— Pilnīgs individualitātes zaudējums! Jūs pat mani sākat atdarināt… — Deilijs iesaucās.
— Un tas ir viss, ko sapratāt? Pamaz. Jūtos vīlies.
— Ne jau viss. Vai atceraties «Dzeltenā pūķa» draudus uzspridzināt lidmašīnu? Acīm redzot, vēstulē bija runa tieši par šiem abiem tipiem.
— Bravo, Deilij! Jāatzīstas, man tas neienāca prātā. Pieķēros citam pavedienam. Vārdi Le Fjets un Van Dongs man šķita pazīstami.
— No televīzijas pārraides «Lielā vjetnamiešu demokrātija»? — Deilijs nosmīkņāja.
— No populārzinātniskā raksta par izplatījuma teoriju, kuru profesors Holmens iedeva man izlasīt. Es tajā gan nekā nesapratu, bet, kā redzat, reizēm lietderīgi lasīt pat to, ko nesaprot. . . Telefoniskā konsultācija ar profesoru manu minējumu apstiprināja. Izrādījās, ka plašai publikai maz pazīstamie profesori Le Fjets un Van Dongs izvirzījuši kādu ģeniālu hipotēzi, kas satricinājusi visu zinātnisko pasauli. Viņi ir vjetnamieši pēc tautības, bet vecāki jau sen naturalizējušies pie mums. Un šie zinātnieki ar pasaules vārdu pēkšņi paziņo, ka atsakās no mūsu pavalstniecības un nolēmuši doties uz Vjetnamu, pie tam uz komunistisko.
— Bet augstu patriotisko jūtu vadītie DienvidVjetnamas nacionālisti nosūta viņus uz viņpasauli!
— Pagaidām tas ir tikai minējums. Bet, ja izrādīsies, ka «Oranžās bultas» un komunistiskās Vjetnamas delegācijas bojā ejā vainīgi Dienvidvjetnamas aģenti, tad loģiski viņiem piedēvēt arī «Zelta bultas» katastrofu.
— Apsveicu, inspektori Lai jau iet, viņš sauksies jūsu vārdā!
— Kas viņš?
— Nākotnes ideālais detektīvs. Ideālās loģikas īpašnieks. Jūsu elektroniskais dubultnieks.
— Nesteidzieties celt man pieminekli! .. . Loģika nav nekas, ja nebalstās uz lietišķiem pierādījumiem… Pagaidām tā ir tikai hipotēze. To pamatot izdosies tikai tai gadījumā, ja atradīsim kaut vienu gaisa katastrofas liecinieku …
— Sākam nolaišanos! — skaļrunī atskanēja komandiera militārā balss.
Gar iluminatoriem pavīdēja pelēka mākoņu masa, sadalījās atsevišķās driskās un pazuda. Lidmašīna strauji tuvojās okeāna virsmai. Kaut kur zem viņiem trīsdesmit jūdžu rādiusā atradās gaisa lainera bojā ejas vieta.
— Nu, kas jums tur iznāk? — Mūns griezās pie elek- troniķa.
— Programmēšana pabeigta! Pēc minūtes Džims dos savu slēdzienu.
— Pie tam kļūdainu! — uz kāpnēm parādījās komandieris. — Jūs taču noslēpāt no viņa vissvarīgāko informāciju!
— Proti?
— Haizivju skaitu uz kvadrātmetra! Indijas okeānā to ir vairāk nekā automobiļu Ņujorkā.
Ņemot vērā «Oranžās bultas» bojā ejas neprecīzās koordinātes, Džims deva uzreiz vairākus variantus. Elektroniķis atzīmēja tos kartē ar trim smalkām līnijām.
— Redz nu! Kam tad bija taisnība? — komandieris triumfēja.
Pat labākais variants izskatījās kā ļaunākais. Lai sasniegtu tuvāko salu, bija vajadzīgas divdesmit stundas, pie tam labu gabalu jāpeld pret straumi un vēju. Tas bija pa spēkam tikai rekordistam.
Deilijs sadrūma. Mūns savas izjūtas neizrādīja. Varēja pat likties, ka viņš ir apmierināts.
— Atliek tikai cerēt uz dieva brīnumu! — elektroniķis klusi noteica.
— Ja dievs un daba ir viens un tas pats, tad jums ir taisnība, — Mūns mīklaini paziņoja.
«Zibens» lidoja sešsimt pēdu virs jūras līmeņa. Ne tikai Deilijs, bet arī no sardzes brīvie komandas locekļi ar tālskatiem pētīja okeānu. Nekā, tikai ņirbošs, saules vizuļu klāts ūdens, no kura reizēm izlēca lidojošās zivis.
Vienīgi Mūns nepiedalījās meklēšanā. Nolaidis zemāk krēsla atzveltni, viņš sēdēja pusaizvērtām acīm, pa retam ievilkdams dūmu. Varēja likties, ka viņš ir ģenerālis, kuram pašreiz jāizlemj svarīgi stratēģiski plāni. Taču Deilijs, nejauši paskatījies uz savu priekšnieku, pēc sejas izteiksmes noprata, ka lēmums sen pieņemts. Tagad ģenerālis Mūns tikai gaidīja ziņas no kaujaslauka.
Pie apvāršņa parādījās virspirms mastu gali, tad dūmeņi, beidzot kuģa korpuss. Kuģis ātri tuvojās. Varēja jau saskatīt bruņu torņus, torpēdas, klājam piestiprinātos helikopterus.
Tas bija angļu mīnu kuģis «Enterprise».
— Nu, kā viņiem veicies? — Mūns miegaini vaicāja, griezdamies pie komandiera.
Komandieris nebrīnījās. Jautājums tikai pastiprināja viņa uzskatu par Māna domāšanas spējām.
— Nekā. Pretējā gadījumā viņi paši būtu ziņojuši, — komandieris uzsvēra katru vārdu.
— Piedodiet. . . Pavisam aizmirsu … — Mūns atvainojās. — Kāds ir mūsu kurss?
Komandieris nepaguva atbildēt. Skaļrunis sāka vibrēt. Atskanēja bortradista satrauktā balss:
— Ziņojums no «Enterprise».
Deilijs un Muns iemetās radiokabīnē, tiem sekoja komandieris un elektroniķis.
— Ko viņi ziņo?
— Dzirdēju tikai sākumu. Paklausieties paši! — Radists nodeva radiotelefonu Mūnam.
— Atkārtoju. Izglābām divus — Henriju Mil- leru un Leo Levinksiju, — radiotelefons murmināja. — Trešais — Stīvs Vāgners - pazudis bez vēsts. Visi trīs veica ceļojumu apkart pasaulei privātā jahtā «Septiņi vēji», kas pierakstīta Ņujorkas ostā. Naktī vētras laikā jahta uzdūrās zemūdens klintīm un nogrima. Visiem kuģiem, kas atrodas kvadrātā… Ja atradīsiet Stīvu Vāgneru, nekavējoties ziņojiet mīnu kuģim «Enterprise» .. . Lainera «Oranžā bulta» pasažieru un komandas locekļu meklēšana pārtraukta. Dodamies uz Singapūru. Mūsu kurss .. . Izsaucam lidmašīnu. «Zibens FO-127»! Vai dzirdat mūs? «Oranžās bultas» pasažieru un komandas locekļu meklēšana pārtraukta . .. Ziņojuma beigas . . . Visiem! Visiem! Izglābām divus — Henriju Milleru un .. .
Balss radiotelefonā kļuva vājāka un pamazām attālinājās. Iluminatorā varēja redzēt, ka vienlaicīgi attālinās un sarūk apmēros kuģis. Beidzot tas nozuda aiz apvāršņa. Kopā ar kuģi izgaisa pēdējais cerības stars. Deilijam likās — radiokabīnē iestājusies tumsa.