Svens vēl ilgi plosījās, taču Mūns palika nepielūdzams. Katram gadījumam viņš vēlreiz iegriezās pie radista. No uztvērēja plūda klusinātas austrumu mūzikas skaņas.
— Atgādinu vēlreiz. Līdz turpmākajam rīkojumam jūs nepieņemsiet radiogrammas ne no viena, izņemot mani, — Mūns piekodināja.
— Ceru, ka tas neattiecas uz komandieri? Viņš lūdza mani informēt misteru Bredoku.
— Vai nosūtījāt radiogrammu?
— Nē. Nule taisījos pārraidīt, — radists izņēma no kabatas lapiņu. Mūns saplēsa to sīkās driskās.
— Misters Bredoks uzgaidīs. Tas ir viņa paša interesēs.
Mūns jau grasījās aiziet, taču pusceļā apstājās un ieklausījās. Raidstacija, kura tikko translēja austrumu melodijas, pārraidīja pēdējo notikumu apskatu angļu valodā.
— Kāds vilnis? — Mūns pavaicāja.
— Hanoja, komunistiskā Vjetnama.
— Tā jau domāju.
Runa bija par «Oranžo bultu». Komentators katastrofu uzskatīja par teroristisku diversiju, par vaininiekiem — Dienvidvjetnamas aģentus, par iedvesmotāju — amerikāņu izlūkdienestu. Paziņojis, ka visi pasažieri un komandas locekļi, acīm redzot, gājuši bojā, komentators pieminēja, ka tas pats noticis ar «Zelta bultu». Taču nekādas sakarības starp abiem notikumiem viņš nesaskatīja. Ne vārda par izcilajiem vjetnamiešu zinātniekiem, kuri lidoja ar «Zelta bultu», lai gan komunistiskajai Vjetnamai viņu nāve bija sāpīgs zaudējums. Mūnam tas likās ļoti savādi.
8
— Un tagad pats galvenais — noteikt vietu, kur nogrimusi lidmašīna. Ceru, ka Svens varēs mums palīdzēt, — Mūns nogaidoši paskatījās uz žurnālistu.
— Es? Ne mazākās jēgas, — Svens paraustīja plecus. — Jautājiet kaut ko vieglāku. Piemēram, kas atklājis Ameriku. Kolumbs, vikingi, feniķieši vai Kristus?
— Kristus? Kas tie par jaunumiem? — Deilijs vaicāja.
— Kā tad! Pastāv tāda hipotēze, ka Kristus pēc augšāmcelšanās devies nevis uz debesīm, bet uz Ameriku.
Zem Volstrita nesen atrasts viņa pašrocīgi uzrakstīts evaņģēlijs. Varu citēt: «Mīli sava tuvinieka dolāru tāpat kā savu!», «Nenokauj, ja tev nav advokāta, kas spēs panākt attaisnošanu!».
— Pataupiet seklus jokus saviem lasītājiem! — Mūns saniknojās. — Kāds bija atstatums līdz tuvākajai salai mirklī, kad komandieris nolēma mainīt kursu, lai nolaistos pēc iespējas tuvāk sauszemei? Cik minūšu pagāja no šī brīža līdz nosēšanās brīdim? Kāds bija vidējais ātrums pēc avārijas?
Laimīgā kārtā Svens, pretēji Mūna izteiktajam pārmetumam, ka viņš katastrofas laikā domājis vienīgi par sensacionāliem kadriem, atcerējās diezgan daudz.
— Pateicos… Ar šo skaitļu palīdzību mēs varēsim aplēst lidmašīnas ceļu līdz vietai, kur sākās maratona peldējums. Finišs bija paredzēts haizivs rīklē, bet tā kā jūs priekšlaicīgi atstājāt distanci…
— … tad iekļuvu nevis haizivs rīklē, bet jūsu nagos, un tas ir vēl ļaunāk! — Svens iesmējās. — Tas taču fenomenāls nosaukums manai reportāžai: «Finišs bija paredzēts haizivs rīklē»! Lieliski! Viss situācijas dramatisms vienā īsā frāzē!
Mūns devās pie radista. Nebija nekā dramatiska nedz viņa nogurušajā sejā, nedz radista lietišķajos izsaucienos: «Jā! Dzirdu! Kur jūs pazudāt?»
Un tomēr Mūns pārdzīvoja vienu no vissaspringtākajiem momentiem visā savā mūžā. Viņš gan zināja «Oranžās bultas» bojā ejas vietu, bet absolūti nezināja, vai izdosies nokļūt līdz lidmašīnai. Lai nosēdinātu sprādziena organizatorus uz apsūdzēto sola, nepietika ar Svena liecību un no tās izrietošajiem loģiskajiem slēdzieniem. Bija nepieciešami lietiski pierādījumi. Tie gulēja aprakti zem sadegušās lidmašīnas paliekām.
Bredoks bija salīdzis Sanarisko labāko ūdenslīdēju, pareizāk, atpircis viņu no firmas, kas izcēla no Klusā okeāna japāņu nogremdētā kuģa zelta krājumus. Ūdenslīdējs maksāja milzīgu naudu. Tā tiks izmesta vējā, ja izrādīsies, ka līdz lidmašīnai nav iespējams aiztikt. Ūdenslīdējs varēja nolaisties tikai simt četrdesmit pēdu dziļumā. Taču navigācijas karte šajā vietā rādīja tūkstoš divi simti pēdu.
Pastāvēja tikai viena vienīga niecīga izredze, glābiņa salmiņš, kuram pieķērās Mūns. Gandrīz fantastiskā iespēja, ka šī vieta atrodas vulkāniskās darbības rajonā. Zināt to varēja vienīgi profesors Holmens. Tādēļ radista darbam Mūns sekoja ar tādu pašu nervus plosošu sasprindzinājumu, ar kādu ruletes spēlētājs, likdams miljonu uz viena skaitļa, seko lēni ripojošās bumbiņas līkloču ceļam.
— Profesors Holmens klausās! — radists paziņoja visikdienišķākajā balsī.
Mūns pietrūkās kājās. Izrāva radiotelefonu no radista rokām. Austiņās atskanēja profesora neapmierinātā balss:
— Tas esat jūs, Mūn? … Tā jau domāju . .. Pagājušajā reizē jūs atrāvāt mani no grāmatas visinteresantākajā vietā, vēlāk nekādi nevarēju to atrast. . . Šoreiz mani izsauca profesora Braidona ziņojuma laikā . . . Varat iedomāties? Auditorijā valda bijīgs klusums. Pēkšņi ielaužas šveicars un pāri visai zālei bauro: «Vai te ir tāds Holmens? Viņu izsauc Indijas okeāns!»
Mūns pārtrauca profesoru un sāka steidzīgi klāstīt savu vajadzību.
— īsāk! jau pēc pirmajiem teikumiem profesors viņu aprāva. — Man viss skaidrs. Koordinātes . .. Paldies … Izsauciet taksi! . . . Nē, nē, tas neattiecas uz jums! Es runāju ar šveicaru … Uz redzēšanos! . . .
Atkal pusstunda mokošu gaidu. Beidzot austiņās atskanēja tā pati neapmierinātā balss:
— Nu redzat, jusu dēļ palaidu garām lekciju un velti tērēju naudu taksometram . . . Ekspedīcijas pārskatā par vietu, kas jūs interesē, nav nekādu ziņu. Jādomā, ka dziļums palicis līdzšinējais … Izsaku jums savu līdzjūtību!