Mūns pašķielēja kaimiņu virzienā. Vīrietis un sieviete izlikās iegrimuši flirtā.
— Pat nestādījās priekšā! Tagad esam spiesti minēt, kurš no viņiem ir konkurences auss, kurš — paša Bredoka, — Mūns noburkšķēja. — Man tas sāk apnikt.
— Tūlīt tiksim no viņiem vaļā, — Deilijs noteica.
Uzrakstījis dažus vārdus uz papīra salvetes, viņš pasauca oficiantu un lika aiznest vēstījumu kaimiņiem. Efekts bija zibenim līdzīgs. Pēc minūtes galdiņš bija tukšs.
— Kā jūs to panācāt? — apjautājās Mūns.
— Ļoti vienkārši! Piedāvāju piesēsties pie mums, lai varētu labāk dzirdēt… Kādas ir jūsu domas par vēstuli?
— Tā var būt ākstīšanās vai šantāža.
Deilijs neatbildēja, viņš cītīgi košļāja barību. Tā bija droša pazīme, ka smadzenes ar pilnu jaudu risina kādu problēmu. Mūns pacietīgi gaidīja. Beidzot Deilijs nolika dakšiņu un nazi.
— Iedomāsimies, ka vēstuli nosūtījis nevis jokdaris vai šantāžists, bet tieši tas cilvēks, kurš zinājis, ka «Zelta bulta» neaizlidos līdz Honolulu. Pie tam ar nolūku novērst no sevis aizdomas. Kas visvairāk ieinteresēts «Zelta bultas» bojā ejā? Bredoka konkurenti!
— Firma «Viskoms un dēls»? — Mūns vaicāja. — Jūs pārāk aizraujaties.
— Lai dabūtu valsts pasūtījumu, viņiem bija jāpierāda, ka «Bultas» nav drošas. Visdaiļrunīgākais pierādījums būtu katastrofa, kuras cēlonis ir tehniski defekti. Vai tā nav?
— Viskomam ir godīga cilvēka reputācija. Diez vai viņam ienāktu prātā lietot tādus paņēmienus.
,— Viskomam un viņa dēlam pieder tikai divdesmit procenti akciju. Esmu paguvis ievākt izziņas. Sākot ar pagājušo gadu, vairums akciju pārgājušas Universālajai apdrošināšanas sabiedrībai, bet tur sēž tādi ļaudis kā Marks Florinskis.
— Tas pats Florinskis, kuru izsauca senāta komisijā sakarā ar reketeru sindikātu?
— Tieši tā. Toreiz klīda baumas, ka viņš savā laikā bijis cieši saistīts ar Dolingera bandu. Runāja pat, ka viņš bijis ieinteresēts Dolingera nāvē, lai noslēptu pēdas …
— Muļķības! — atgaiņājās Mūns. — Redzams, jūs pārāk daudz laika pavadāt pie televizora. Labam izmeklētājam kaitīgi skatīties gangsteru grāvējus. Jūs esat fantazētājs, Deilij!
— Bet jūs — ideālists. Neaizmirstiet, ka runa ir par miljoniem.
— Tieši tādēļ neviena firma neriskēs aptraipīt rokas ar tīšu noziegumu. Kas attiecas uz jūsu domām par vēstuli . .. Felano, lai aizmēztu pēdas, izgudro Kaut kādu Zaļo pūķi?! Smieklīgi! Starp citu, ziņkārības dēļ esmu gatavs apskatīt šo vēstuli.
— Mērija tai nav piešķīrusi nozīmi un aizmetuši prom. Nu un vēlāk, kad notikusi katastrofa, viņa baidījusies pateikt Bredokam.
— Varbūt viņa šo vēstuli vispār izdomājusi? Sajutusi jūsu fantazētāja dabu un nolēmusi jums izdabāt? Daudzām sievietēm piemīt šāda instinktīva tieksme.
— Vēstule ir tikpat reāla, cik tas. ka mums tūdaļ nāksies maksāt. Oficiant!
Oficiants parādījās acumirklī. Viņš stāvēja aiz palmas, divus soļus no viņu galdiņa.
— Ko pavēlēsiet?
— Rēķinu! — Mūns pieprasīja.
— Atvainojiet, mister Mūn, bet jūs ne centa neesat parādā. Mistera Bredoka sekretāre mūs brīdināja, ka jūs abi esat viņa viesi. Varat pasūtīt par jebkuru summu, viss tiks apmaksāts.
— Tas nu gan! — Deilijs nopriecājās. — Kā pasakā! Bet mēs, muļķīši, upurējam sevi cīsiņiem. Kaut gan — vēl nav par vēlu. Man kopš sendienām gribas uzzināt, kā jūtas cilvēks, kas piebāzis vēderu ar simt dolāru pusdienām! — Un Deilijs, atvēris ēdienu karti, izmeklēja uz labu laimi dažus visdārgākos ēdienus. — Un jūs, in- spektor? Kādai delikatesei dodat priekšroku — pildītai valzivij vai strausa olu omletei?
— Dodu priekšroku miegam. Tas ir vislietderīgākais ēdiens pirms izšķirošās kaujas. — Ar šo mīklaino piezīmi Mūns devās uz savu istabu.
Deilija svētku mielasts ilga apmēram stundu. No pasūtīta deserta — Bābeles torņa no šokolādes un visu kontinentu augļiem — nācās atteikties, jo vēders jau tā bija bāztin piebāzts. Lai izbaudītu, kā jūtas īsts miljonārs, derēja vēl aizsmēķēt cigāru no divdesmit piecu dolāru naudas zīmes. Taču, pirmkārt, viss viņa kapitāls šobrīd nepārsniedza pat pusi no šīs summas, otrkārt — Deilijs nepīpēja.
Visai rožainā garastāvoklī Deilijs izgāja cauri holam. Pusmūža vīrietis atkal pētīja avīzi, meitene šoreiz nodarbojās ar lūpu krāsošanu. Iedams garām, Deilijs laipni pamāja viņiem.
Mūns gulēja. Deilijs nolēma sekot viņa piemēram. Taču nebija vēl paguvis īsti aizmigt, kad Mūns cēla viņu augšā.
— Nav ko snaust. Jūs man esat vajadzīgs! — Mūns paziņoja. — Pasūtiet divas mašīnas. Es braukšu pirmais, jūs nopakaļ.
— Jums vajadzīgs goda eskorts? Es viņus nupat redzēju holā. Saderu, ka viņi gatavi pavadīt jūs kaut vai līdz pasaules galam.
— Tieši tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība. Es braucu pie Bredoka galvenā konstruktora.
— Kādā nolūkā? Jūs ar viņu jau runājāt?
— Dodos izšķirošā kaujā. Man jāizspiež no viņa patiesība.
— Grandioza vēršu cīņa! Toreadora lomā — misters Mūns! Bet kāpēc iepīt mani? Varbūt man vajadzēs tēlot sarkano lupatu!
— Nē, jums būs daudz grūtāks uzdevums. Jums vajadzēs tēlot detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs» kompanjonu.
— Jūs mani pietiekami nenovērtējat. Tikai baidos, ka pat man neizdosies atraisīt viņam mēli. Uz ko pamatojas jūsu cerības?
— Uz to, ka katram cilvēkam ir sirdsapziņa. Sarunu atstājiet man. Jūsu pienākums nodrošināt, lai mūs nenoklausās.
Deilijs paņēma no naktsgaldiņa tranzistoru, kas atradās tur blakus bībelei un lidmašīnu, dzelzceļu un autobusu sarakstam. Uzgriezis vietējo staciju, Deilijs pārliecinājās, ka tas ir pietiekami skaļš troksnis priekšā stāvošajai operācijai. Pārraidīja pēdējās ziņas.