— Tas laikam arī būs mazliet priekšlaicīgi.. . Bet, ja jūs piedāvāsiet to pēc manas uzstāšanās, paņemšu ar prieku.
Mūns pagriezās pret inspektoru Olšeidu, kas visu šo laiku bija stāvējis taisns kā svece.
— Nu, veco zēn, tagad mēs esam vienas komandas spēlētāji. .. Gribu izpirkt savu vainu … Jums ir lieliska iespēja attaisnot priekšniecības uzticību. Ejiet uz slimnīcu un līdz rītvakaram neatkāpieties ne soli no Čarlija Grimšo gultas. Viņam draud lielas briesmas! Un paņemiet līdzi portatīvo uztvērēju, sekojiet tiesas gaitai.
Milzīgā zāle «Divdesmitais gadsimts» bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai, pareizāk, līdz neiespējamībai. Cilvēki stāvēja visās ejās. Žurnālistiem ierādītajā ložā reportieri gandrīz sēdēja cits citam uz galvas. Ļaužu paisums draudēja aizslaucīt no savām vietām tiesnesi un zvērinātos. Virves vietā nācās uzstādīt bruņuplates, kādas policija parasti izmanto, apšaudoties ar gangsteriem.
Tiklīdz tiesnesis pasludināja sēdi par atklātu, no savas vietas piecēlās Džo Kohens.
— Jūsu godība, vakar jūs atļāvāt pretējai pusei izmantot magnetofona ierakstu. Lūdzu atļaut mums to pašu.
— Tiesa atļauj!
Džo Kohens ar diriģenta žestu pamāja savam palīgam. Tas ieslēdza magnetofonu.
Tas bija tas pats Felano un Mūna sarunas fragments, ko vakar bija nodemonstrējis Pinkertona vecākais detektīvs.
Minūtes klusums.
Tad tiesnesis, kas izbrīnā bija piecēlies no krēsla, nomurmināja:
— Mister Kohen, es kaut ko nesaprotu. Varbūt jus no šodienas pārstāvat mistera Bredoka intereses? …
— Atvainojiet, jūsu godība, es joprojām aizstāvu Mēriju Grimšo. Es joprojām aizstāvu taisnību pret nekrietniem meliem . . . Vakar jūs dzirdējāt tikai sarunas daļu. Tagad dzirdēsiet visu.
Nenogaidījis tiesneša atļauju, Džo Kohens pacēla roku.
Un zāle beidzot dabūja dzirdēt patiesību. Tiesa, mazliet izrediģētu, jo no sarunas bija izgrieztas visas senatoram nevēlamās vietas. Bet atlikušās bija tik veikli samontētas, ka, izņemot Mūnu, to neviens nemanīja.
Sarunas beigas šajā redakcijā skanēja tā:
— Mister Felano, jūs esat lietišķs cilvēks, kāpēc velti tērējat laiku?
— Tātad karš, mister Mūn? . . . Mums tas ir pat ļoti izdevīgi. . . Ļaudis teiks: misters Mūns sākumā pieslējies netaisnajai partijai, bet caur maldiem nonācis beidzot pie patiesības.
Zāle aplaudēja kā viens cilvēks. Protams, tie nebija mesli Mūna godīgumam, bet gan Džo Kohena veiklajam pretgājienam, kas nostādīja viņa pretinieku muļķa lomā. Šo entuziasma bangu nests, Džo Kohens uzlēca uz krēsla un patētiski iesaucās:
— Kā redzat, senatora Džeka Felano, kuru drīzumā ceram redzēt gubernatora amatā, gaišredzīgie vārdi piepildījušies. To pierāda mistera Mūna vakardienas uzstāšanās. Pretējā puse mēģināja aizbāzt viņam muti. Bet šajā zemē pastāv vēl likumība un taisnība! Nevienam, lai kas viņš būtu, lai cik miljonu viņam piederētu, — dramatisks žests Bredoka virzienā, — neizdosies aizkavēt taisnības uzvaru! Jūs gribējāt dzirdēt patiesību? Tūlīt jūs to dzirdēsiet. Jūsu godība! Lūdzu izsaukt mūsu galveno liecinieku Semjuelu Mūnu!
Mūns ātriem soļiem devās uz tribīni. Jārunā, kamēr nav aizlieguši. Viņš atstūma tiesas kalpotāja pastiepto bībeli.
— Esmu jau vakar zvērējis runāt tikai patiesību!
— Protestēju! — Henrijs K. Tomass kliedza. — Nozvēriniet viņu! Citādi mums nebūs likumīga pamata saukt pie atbildības par viltus liecības sniegšanu!
— Jūsu vietā es būtu labāk klusējis, mister Tomas! — Mūns pasmīnēja. — Kas vakar sniedza viltus liecību?
— Jūsu protests noraidīts, mister Tomas, — tiesnesis bargi teica. — Pamājiet, mister Mūn!
Zālē atskanēja attālai vētrai līdzīga šalkoņa. Trīs tūkstoši skatītāju kā hipnotizēti raudzījās Mūnā. Tikai Mūnā.
Tāpēc sākumā neviens nepamanīja, ka blakus liecinieku tribīnei pēkšņi iznira cilvēks. Viņš runāja gandrīz čukstus, bet kapa klusumā šie čuksti skanēja līdzīgi pērkonam. Cilvēka rokā pazibēja mikrofons.
— Mister Mūn, rūnājiet! Jūs dzird divsimt miljonu radioklausītāju … īsu ziņojumu īpaši mums! Par katru minūti — trīs tūkstoši dolāru!
Mūns paņēma mikrofonu.
— Lūdzu! . . . Inspektor Olšeid! Vai dzirdat mani? Noziedznieks, kas uzspridzinājis «Zelta bultu» un «Sarkano bultu», atrodas blakus jums. Nekavējoties apcietiniet viņu! Tas ir Čarlijs Grimšo!
32
No «Divdesmitā gadsimta» ēkas Mūns iznāca pa mazām durtiņām, kuras parasti 'ietoja preču piegādātāji. Apgājis apkārt celtnei, viņš jau iztālēm pamanīja, ka viņa mašīnu ielenkuši žurnālisti. Tiesas sēde nevienu, vairs neinteresēja. Visus interesēja vienīgi Mūns un viņa sensacionālais paziņojums. Mūns nolēma, ka prātīgāk ļaut saplosīt savu mašīnu nekā sevi, jo vairāk tāpēc, ka tā pieder misteram Bredokam . . . Šorīt Mekhilerijs bija piezvanījis un oficiālā tonī palūdzis atdot mašīnu. Tagad Mūns piezvanīs viņam un tikpat oficiālā tonī paziņos, ka mašīna stāv pie ieejas tiesas zālē … Tā viņš arī izdarīja . . . Balsī, par kuru viņu būtu apskaudis paša tēvs — mācītājs, Mekhilerijs glaimīgi teica:
— Ko jūs, mister Mūn, mēs tikai gribējām apmainīt jūsu konvēru pret jaunāku un labāku-modeli. . . Bet tagad misters Bredoks pārdomājis . . .
— Un nolēmis tomēr paņemt konvēru? — Mūns nometa klausuli.
Atgriezies viesnīcā, viņš atrāva vaļā logus. Viss bija" izdomāts līdz galam. Pielikts punkts. Tabakas dūmi, kas pēc Mūna ciešās pārliecības veicināja loģisko domāšanu, vairs nebija vajadzīgi. Viņš piegāja pie sienas kalendāra un norāva uzreiz septiņas lapiņas. Trakās nedēļas septiņas dienas, kad notikumi, apdzīdami cits citu, izveidoja kaut ko līdzīgu Bābeles tornim. Tagad šis tornis nogāzies. Par laimi — tikai tagad Mūns īsti aptvēra, kas tā par laimi, — zem gruvešiem gulēja nevis viņa vai Deilija līķis, bet Čarlijs Grimšo.