— Nekādas jēgas! Jūs to nesakāt pirmo reizi. Bet par spīti visam tomēr atradu to, ko meklēju. Vēl pusstundu! Dzirdat?!
— Varēsim atgriezties šurp pēc aukas.
— Vai zināt, cik stipra tā būs?
— Sinoptiķi paredz desmit balles.
— Bet, cik ilgi tā plosīsies, pat viņi nevar pateikt.
Pa to laiku viļņi var galīgi sadragāt lidmašīnu un aiznest paliekas velns sazin kur! Pa šo laiku var notikt velns sazin kas! . .. Var sākties jauns apakšzemes izvirdums .. . Mūsu pienākums izdarīt kaut vai vēl vienu mēģinājumu.
— Nevaru, — komandieris sacīja. — Esmu atbildīgs par drošību. '
— Bet es esmu atbildīgs par visu operāciju … Klausieties! Ja man veiksies, Bredoks samaksās desmit tūkstošus. Jūs saņemsiet ceturtdaļu, ja paliksiet vēl pusstundu . .. Gandrīz simt dolāru par katru minūti!
— Pieņemu! — komandieris pasmaidīja.
— Manu priekšlikumu?
— Jā. Veikalnieku biļetena «Laiks ir nauda» satīriskajam pielikumam! — viņš skaļi iesmējās. — Lai iet! Parunājiet ar ūdenslīdēju. Ja viņš ar mieru riskēt…— Komandieris paraustīja plecus.
— Trīsdesmit minūtes!
Nekad agrāk Mūns nebija ap jautis, ka niecīgas trīsdesmit minūtes var saturēt veselu mūžību. Mūns kā apmāts raudzījās uz minūšu rādītāju. Tas lēnām rāpoja pa ciparnīcu. Divdesmit septiņas minūtes, divdesmit astoņas, deviņas…
— Laiks! — komandieris' paziņoja. — Barometrs strauji krīt!
— Vēl piecas minūtes! — lūdzās Mūns, bet, paskatījies uz baltajām šļakatām, uz melno apvārsni, strupi nokomandēja:
— Ātrāk! Celiet augšā!
Vinča sāka griezties arvien ātrāk. Pēkšņi kustība palēninājās. Ūdenslīdēja palīgs ar acīm redzamu piepūli grieza vinču.
— Kas noticis? — Deilijs vaicāja telefonā.
— Kaut kāds draņķis aizķēries … — Tūlīt… — Ūdenslīdēja balss pēkšņi pārtrūka. Gandrīz vienlaicīgi paātrinājās vinčas apgriezieni.
— Kas tur ir? — Deilijs kliedza.
Klusums.
— Runājiet! Kāpēc klusējat?
Ūdenslīdējs neatbildēja.
Tikai tad, kad virs ūdens parādījās pārrautā telefona vada gals, viņi saprata cēloni. Kāds priekšmets bija sapinies vadā un pārrāvis to. Tikko ūdenslīdējs parādījās virs ūdens, pretim pastiepās ducis roku un ievilka viņu ar rāvienu lidmašīnā. Paskrējis kādu gabalu pa putaino celiņu, «Zibens», motoriem ierēcoties, strauji pacēlās gaisā.
Bet lejā kaukdams tuvojās negaisa vāls. Vēl minūte — un vieta, no kurienes tikko bija startējusi lidmašīna, pārvērtās verdošā katlā.
Lidmašīnu sāka svaidīt. Telefona vadā noķertais priekšmets ripoja pa metāla grīdu. Mūns noliecās. Vēl zemāk. Nolaidās uz ceļiem. Sejā atgriezās normāls sārtums.
— Raugieties! — viņš čukstus paaicināja Deiliju. — Vai zināt, kas tā ir par lietiņu?
Deilijs, kas palīdzēja ūdenslīdējam novilkt skafandru, apgriezās. Uz grīdas gulēja metāla gabals — nepareizas ovālas formas, ar caurumiem vidū un izkusušām malām. Tam piekusušas cita metāla un lateksa daļiņas liecināja, ka Mūns bija kļūdījies. Ugunsgrēks bija sācies nevis priekšējā bagāžas telpā, bet šasijas padziļinājumā.
Bet, kas attiecas uz galveno, tad viņam bija taisnība. Lietiskais pierādījums, ka sprādzienu izraisījusi bumba ar pulksteņa mehānismu, atradās viņam priekšā.
9
Singapūras centrs žilbināja ar savu izšķērdīgo baltumu. Policistu baltās korķa ķiveres, garāmgājēju baltie uzvalki, karavīru un jūrnieku baltie ķiteļi, tirdzniecības firmu un banku baltās augstceltnes uz palmām apstādītā Viktorijas bulvāra. Klejojošo tirgotāju aizsmakušie kliedzieni tricināja gaisu. Visā ielas platumā drūzmējās satiksmes līdzekļi. Riteņbraucēji ar piekrautiem groziem mugurā vai uz divriteņu rāmjiem. Velorikšas — pa vienam vai pārinieki. Visādu marku un konstrukciju automobiļi. Limuzīni ar kondicionētā gaisa ierīcēm, kabrioleti ar nolaižamu jumtu. Plūdu laiku un vismodernākie. Amerikāņu, Eiropas firmu, visvairāk lētās japāņu mašīnas.
Pāri šim skaļajam Bābeles jūklim vibrēja svelmainās saules piestrāvotais gaiss. Palmas klāja putekļi, tāpēc lapas likās nevis zaļas, bet bālganas. Vietām ielu tīrītāji rīkojās ar ūdens šļūtenēm. Garāmgājēji nevairījās, gluži otrādi, mēģināja nokļūt zem strūklas. Jau pēc dažām minūtēm baltie uzvalki un puķainie sarongi nosusēja un pārklājās sviedru traipiem.
Cilvēkam, kas nebija apradis ar ekvatoriālo klimatu, Singapūra varēja likties milzīga sutas pirts. Tikai ledus ūdens, ko pārdeva uz stūra, un daudzās ielās iekārtotās dušu kabīnes sniedza īslaicīgu glābiņu no valgās un tādēļ divkārt nepanesamās tropiskās svelmes.
Mūnam un Deilijam, kuri sēdēja pārinieku velorikšu ratos, nebija vieglu tropisku uzvalku. Arī Svens, kam bortinženieris bija aizdevis savu virsvalku, cieta no karstuma ne mazāk. Bet tas bija nieks salīdzinājumā ar mokām, kuras reportieris izcieta, būdams spiests slēpt no pasaules satricinošu un pie tam tikai viņa rīcībā esošu avīžmateriālu. Ik reizi, kad viņi brauca garām izkārtnei «Telegrāfs», viņš mēģināja bēgt. Mūnam un Deilijam nācās viņu ar varu atturēt.
Šī cīņa, kas atkārtojās laiku pa laikam, Mūnu galīgi nokausēja. Viņš centās nedomāt par karstumu, bet ūdenskritumi, kas plūda pa rikšu brūnajām sejām un kakliem, nemitīgi atgādināja to. Zilās katūna blūzes, kas arvien vairāk piesātinājās ar sviedriem, parādīja veikto attālumu daudz uzskatāmāk par kilometru skaitītāju.
Lai kaut kā aizmirstu karstumu, Mūns sāka aplūkot garāmgājējus. Nedaudzie eiropieši un amerikāņi pilnīgi pazuda starp ķīniešiem, malajiešiem, indiešiem, siamie- šiem.