— Manuprāt, atliek tikai pasūtīt zārku, — viņš nomākts paziņoja, vairīdamies uzlūkot Mūnu.
— Nesteidzieties ar slēdzieniem! — atskanēja ārsta balss.
Ar varēm uzmodinātajam ārstam joprojām bija samiegojies izskats. Taču savu darbu viņš darīja ar profesionālu māku. Sekundes, kamēr viņš izklaušināja elpu, taustīja pulsu, pacēla plakstus, Mūnam likās vesela mūžība.
Beidzot ārsts piecēlās.
— Stiepiet savu mironi uz lidmašīnu! — viņš mundrā balsī paziņoja. — Ātrāk!
— Nav jau vairs nekādas vajadzības steigties.
— Kāpēc? Man personīgi ir. Jo ātrāk viņu atdzīvināšu, jo drīzāk varēšu iet gulēt.
Atdzīvināšanas procedūra vilkās mokoši ilgi. Beidzot cilvēks sāka elpot. Sasprindzinātajā klusumā šī ilgi gaidītā skaņa šķita skaļāka par motora rūkoņu. Tikai tagad Mūnam un Deilijam ienāca prātā apsēsties. Visu šo laiku viņi bija stāvējuši, baidīdamies pakustēties, it kā no tā būtu atkarīgs laimīgs iznākums.
Ārsts nolika injekcijas adatu.
— Tūlīt nāks pie samaņas! — viņš paziņoja. — Sagatavojiet glāzīti spirta, kārbu sulas un tasīti buljona. Nekādā ziņā nedodiet viņam uzreiz daudz ēst un dzert. Tas ir viss … Ar labu nakti!
Cilvēks atguva samaņu. Pāri sejai pārskrēja vieglas trīsas, plaksti lēnām pacēlās. Mūns ar visu ķermeni tiecās viņām pretī. Tūlīt šis cilvēks ierunāsies, un viss kļūs skaidrs. Pamata cerībām bija maz. Haki krāsas kreklā Mūns bija uzgājis Ņujorkas preču zīmi. Tieši no Ņujorkas jahta «Septiņi vēji» bija devusies ceļojumā apkārt pasaulei.
Cilvēks pakustināja lūpas. Deilijs attaisīja viņam zobus un ielēja mutē dažus malkus spirta. Cilvēks plati atvēra acis un tūdaļ piemiedza.
— Dzert!
Deilijs pacēla viņa galvu un padzirdīja ar mango sulu. Cilvēks dzēra kāri, aizgūtnēm. Pelēkajās acīs parādījās dabiska izteiksme.
— Kur atrodos? Kas jūs tādi esat?
— Atradām jūs salā. Jūs esat Stīvs Vāgners?
Atbildes vietā sekoja jautājums.
— Vai fotoaparātu atradāt?
— Kādu fotoaparātu?
— Manējo. Vai blakus man nebija fotoaparāta?
— Nē! Jūs esat Stīvs Vāgners?
— Nebija?! — cilvēks atkal neatbildēja. — Tas ir šausmīgi! … Tik ilgi stiepu to līdzi! .. . Kad piepeldēju pie salas, man apmiglojās prāts, laikam tad arī pazaudēju.
— Jūs esat Stīvs Vāgners, vai ne?
— Lieciet mani mierā! Es pārdzīvoju traģēdiju, bet jūs uzbāžaties ar kaut kādu Stīvu Vāgneru! … Ja jūs zinātu, kādus satriecošus kadrus paguvu uzņemt! .. . Stjuarte palīdz pasažieriem aplikt glābšanas vestes! … Degošais spārns izkūst un atlūst pa gabaliem! … Aiz bojā ejai nolemtās lidmašīnas stiepjas liesmu un dūmu grīste! … Jebkura avīze būtu apzeltījusi par tādiem attēliem! Un tas viss aizgājis pie velna! Neveicas gail!
Mūns gandrīz būtu viņu apskāvis aiz priekiem.
— Toties mums veicies, — teica viņš. — Jūs esat vienīgais, kuru izdevies izglābt.
— Bet pārējie?
— Gājuši bojā. Tagad to var uzskatīt par neapgāžamu faktu.
— 2ēl… Jauki zēni… Paspēju viņiem pieķerties, īpaši vjetnamiešiem.
Pēkšņi žurnālists ar rāvienu piecēlās.
— Jūs sakāt — visi gājuši bojā? Iznāk, ka es vienīgais esmu palicis dzīvs? Kāpēc uzreiz neteicāt? Tā taču nedzirdēta veiksme! Tāda gadās tikai reizi mūžā! Gadsimta reportāža! Mūsu korespondents Svens Krāgers, vienīgais cilvēks, kas izglābies gaisa katastrofā, atklāj «Oranžās bultas» bojā ejas noslēpumu! .. . Kur te raidstacija? Dodiet Šurp radistu!
— Stāstiet! Kāpēc laineris aizgāja bojā? — Mūns drudžaini mudināja.
Svena stāsts bija pavisam īss. Nepacietība ātrāk nokļūt pie raidītāja neļāva viņam iedziļināties sīkumos.
Tieši tai brīdī, kad Svens intervējis «Oranžās bultas» komandieri, pilotu kabīnē iespiedušies dūmi. Līdz tam lidojums noritējis sekmīgi. Motori, benzīna un eļļas padeves sistēma darbojusies bez traucējumiem. Degusi fizelāžas apakšējā daļa un kreisais spārns. Komandieris uzņēmis kursu uz tuvāko salu. Apdzēst ugunsgrēku nav izdevies. Pasažieriem pavēlēts aplikt glābšanas vestes. Kreisais spārns sācis sadrupt. Komandieris nolēmis nosēsties uz ūdens. Svenu pārsteigusi komandas locekļu un it sevišķi pasažieru ārkārtējā aukstasinība un vīrišķība nāves briesmu brīdī. Ne vēsts no panikas. Vjetnamieši klusu ciešot aplikuši vestes. Neviens neizkustējies no vietas pat tad, kad salonu sākuši pildīt kodīgi dūmi. Komandas locekļi līdz pēdējam brīdim pašaizliedzīgi palikuši savos posteņos. Pašam Svenam nav bijis laika nodoties pārdzīvojumiem. Viņš fotografējis kā apsēsts. Degošā lidmašīna gandrīz vertikāli laidusies lejā. Komandierim palaimējies to nosēdināt uz ūdens. Pirms tam stjuarti atvēruši dažas rezerves izejas. Teorētiski ļaudīm bijusi iespēja izglābties. Taču Svens domājot, ka tas izdevies tikai retam, jo pa rezerves izejām kopā ar gaisu iekļuvusi uguns. Par laimi Svens nolaišanās brīdī atradies pilotu kabīnē. Izkļuvis no pārplūdušās pilotu kabīnes, Svens ieraudzījis liesmainas benzīna strūklakas. Viņš aizpeldējis pēc iespējas tālāk. Kad atskatījies, lidmašīna jau bija pārvērtusies liesmu stabā. Tālumā virs ūdens šūpojušies melni punktiņi. Tie varējuši būt ļaudis vai lidmašīnas daļas. Stiprā straume nav ļāvusi tuvoties. Neesot ne jausmas, cik stundu peldējis, — jādomā — vairāk nekā desmit. Esot labs peldētājs. Sākumā jūra bijusi mierīga. Pēc kāda laika Svens ieraudzījis salu. Peldēt kļuvis grūtāk, jo vajadzējis cīnīties ar straumi. Atpūsties kā agrāk vairs nevarējis — straume būtu aiznesusi salai garām. Svens sācis pagurt. Vētras laikā viņš galīgi zaudējis spēkus. Viņš pat lāgā neatceroties, vai. pats izrāpies malā, vai arī viņu izskalojuši viļņi.