«Kā mums paziņoja misters Bredoks,» dārdēja istabā diktores balss ««Sudraba bulta» tikko nolaidās aerodromā pēc simtā sekmīgā lidojuma pāri okeānam. Sākot ar rītdienu, līniju Sanarisko-Honolulu apkalpos «Sarkanā bulta». Visiem pasažieriem, kas piedalīsies pirmajā reisā, tiks pasniegtas vērtīgas piemiņas balvas.»
— Dieva dēļ, izslēdziet! — Mūns lūdzās. — Vēl trakāk nekā bungas.
Deilijs stāvēja kā pārakmeņojies. Mūnam nācās izraut tranzistoru viņam no rokām un izslēgt pašam.
— Kas jums kaiš, Deilij? — viņš jautāja.
— Man? Atcerējos kādu interesantu detaļu. «Dzeltenā pūķa» vēstule bija rakstīta ar mašīnu.
— Kas tad tur interesants?
— Tas bija nevis oriģināls, bet tikai kopija. Pie tam vēstules autors lietojis dzeltenu kopējamo papīru.
5
Bredoka galvenais konstruktors dzīvoja piepilsētā. No ārpuses viņa divstāvu kotedža ne ar ko neatšķīrās no kaimiņu mājām, kuras apjoza tāds pats neliels maurs. Pludmales tuvuma dēļ cenas uz gruntsgabaliem šai pilsētas rajonā bija ļoti augstas. Tikai bagātnieki varēja atļauties īstu dārzu. Toties iekšpusē kotedža pārsteidza ar savu noformējumu un bagāto tenhiku, kuras uzdevums bija līdz minimumam samazināt mājsaimniecības darbus un nodrošināt vislielākās ērtības. Kotedža, šķiet, bija atvesta no izstādes «Divdesmit pirmais gadsimts».
Durvis atvēra apkalpotāja.
— Misters Stīvensons peldas, — viņa paziņoja. — Jums vajadzēs uzgaidīt.
— Un kad viņš … — iesāka Mūns, bet viņu pārtrauca ugunsdzēsēja sirēnas kaucienam līdzīga skaņa.
— Piedodiet. Elektriskā krāsns signalizē, ka cepetis gatavs! — Un viņa aizskrēja, atstājusi Mūnu pustumšā istabā. "
Mūns nospieda kādu pogu. Gaisma neiedegās, toties aiz loga atskanēja šalkoņa. Apradis ar mijkrēsli, Mūns pamanīja, ka pogu pie sienas nav mazāk kā automatizēta ražošanas procesā vadības pultī. Riskēt diez vai bija vērts. Mūns nolēma, ka daudz vienkāršāk atbīdīt aizkarus. Atvērtajā logā ielidoja šļakatas. Izrādījās, ka nospiestā poga iedarbinājusi strūklakas maura laistīšanai. Smagi nopūties, Mūns apsēdās krēslā un aizsmēķēja Bredoka cigāru. Pelnu trauks nekur nebija saredzams. Beidzot viņš uzminēja, ka tas iemontēts krēslā. Izvilkt to neizdevās. Acīm redzot, šim nolūkam kalpoja sarkanā poga atbalstnī. Mūns nospieda to līdz galam. Pelnu trauks tiešām izlēca, bet vienlaicīgi atzveltne ieņēma gandrīz horizontālu stāvokli un nogāza Mūnu garšļaukus. Berzēdams muguru, Mūns pārsēdās citā krēslā. Tam bija vēl sarežģītāka konstrukcija, savos dziļumos šis krēsls glabāja ne tikai pelnu trauku, bet arī šķiltavas, paplāti un lampu. Taču pēc pirmītējās rūgtās pieredzes Mūns neuzdrošinājās izdarīt tālākus eksperimentus. Piespiedis rokas pie krūtīm, lai nejauši neaizskartu kādu pogu, viņš sēdēja nekustīgi un tikai laiku pa laikam uzmanīgi piecēlās, lai nobirdinātu pelnus atvērtajā logā. No šejienes varēja saredzēt ļaužu pārpilno liedagu, bet aiz tā gandrīz melno līča ūdeni baltu šļakatu ietvarā. Otrā stāva līmenī laipa savienoja kotedžu tieši ar jūru. Aiz zema iežogojuma parādījās Deilijs. Pamirkšķinājis Mūnam, viņš atkal nozuda.
Uz laipas atskanēja basu kāju dipoņa. Pēc dažām minūtēm jstabā ienāca Stīvensons. Vispirms viņš nospieda pogu. Ūdens šļakstoņa aiz loga mitējās.
— Priecājos jūs redzēt, mister Mūn! — Viņš paskatījās uz krēslu un pasmaidīja. — Redzu, jūs jau esat paguvis krist par upuri tehniskajam progresam.
— Tik tiešām «krist». Šai gadījumā tas ir vispiemērotākais vārds. Jūtu jums līdzi, mister Stīvenson. Dzīvot tādā mājā droši vien nav lēti.
— Jā, elektroenerģijas patērējam daudz.
— Es domāju izdevumus, kas saistīti ar apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem.
— Tas ir mazliet pārspīlēti. Kaut jāatzīstas, sākumā mēs ar sievu nekādi nevarējām visu aptvert. Par laimi, firma pagādājusi mums kalpotāju, kura beigusi speciālus kursus… Es jūs tūdaļ iepazīstināšu ar savu sievu.
Stīvensons piespieda vienu no daudzajām pogām. Mūnam bija tāda sajūta, it kā tieši no sienas atskanētu sievietes balss:
— Jā, Eduard.
— Nokāp, lūdzu, lejā. Gribu iepazīstināt tevi ar misteru Mūnu, — Stīvensons runāja neredzamajā mikrofonā.
Siena atbildēja:
— Tūlīt. Es tikai pārģērbšos. Mister Mūn, ceru, jūs paliksiet uz pusdienām.
— Labprāt! — Mūns nomurmināja un paklanījās sienai.
— Ejam uz ēdamistabu! — saimnieks aicināja.
— Gribētu vispirms noskaidrot kādu jautājumu.
— Lūdzu!
— Ja neiebilstat, vispirms aizvēršu logu. Nebūtu vēlams, lai kāds noklausītos mūsu sarunu.
— Neieteicu, — Stīvensons iesmējās.
— Kāpēc?
Iekāms Stīvensons paguva atbildēt, vaļējā logā ielauzās ausis plosoša džeza mūzika. Tā bija Deilija radītā skaņu barjera.
— Redzat, es nevēlos, lai atkal izdauzītu logu, kā tas bija pirms dažām dienām, — Stīvensons paskaidroja. — Pie manis toreiz ciemojās misters Bredoks. Felano spiegi laikam cerēja sadzirdēt svarīgus noslēpumus.
— No kura laika jūs dzīvojat tādā aplenkuma stāvoklī?
— Kopš vedam sarunas par valsts pasūtījumu «Bultām» un «Zibeņiem». Sākumā viņi mēģināja iekļūt namā un uzstādīt noklausīšanās aparatūru. No tā nekas neiznāca. Viņiem nācās nopirkt kaimiņu kotedžu. Varat palūkoties. — Stīvensons pasniedza ciemiņam tālskati.