— Tā! — Mūns enerģiski piecēlās. — Kā jau biju sagaidījis, «Enterprise» pārtraucis meklēšanu. Mums neatliek nekas cits kā uzņemt kursu .. .
— Uz Singapūru?! — komandieris pateica priekšā. — Priecājos dzirdēt no jums prātīgu vārdu!
— Vēl neesat paguvis … — Mūns piegāja pie kartes, — bet tagad tiešām dzirdēsiet. Mēs lidojam nevis uz Singapūru, bet šurpu! — Un Mūns apzīmēja ar lielu izsaukuma zīmi punktu pusceļā starp «Oranžās bultas» hipotētisko krišanas vietu un tuvāko salu. Džima aplēstajā otrajā variantā peldētāja ceļš veda tieši caur šo punktu.
— Un ko jūs cerat tur atrast? — Komandieris šai brīdī izskatījās vismaz divreiz lielāks par Mūnu.
— To, ko meklējam!
— Vai nebūtu prātīgāk šim ceļojumam noīrēt zvejas kuģi? — komandieris smīkņāja. — Izzvejojiet visas haizivis, uzšķērdiet tām vēderus, un jums varbūt palaimēsies atrast kādu no «Oranžās bultas» .. . Tiesa, sagremotā veidā.
— Baidos, ka pat kapraču žurnāls nenovērtēs jūsu humoru, — Mūns sausi piezīmēja. — Mainiet kursu! Nezaudēsim laiku.
Komandieris paraustīja plecus. Bredoks bija licis paklausīt Mūnam. Pavēle paliek pavēle, lai cik idiotiska tā arī būtu.
— Tuvojamies norādītajām koordinātēm! — pēc kāda laika ziņoja stūrmanis.
— Turieties pēc iespējas tuvāk virs ūdens! — Mūns griezās pie pilota. — Lidojiet pa apli. Apļa diametrs — trīs jūdzes. Apļa centrs — norādītās koordinātes.
Minūte pēc minūtes pagāja sasprindzinātā klusēšanā. No bezgalīgā, ņirbošā ūdens klajuma vienmuļības sāka sāpēt acis. Okeāna virsma slīdēja zem lidmašīnas spārniem kā palēnināti uzņemta kinolenta uz ekrāna.
Bet tā bija neparasta kinolenta. Tūkstoš pēdu, un visu
laiku viens un tas pats kadrs. Tikai ūdens un ūdens. Neviena priekšmeta, neviena cilvēka.
— Sala! — Deilijs pēkšņi iesaucās.
— Halucinācija! — komandieris atcirta.
— Kartē šajā vietā sauszeme nav atzīmēta, — piebalsoja stūrmanis, bet tūdaļ iekliedzās pats: — Sala!
— Sala? — pārsteigtais komandieris tikko neizmeta tālskati no rokām. — No kurienes te radusies sala?
— Es to radīju! — Mūns norūca. — Speciāli jums!
Sala jau atradās zem lidmašīnas spārniem. Mikroskopiska saliņa. Iebrūns akmens un iedzeltena smilts gar malām. Sala bez jebkādām dzīvības pazīmēm .. . Mirklis — un sauszemes driska pārvērtās par sīku punktiņu.
— Atpakaļ! — Mūns nokomandēja.
Vēl divas reizes lidmašīna straujā virāžā pārlidoja pāri salai.
— Tur neviena nav, — Deilijs teica.
— Atpakaļ! Vēl zemāk! Samazināt ātrumu! — Mūns izgrūda caur zobiem.
Tikko paguvusi iekļūt tālskata fokusā, sala tūdaļ nozuda. Saskatīt detaļas nebija nekādas iespējas. Nācās veikt samērā sarežģītu manevru. «Zibens» sāka nosēsties. Tajā brīdī, kad pludiņi pieskārās ūdenim, pilots strauji nospieda augstuma stūri. Lidmašīna atrāvās no ūdens un pavisam zemu pārslīdēja pār salu. Tikai tad viņi ieraudzīja kaut ko smilšu kaudzei līdzīgu. Kaudze bija nekustīga un likās tikpat nedzīva kā apkārtējās smiltis.
Bet tas bija cilvēks.
7
Komandieris tūdaļ kļuva vismaz divreiz īsāks. Dodot rīkojumu nosēsties uz ūdens, viņš skatījās uz Mūnu kā uz milzīgu būtni no nepazīstamas planētas.
Pat Deilijs, kuram ne vienu reizi vien bija izdevība pārliecināties par šefa tālredzību, šoreiz apmulsa.
— Kā jūs to zinājāt? — viņš painteresējās.
— Vai nevarat iedomāties?
— Droši vien esat stājies spiritiskos sakaros ar misteru Pulsomonīdu. Minerva jums nepiedos šo uzbrukumu viņas monopoltiesībām.
— Jūsu cienījamai sievai nav ko baidīties no manas konkurences. Man ir gluži cita, daudz modernāka metode. Man pat nevajag iegrimt transā. Ņemot talkā mediju, kura lomu šoreiz izpildīja telefoniste, es izsaucu profesora Holmena balsi. Kad pastāstīju par katastrofu, balss man pavēstīja, ka šajā Indijas okeāna daļā krievu ekspedīcijas kuģis «Vitjaz» nesen atklājis vulkāniskās darbības pēdas — jūras dibena pacēlumu un jaunas salas rašanos. Tā kā sala ir vistuvākā sauszeme no «Oranžās bultas» krišanas vietas, dabiski, varēja cerēt, ka pēc katastrofas kāds atkļuvis šurp. Skaitļojamās mašīnas aprēķini apstiprināja manas domas. Bet…
Mūns neizrunāja līdz galam. īsais uzvaras prieks deva vietu mokošām šaubām. Nav izslēgts, ka cilvēks, kas joprojām gulēja pilnīgi nekustīgi, ir Stīvs Vāgners no jahtas «Septiņi vēji». Bet, ja tas tomēr ir «Oranžās bultas» pasažieris vai komandas loceklis, tad vēl nav zināms, vai viņš ir dzīvs. Mūnam bija vajadzīgs dzīvs liecinieks, nevis vētras izskalots līķis.
Lidmašīna, slīdot pa ūdeni, pieskārās krastam. Komandieris pagrieza stūres ratam līdzīgu mehānismu. Lidmašīnas priekša sāka atdalīties no korpusa un celties uz augšu. Ļaudis metās lūkā, kas izskatījās kā briesmīgas haizivs rīkle.
Pirmais pieskrēja Deilijs. Cilvēks gulēja uz vēdera. Viņu apjoza glābšanas veste. Pa pakausi rāpoja sīciņš jūras vēzītis. Biksītes un krekls bija haki krāsā. Vējš bija paguvis apkaisīt ķermeni un galvu ar smiltīm. Acīm redzot, cilvēks jau ilgu laiku gulēja bez samaņas.
Deilijs apgrieza viņu uz muguras. Cilvēks nepakustējās. Tas bija vīrietis gaišiem matiem — eiropietis vai amerikānis. «Oranžās bultas» komanda sastāvēja no indiešiem, pasažieri bija vjetnamieši. Tiesa, kopā ar viņiem lidoja žurnālisti — francūzis un zviedrs. Tomēr maz ticams, ka atrastais cilvēks būs viens no abiem. Droši vien tas bija Stīvs Vāgners.
Taču pašlaik visu pārējo atbīdīja sānis galvenais jautājums — dzīvs vai miris? Deilijs sapurināja nekustīgi guļošo cilvēku. Nekādās reakcijas. Tikai birstošu smilšu graudu sausā skaņa.