogrammai. Kaut kur starp šiem diviem punktiem bija notikusi katastrofa. Tuvākās salas likās pavisam blakām. Taču šis «blakām», pārrēķināts no kartes mēroga īstajā, nozīmēja simtiem jūdžu.
— Re nu! — komandieris noteica.
— Neesmu akls! — Mūns atrūca. — Bet kā jūs būtu rīkojies, ja kaut kas līdzīgs atgadītos ar «Zibeni»?
— Lai dievs nedod! — būdams māņticīgs kā vairums lidotāju, komandieris pieklauvēja pie galda, lai pieskaršanās kokam novērstu nelaimi. Atcerējies, ka galds ir plastmasas, viņš sāka raudzīties apkārt, vai neatradīsies kāds koka priekšmets.
— Piesitiet sev pie paura! — nāca talkā Deilijs. Par laimi, komandieris nesadzirdēja pusbalsī teiktos vārdus.
— Kā es būtu rīkojies? — viņš pārjautāja. Mūna jautājums likās viņam augstākā mērā bezjēdzīgs.
— Būtu uzaicinājis komandas locekļus ievērot disciplīnu un slīkt visiem reizē! — viņa vietā atbildēja Deilijs.
Komandieris paraudzījās uz viņu, kā darbā nogrimis cilvēks skatās uz uzmācīgu mušu, un pievērsās Mūnam.
— Kā es būtu rīkojies? — viņš atkārtoja. — Jocīgs jautājums! Avārijas gadījumam pastāv attiecīgas instrukcijas… — Pēkšņi, it kā ar nokavēšanos sekodams Deilija padomam, viņš iesita sev pa pieri. — Nu, protams! … Kā es tūlīt neaptvēru, ko jūs domājāt… Ja motori turpinātu strādāt, es tūdaļ mainītu kursu . ..
— Lai izdarītu piespiedu nolaišanos pēc iespējas tuvāk sauszemei, — Mūns papildināja un, pārliecies pāri kartei, asā leņķī ievilka punktēto līniju līdz tuvākajai salai. — Tieši to ceru .. . Tātad izredzes jau palielinājušās. Bez tam te ir spēcīga jūras straume. — Mūns norādīja uz karti. Noapaļotas bultiņas, kas apzīmēja straumi, virzījās gandrīz paralēli punktētajai līnijai.
— To izmantodams, labs peldētājs …
— Straume neaiziet līdz pašai salai, — komandieris iebilda. — īsts algebras uzdevums! — Deilijs piezīmēja.
— Nav pat zināms, cik tajā nezināmo… Tā kā mūsu vidū nav profesora Einšteina vai vismaz jūsu drauga profesora Holmena …
— Toties ir skaitļojamā mašīna! — atskanēja nepazīstama balss.
Mūns atskatījās. No starpejas iznāca cilvēks ar tipiski nemilitāru ārieni. Krunkaina piere, četrstūrainas acenes melnā ietvarā, sagumzīts smilšu krāsas virsvalks, stīvināta balta apkakle, melna kaklasaite.
— Mūsu bortinženieris, elektronikas speciālists, — komandieris iepazīstināja.
Mūns un Deilijs, protams, bija ievērojuši elektronisko aparatūru, kas aizņēma ceturto daļu no lidmašīnas korpusa, bet nebija paguvuši painteresēties, kādam mērķim tā kalpo. Pie brokastu galda komandieris bija paguvis pastāstīt tikai to, ka «Zibens» ir universāla tipa lidmašīna amfībija, uz kuras bāzes radīts aviācijas komandpunkts. Pie galda vienības komandieris ar savu štābu izstrādā kaujas taktiku, kojas domātas virsnieku un komandas locekļu atpūtai ilgstošu lidojumu gadījumos. «Zibeņi» varēja uzņemt degvielu tieši gaisā, kas stipri palielināja lidojuma rādiusu.
— Ceru, ka atradīsiet ar Džimu kopēju valodu, — komandieris pasmīnēja. Ķermeņa augšdaļa nozuda lūkā. — Tikai nesagroziet viņam galvu ar idiotiskiem jautājumiem, — vēl atskanēja no augšas.
— Jūs sauc par Džimu? — jautāja Mūns.
— Komandieris runāja par manu vārdabrāli! — Inženieris ar smaidu norādīja uz skaitļojamo mašīnu.
— Vai tā varēs mums palīdzēt?
— Džimam tas ir tīrais nieks — tas pats, kas matemātiķim saskaitīt, cik stundu viņš ik gadus tērē ģimenes strīdiem. Viņa blakus nodarbošanās — navigācijas aplēses.
— Bet galvenā?
— Dot komandas.
— Kam? '
— Lidmašīnām. Mūsu laikos reaktīvie iznīcinātāji attīsta tādu ātrumu, ka lidotājam, nonākot saskarē ar pretinieku, nav vairs laika novērtēt situāciju un pieņemt lēmumu. Cilvēka smadzenes ir pārāk gausas un neizda- rīgas, tās nākas aizvietot ar elektroniskām. Tādas ir katrā iznīcinātājā. No turienes informācija nokļūst tieši pie Džima. Viņš to koordinē, acumirklī izstrādā kaujas taktiku visai eskadriļai un noraida savas pavēles katras lidmašīnas elektronu smadzenēm.