Droši vien Svens tagad atradās kādā pasta nodaļā un nosūtīja uz redakcijas rēķina rekorda garuma telegrammu. Meklēt viņu miljonu pilsētā nebija nekādas jēgas. Tas nozīmētu velti šķiest vērtīgo laiku. Tagad tas kļuva divkārt dārgs.
Tajā brīdī, kad Svens bija pasniedzis telegrāfistam pirmo lapiņu, it ka sākas savdabīgas sacīkstes. Pirmais teletaipa izsistais burls aizvietoja starta signālu. Ātrumam, ar kuru strādā telegrāfs un radio, tagad vajadzēja likt pretī vēl lielāku ātrumu. Citādi — drošs zaudējums.
«Oranžās bultas» bojā ejas vaininieki jāatrod, pirms Svena noraidītā informācija aplidos pasauli un ar pēdējām radioziņām atgriezīsies Singapūrā. Vēsts par uzieto elles mašīnu viņu ausīs skanēs kā brīdinājuma signāls «Glābiet savas ādas!». Noziedznieki jāapcietina, pirms tie paguvuši aizbēgt. Jāsteidzas!
10
— Uz lidlauku! — Mūns pavēlēja.
— Ātrāk! — piebilda Deilijs un parādīja starp pirkstiem iežmiegtu naudas zīmi.
Mūns ar atvieglojumu atlaidās sēdeklī. Pirms pusminūtes vēl šķita, ka, acīm redzot, nāksies braukt ar velo- rikšu. Sacīkstēs, kur svarīga katra minūte, tas nozīmētu pazaudēt kauju jau pirms saskares ar pretinieku. Par laimi gan drīz vien izdevās noķert taksometru, kura vadītājs vienlaicīgi bija arī tā īpašnieks. Tas bija diezgan pavecs fords. Par spīti aplupušajiem sāniem mašīna attīstīja samērā pieklājīgu ātrumu.
Pilsētas centrs palika aiz muguras. Tagad viņi brauca paralēli bezgalīgajai krastmalai. Sānielās redzamie por- tālceltņi un masti, daudzie ostas krodziņi, kuģniecības sabiedrību kantori, kuģu apgādātāju veikali, visu tautību jūrnieki radīja iespaidu, ka Singapūra ir viena vienīga osta.
Skatienam pavērās Tanžongrha līča neticami zilais klajums. Ainavu bojāja naftas traipi, ogļu putekļi, netīrumu saliņas. Milzīgais iekšējais baseins atgādināja ar ūdeni piepildītu Noasa šķirstu, kurā peldēja kuģu un laivu paraugi no visas pasaules. Tanžongrha dzīvajā muzejā bija atrodams absolūti viss — no sešdesmit tūkstoš tonnu okeāna milzeņa līdz dzīvojamām džonkām, kas līdzīgi odiem bija to apsēdušas. Uz šīm peldošajām skatuvēm paaudze pēc paaudzes izrādīja publikai ģimenes dzīves intīmās ainas. Nebūt nekautrēdamies no skatītājiem, te izģērbās, mazgājās, izkāra veļu, gulēja, spēlēja madžongu vai meta kauliņus, vārīja, ēda, mira badā.
Šī krāsu bagātā eksotika atgādināja sultāna dāvinātu izdilušu brokātu, ko apģērbis ubags. Drāna vizuļoja žilbinošā zeltā, bet caurumos redzēja vājo miesu ar nekad nedzīstošām vātīm.
Mūnam un Deilijam Tanžongrha līcis šajā mirklī nozīmēja tikai vietu, kas atrodas tuvu lidlaukam. Tikai pa ausu galam viņi klausījās Šahgirejevā, kurš centās iepazīstināt viņus ar Singapūras skaistākajām vietām.
— Brīnišķīga pilsēta! — izjusti teica Šahgirejevs un gandrīz bez pārejas pārvērtās no muzeja gida parastā cilvēkā. — Bet manis pēc, lai iet pie velna! Kopā ar seru Broku, Siamas princesi un nolādētajiem papagaiļiem! Smoku nost! Ienīstu! Šo velnišķīgo karstumu, savu darbu, visu!
— Kas attiecas uz karstumu, tur tiešām nekas nav līdzams, bet darbu taču var mainīt, — Deilijs sacīja.
— Man tas nav tik viegli… Kas es tāds esmu? Bijušais kņazs! Bijušais krievs! Emigrants! Svešinieks!
Tādus kā es labprāt pieņem tikai policijas dienestā. Uzskata — ja krievu emigrants, turklāt muižnieks, tad Viņam noteikti jābūt baltgvardam, reakcionāram. Kad Saigonā strādāju par tulku pie franču ģenerāļa, viņš no rīta līdz vakaram lādēja komunistus. Vecais idiots iedomājās, ka izrāda man laipnību . .. Pretīgi! . .. Vai tad esmu vainīgs, ka tēvs aizbēga no boļševikiem?
— Jūs pat franču valodu protat? — Mūns pabrīnījās.
— Kopš bērnības. Bez tam angļu, ķīniešu, japaņu, malajiešu, vjetnamiešu, — ne bez lepnuma paziņoja Šahgirejevs.
— Vjetnamiešu! — Mūns nopriecājās. — Tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs atsūtījis pats dievs.
— Dievam te nav nekādu nopelnu. Pateicieties papagaiļiem! .. .
— Ja es runātu septiņās valodās, būtu nevis detektīvs, bet prezidenta speciālais pārstāvis, — Deilijs teica. — Kaut gan šim» amatam prasme runāt ir mazāk svarīga neka prasme apvārdot.
— Es protu li ka i sešas, — Šahgirejevs pārlaboja.
— Bet krievu? — Miins atgādināja.
— Kauns atzīties, bet tieši šo valodu nepārvaldu. Tā ir tipiska emigrantu traģēdija, īpaši otrās un trešās paaudzes . .. Bēdīga sajūta, it kā jums būtu sešas mākslīgas sirdis un nevienas īstas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc neatgriežos Krievijā. Pārbraukšu Maskavā un pat nepratīšu pajautāt, kā nokļūt līdz Novodjevičes kapsētai. Tēvs stāstīja, ka tur apglabāts mans vectēvs. Dīvainākais, ka cara valdība uzskatīja viņu par sarkano, pat apcietināja un izsūtīja. Bet mazdēls spiests apvainot pretvalstiskās domās papagaiļus, — Šahgirejevs rūgti iesmējās.
— Apcietināja! Velns parāvis! — Mūns iesita sev pa pieri. — Labi, ka atgādinājāt. Kā tad mēs viņus apcietināsim, ja mums nav orderu?
— Nekas! — Šahgirejevs nomierināja. — Viņi taču vjetnamieši. Sers Broks skatīsies uz to caur pirkstiem. Ar vietējiem iedzīvotājiem pie mums sevišķas ceremonijas netaisa. Cita lieta, ja viņi būtu baltie.
Mūns nebija rasu privilēģiju aizstāvas. Savā laikā viņš pat iedzīvojās krietnās nepatikšanās, ietupinādams aiz restēm nēģeru studenta baltos slepkavas. Noziedzniekus attaisnoja, bet tā tomēr bija morāla uzvara — vīrišķīgi izpildīts dienesta pienākums par spīti sabiedriskajai domai, presei un priekšniecības viedoklim.
Taču tad, kad policists pie lidlauka vārtiem aizturēja velorikšu ar pasažieri malajieti, bet taksometru ar baltajiem ielaida, Mūns pat nopriecājās par sera Broka kultivēto rasu nevienlīdzību.