— Tā ir tiesa? — izbrīnījies vaicāja Mūns.
— Jūs taču pazīstat manu devīzi «Godīgums pāri visam»? — Felano pasmaidīja.
— Ļoti izdevīgs vēlēšanu lozungs, — savukārt pasmīnēja Mūns.
— Cenšos turēties pie tā arī vēlēšanu starplaikā.
— Un jums tas izdodas?
— Godīgi sakot, ne tik bieži, kā man gribētos. Politika līdzinās pokeram. Vinnē tas, kurš prot apmānīt pretinieku.
— Un pie viena — vēlētāju! — papildināja Mūns.
— Uz ko tas attiecas?
— Uz mani. Jūs taču teicāt, ka atrodamies vēlēšanu sanāksmē.
Felano iesmējās.
— Neskatoties uz to, pateicu jums tīru patiesību.
— Tādā gadījumā lāgā nesaprotu, kāpēc jūs griežaties pie manis. Lai jūsu cilvēks sniedz attiecīgu liecību tiesā!
— Nav iespējams, mister Mūn. Tā būtu visrupjākā stratēģiskā kļūda! Vai tad var atmaskot aģentu, kuram izdevies ielavīties pretinieka galvenajā štābā? Neviena uzvara nav tā vērta, lai upurētu tik lielisku informācijas avotu.
— Tad uzdodiet šo lietu policijai. Man teica, ka tā sadarbojas ar jums.
— Sadarbojas? Neesmu diplomāts. Teikšu atklāti, ka policijas priekšnieks ar prieku izpildīs jebkuru manu vēlēšanos. Diemžēl tas ir zināms /visiem. Tieši tādēļ esam spiesti griezties pie jums. Jūsu godīgums un neuz- pērkamība kļuvusi par leģendu. Man ir privāta informācija par savā laikā tālu izskanējušo Spituela slepkavību, kad jūs, iedami pretī sabiedriskajai domai, pūlējāties pierādīt, ka viņu nav nogalinājuši padomju aģenti.
— Pēc tam mani atlaida no darba un sāka uzskatīt par savādnieku, — Mūns piemetināja.
— Nav ļaunuma bez labuma. Toties jūs tagad apņem tāds mirdzums, ka varat iztikt bez skanīgām devīzēm. Es jūs apskaužu. — Felano nopūtās. — Cik cilvēku divdesmit tūkstošu dolāru dēļ būtu gatavi pastrādāt jebkuru noziegumu, bet jūs nopelnīsiet tos ar godīgumu.
— Vēl neesmu nopelnījis, mister Felano.
— Sauciet mani par Džeku. Mēs taču tagad esam vienas komandas spēlētāji. Varat uzskatīt, ka nauda jums jau rokā. Tīrs darbs. Nekādu kratīšanu, vajāšanu, apšaudīšanu. Piespiediet Bredoka konstruktorus runāt. Jums ir trumpis — vibrācija. Agrāk vai vēlāk kāds no viņiem neizturēs. Ja būs vajadzīga nauda, lai atraisītu viņiem mēles, — lūdzami. Bankā jums būs atklāts rēķins. Ņemiet jebkuru summu, mēs jums pilnīgi uzticamies. Bredoks, tiesa, saviem speciālistiem maksā pieklājīgi, bet ne tik daudz, lai viņi pārstātu būt cilvēki. Cilvēks, par laimi, nav suns, viņš ir prātīgs dzīvnieks, saprot, ka paša intereses ne vienmēr sakrīt ar saimnieka interesēm.
— Neesmu politiķis, — Mūns atcirta. — Baidos, ka jūsu ierosinātā darba metode man nebūs pa prātam.
— Mūsu laikā cilvēks nedrīkst būt tik sīkumains. Tas jau vairs nav godīgums, tas vienkārši ir vecmodīgums. Un vispār strīds par taktiskiem paņēmieniem nemaz neiederas lietišķā sarunā. Mēs dodam jums divdesmit tūkstošus dolāru, jūs dodat mums attiecīgo preci. Vēlams saņemt to mēneša laikā.
— Bet ja preces tai laikā vēl nebūs?
— Klausieties uzmanīgi. Universālā apdrošināšanas sabiedrība — starp citu, es esmu tās padomnieks — atteicās izmaksāt apdrošinājumu par «Zelta bultu». Bredoks iesniedza prasību. Tiesa būs pēc mēneša. Jūs iero- dieties tiesā ar pierādījumiem, ka katastrofā vainīgi Bredoka konstruktori. Ja nepagūsiet savākt tos, pats par sevi saprotams, papūlēšos, lai tiesu atliktu. Bet mūsu interesēs dot Bredokam nāvējošo triecienu pēc iespējas ātrāk, kamēr publika nav vēl aizmirsusi gaisa katastrofas upurus. Ezra! — Pie stūres sēdošais cilvēks pelēkajā platmalē pamāja Mūnam. — Tas ir mans reklāmas šefs. Ar viņa starpniecību uzturēsiet sakarus …
Mūns paraudzījās pulkstenī.
— Misteram Bredokam apsolījos dot atbildi pēc četrām stundām. Ja neiebilstat, izlemšu līdz tam pašam laikam …
4
Kad Mūns atgriezās viesnīcā, Deilijs gulēja.
Mūna stāsts lika viņam vispirms apsēsties, pēc tam piecelties.
— Jūsu domas, Deilij? — Mūns vaicāja.
Deilijs uz labu laimi izņēma no ledusskapja pudeli bez etiķetes.
— Ož pēc kontrabandas! — viņš paostīja. — Vistīrākais Kubas rums! Mūsu misters Bredoks privātajā dzīvē ne pārāk cītīgi karo pret Fidela Kastro režīmu.
Mūns piebīdīja sev tuvāk kārbu ar cigāriem. Plastikātu, kas teicami imitēja ziloņkaulu, greznoja zelta bulta. Acīm redzot, kārba atgādāta šurp no Bredoka personīgā kabineta. Mūns to atvēra. Nāsīs iesitās unikāla smarža — Havannas «Koronu» aromāts, sutīgs un stiprs kā tropu nakts.
Deilijs lēnām baudīja malku pēc malka. Likās, domāšanas process noris sinhronizēti ar dzeršanas procesu. Pēc katra malka Deilijs murmināja: «Desmit? Divdesmit? Bredoks? Felano?» Tas skanēja kā minēšana pēc ziedlapām: «Mīl? Nemīl?»
Mūns izstiepa roku pēc cigāra, bet apstājās pusceļā. Ne tādēļ, ka atbalstītu valdības lēmumu neievest Kubas preces tik ilgi, kamēr šīs mazās salas iedzīvotāji nenāks pie prāta. Mūnam bija pilnīgi vienalga, kādu dzīves veidu izvēlas kubieši. Ja viņu brīžam kaut kas uztrauca, tad vairāk gan viņa paša tautiešu dzīves veids. Pēdējos gados Mūns vērīgāk ielūkojās apkārtējā pasaulē. Viņu sarūgtināja tas, ka arvien mazāk cilvēku ievēroja godīgas spēles noteikumus. Felano tādus bija nosaucis par vecmodīgiem. Mūnam nekādi negribējās tam piekrist. Godīgums nekad neizies no modes tāpat kā labais vecais alus, lai arī, spriežot pēc reklāmas statistikas, koka- kola un citi moderni dzērieni to nobīdījuši sānis.
— Būtu laikam labāk, ja mūsu valdība rūpētos mazāk par citām tautām un vairāk par savējo, — sev pašam pilnīgi negaidot, Mūns izteica šo domu skaļi.