Avīze izkrita Mūnam no rokām. Viņš aizmiga …
Zvans džinkstēja visaugstākajos toņos. Vēl nepamo- dies līdz galam, Mūns metās atvērt durvis. Uz sliekšņa stāvēja Deilijs. Rokā viņš turēja ar lakatu pārsegtu priekšmetu.
— Kā klājas? — Mūns gurdi apjautājās.
— Lieliski! — Deilijs uzvaroši sašūpoja savu mīklaino nastu. — Vai misis Istmila bija pie jums?
Mūns apstiprinoši pamāja.
— Cik viņa piedāvāja par savu mīļoto Robiju?
— Tūkstoti.
— Varat uzskatīt, ka šī nauda man rokā.
Ar iluzionista žestu Deilijs norāva lakatu. Mūna acu priekšā bija būris. Tajā sēdēja sadudzis, dzelteni zaļš papagailis. Mūns izberzēja samiegojušās acis.
— Tas … ir . . . Robijs? Kur jūs viņu izrāvāt?
— Muļķis! Es esmu Polijs! — iespiedzās papagailis. — Vācies projām!
— Nopirku par desmitnieku zooloģiskajā veikalā. Gatavs saderēt, misis Istmila viņu neatšķirs no sava dievinātā Robija! Krāsa uz mata tāda pati, salīdzināju ar fotogrāfiju. Minerva šim nolūkam izlūdzās no misis Ist- milas attēlu. Esmu jau vienojies ar profesoru Politu. Par trīssimt dolāriem viņš ņemas iemācīt šim putniņam ik vārdu, ko pratis Robijs. Cerams, magnetofona lentu jūs atstājāt sev?
— Liekas, šo naudu varēs ietaupīt. Noliksim būri pie radioaparāta un pēc nedēļas dzirdēsim Robija mīļoto izteicienu: «Ja vēlaties gūt panākumus mīlā, mazgājieties ar aromātiskajām ziepēm «Skūpsts»!»
— Nemaz nenojautu, ka esat tik labi izpētījis papagaiļu psiholoģiju, inspektor. — Kad Deilijam prāts nesās uz jokiem, viņš bieži vien uzrunāja Mūnu agrākajā dienesta pakāpē.
— Tā ne ar ko neatšķiras no mūsu pilsoņu psiholoģijas . .. Tātad jūs uzskatāt, ka tas ir izdevīgs veikals?
— Pats par sevi saprotams. Tīrs ienākums — tūkstoš mīnus desmit.
— Tūlīt redzēsiet, ka jūsu deviņi simti deviņdesmit dolāri aizlaidīsies pa logu!
Atbrīvotais papagailis nedomāja aizlidot. Apsēdies uz palodzes, viņš iekliedzās:
— Vācies projām! Es esmu Polijs!
Mūns atvēzējās.
— Es esmu gudrs! Tu esi muļķis! — atvadām nokliedza papagailis un pazuda svelmes mirgoņā.
— Ar putna mēli runā patiesība, — Deilijs pašūpoja galvu. — Iespējams, man vēl izdosies nopelnīt uz jūsu rēķina. Rādīšu par naudu publikai. «Nacionāls brīnums! Godīgs cilvēks! Ieeja 50 centi!»
— Esmu joprojām pārliecināts, ka godīgums ir visizdevīgākais kapitāls …
— … teica misters Mūns, pasludinādams sevi par bankrotējušu! — ironiski nobeidza Deilijs.
— Labāk finansiāls nekā morāls bankrots. Es jūs brīdinu — ja Minerva vēlreiz lūkos izmantot viņpasaules spēkus mūsu aģentūras reklamēšanai…
— Sievas pienākums atbalstīt vīra firmu!
Strīdu pārtrauca telefona zvans.
— Kas zvana? — Deilijs čukstus vaicāja.
— Izsauc Sanarisko! .. .
Deilijs nenovērsa skatienu no tālruņa. Viņš izskatījās kā ticīgais, kurš lūdz dievu dāvināt brīnumu. No klausules atskanēja bezkaislīga balss:
— Runā Bredoks. «Aviobredoks.» Lūdzu noskaidrot «Zelta bultas» bojā ejas cēloņus. Honorārs — desmit tūkstoši. Izsūtīju speciālu lidmašīnu. Sīkumus paziņos mana sekretāre. Nododu viņai klausuli. Uz redzēšanos, mister Mūn!
2
Sanarisko sagaidīja ar vieglu miglu. Pāri skrejceļam virmoja milzu burti «Aviobredoks». Bredoks bija atsūtījis uz lidostu greznu automašīnu, kuras melno karosē- riju rotāja liela zelta bulta. Tāda pati bulta bija redzama uz šofera cepures un uz Bredoka sekretāres blūzītes.
— Jums šī bulta ļoti piestāv. Kā jūs sauc? — Deilijs ievadīja sarunu.
— Mērija Danuā, — meitene mēģināja pasmaidīt, bet no tā nekas prātīgs neiznāca. Iemeslu Deilijs saprata pēc minūtes, kad Mērija norādīja uz virves nodalītu četrstūri, kuru apsargāja policists.
— No šejienes «Zelta bulta» devās savā pēdējā reisā, — pavēstīja Mērija. — No rīta vēl cerēju .. . Bet pirms stundas paziņoja, ka meklēšana pārtraukta… Tur bija mana krustmāte . ..
Viņi iebrauca pilsētā. Debesskrāpju smailēs karājās miglas driskas, bet stāvās, pret kalnu kāpjošās ielās skalojās saules gaisma, bieza kā apelsīnu sula. Kaut kur ostā kliedza okeāna tvaikoņu sirēnas.
Mašīna apstājās pie viesnīcas «Zelta vārti». Mūnam un Deilijam bija rezervētas divas guļamistabas ar kopēju salonu. Vannas istabās viņi atrada pilnu tualetes piederumu komplektu, sākot ar zobu suku un beidzot ar elektrisko bārdas dzenamo. Salonā uz galda Mūns ieraudzīja lielu cigāru kārbu. Deilijs uzgāja ledusskapī veselu pudeļu bateriju.
Ieskanējās tālrunis. Mērija paņēma klausuli.
— Misters Bredoks jautā, vai jums nebūtu kāda vēlēšanās!
— Nekāda, atskaitot solīdu honorāru, — pajokoja Deilijs.
— Misters Bredoks lūdz jūs nomazgāties, uzkost un, ja vēlaties, atpūsties. Man pavēlēts uzgaidīt mašīnā.— Un Mērija aizgāja.
— Kā mūs uzņem šis Bredoks! — Deilijs ierunājās. — It kā mēs būtu kāda marionešu režīma valdnieki, uz kuriem likta pēdējā cerība.. . Nezinu, kā jums, in- spektor, bet man tas liekas šaubīgi.
Mūns pakratīja galvu:
— Laikam tas ir pats grūtākais uzdevums manā dzīvē.
— Paši vainīgi. Nevajadzēja atteikties no operācijas «Papagailis».
Pēc pusstundas mašīna ar zelta bultu joņoja pa tirdzniecības centra ļaužu pilnajām ielām. Netālu no Lielā tilta nācās nobremzēt, lai palaistu garām savdabīgu procesiju. Priekšā soļoja mūziķi, aiz tiem četrdesmit skaistules peldkostīmos. Kad viņas pagāja garām, Mūns ieraudzīja uz meiteņu kailajām mugurām ģīmetni. Pazīstama seja! Nu, protams, misters Bredoks. Žilbinoši smaidot no četrdesmit mugurām, četrdesmit vienādu Bredoku aizsoļoja Mūnam garām.