aizkūpināja pīpi, salēcās no priekšnieka neparasti skarbās pavēles.
— Hei! Tu, Leguār! Sataisi mīkstāku vietu! — Pjers izrīkoja. — Saliec vairāk lāčādu, vairāk segu. Kusties, velns parāvis!
Taču silto ligzdiņu drīz vien vajadzēja izjaukt; lielāko daļu ādu un segu sanesa augšā krastā, kur misis Seizera ērti atlaidās un sāka gaidīt. Uz elkoņa atspiedusies, viņa vēroja Jukonas plašos ūdeņus. Virs kalniem, kas tālumā pacēlās upes otrā krastā, debesis klāja dūmaka, celdamās no neredzamajiem mežu ugunsgrēkiem, un cauri dūmakai lauzās pēcpusdienas saules palsie stari, mezdami pār zemi vārgu gaismu un veidodami fantastiskas ēnas. Kurp vien acs vērās — līdz pašam apvārsnim, pār eglēm apaugušajām salam, tumšajiem ūdeņiem un apledojušajām klinšu radzēm — pletās neskarta pirmatnība. Nekas šajā vientulībā neliecinaja par cilvēka klātbūtni; ne skaņa neizlauzās lielajā klusumā. Šķita, ka neredzama, neapjausta vara sagūstījusi šo zemi, ietinusi to bezgalīgo plašumu domīgā noslēpumā.
Varbūt tas darīja misis Seizeru nemierīgu; viņa nemitīgi mainīja stāvokli — brīdi pavērusies pa upi uz augšu, viņa pavērsa skatienu uz lejteci vai ļāva tam slīdēt pār drūmajiem krastiem, cenzdamās saskatīt pieteku apslēptās grīvas. Apmēram pēc stundas laiviniekiem pavēlēja kāpt krastā un uzsliet nometni naktsguļai, tikai Pjers palika pie savas pavēlnieces vērotāja postenī.
— Are! Tur jau viņš brauc, — Pjers pēc ilga klusuma pačukstēja, pievērsis acis augštecei, kur upe meta līkumu ap salu.
Pa straumi lejup slīdēja kanoe, airis pazibēja te vienā, te otrā pusē. Laiviņas pakaļgalā ritmiski airēja vīrietis, priekšgalā — sieviete. Misis Seizera pat nepaskatījās uz sievieti, līdz kanoe pieslīdēja tuvāk un sievietes ekscentriskais skaistums gribot negribot piesaistīja uzmanību. Cieši pieguļoša, zīlītēm krāšņi izrotāta aļņādas jaciņa izcēla slaidi apaļīgas auguma līnijas, košs, skaisti sasiets zīda lakats daļēji nosedza biezo, zilmelno matu krāšņumu. Taču, ieskatījusies sievietes it kā varā vai bronzā izkaltajā sejā, misis Seizera vairs nespēja novērst no tās acu. Caururbjošas, melnas, lielas, mazliet ieslīpas acis cieši raudzījās viņai pretī zem smalki iezīmētiem, daiļi izliektiem uzacu lokiem. Par spīti izcilajiem vaigu kauliem,
seja nezaudēja apaļīgumu un noslēdzās ar muti, kuras plānās lūpas vienlaikus pauda maigumu un spēku. Šai sejā kaut kas liecināja par sensenu mongoļu asiņu piejaukumu, it kā pēc ilgiem gadsimtiem parādījies tālo senču vaibstu atspulgs. Šo iespaidu pastiprināja viegli izliektais deguns ar plānām, drebošām nāsīm un ērgļa mežonīgums un trauksme, kas, šķiet, bija raksturīgs ne tikai sejai, bet visai šās sievietes būtībai. Tas bija tatāru tipa pilnveidojums līdz ideālām, un laimīga tā indiāņu cilts, kas reizi divdesmit paaudzēs spēj radīt šādu skaistumu.
Ar slaidiem, spēcīgiem airu vēzieniem meitene un vīrietis strauji sagrieza mazo laiviņu pret straumi un rimti piestāja krastā. Vēl mirklis, un sieviete jau stāvēja kraujas virsotnē un ar pārtvērieniem vilka augšā tikko nomedīta aļņa rumpja ceturtdaļu. Tūliņ viņai sekoja ari vīrietis, un par abiem viņi ar strauju rāvienu uzvilka krastā laivu. Suņi, priecīgi smilkstēdami, barā aplenca atbraucējus, un, kamēr meitene noliecās, lai apmīļotu suņus, vīrieša skatiens krita uz misis Seizeru, kas bija piecēlusies kājās. Viņš paskatījās, paberzēja acis, it kā tās viņu mānītu, un paskatījas vēlreiz.
— Karen, — viņš vienkārši ierunājās, pagajās uz priekšu un pastiepa roku. — Pirmajā mirklī man šķita, ka sapņoju. Šopavasar man uz laiku piemetās sniega aklums, un kopš tā laika acis mani šad tad muļķo.
Misis Seizera, kurai vaigi pietvīka vēl tumšāki un sirds sāpīgi sarāvās, bija sagatavojusies visam, tikai ne šai vēsi pretī pastieptajai rokai; taču viņa smalkjūtīgi savaldījās un sirsnīgi satvēra to savējā.
— Tu jau zini, Deiv, ka es bieži draudēju atbraukt un būtu arī atbraukusi, tikai… tikai…
— Tikai es tevi neaicināju, — Deivids Peins iesmējās un nolūkojās pakaļ indiānietei, kas iegaja būdā.
— O, es saprotu, Deiv, un tavā vietā droši vien būtu rīkojusies tāpat. Bet —- nu esmu klāt.
— Tad panācies vien vēl mazliet tālāk — manā būdā, paēdīsim, — viņš mundri sacīja, nesaklausīdams vai izlikdamies nedzirdam liego aicinājumu viņas balsī. — Tu droši vien būsi nogurusi. No kuras puses tu brauci? Pret straumi? Tad tu esi ziemu pavadījusi Dausonā vai arī ieradusies tur pa pēdējo ledu. Vai tā ir jūsu nometne? — viņš jautāja, vērodams kanādiešus, kas lokā bija sasēduši ap ugunskuru, un pavēra būdas durvis, lai viņa varētu ieiet. — Es atbraucu ziemā pa ledu no Sērklsitijas,— viņš turpināja, — un esmu šeit uz laiciņu apmeties. Patlaban rakņājos pie Hendersona strauta, bet, ja nekā neatradīšu, rudenī izmēģināšu laimi Stjūartas upē.
— Tu neesi necik pārvērties šajā laikā, — viņa pēkšņi ieteicās, cenzdamās ievadīt sarunu personiskākā gultnē.
— Varbūt tikai drusku nokrities svarā, toties pieņēmies spēkā. Kā tev šķiet?
Viņa tikai paraustīja plecus un nespodrajā gaismā centās saskatīt indiānieti, kas jau bija iekūrusi uguni un cepa lielus aļņa gaļas gabalus, salikusi tiem pa vidu plānas speķa šķēlītēs.