LILITA
Lidija OBUHOVA
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1967
Zvaigzne tuvojas, kaut arī bija vēl talu — vairāku planētu paaudžu attālumā.
… Iesnaudusies, Lilita piepeši uztrūkās. Viņai šķita, ka starp šiem diviem mirkļiem nav pagājis ilgāks laiks kā nepieciešams rokas vēzienam; īstenībā viņa bija gulējusi tik ilgi, kamēr izdega divi ugunskuri. Saule sen bija norietējusi, un melnā debess bija samudžinājusi zarus.
Viņu pamodināja bungu rīboņa. Lilita pacēla galvu. Iepriekšējā dienā ciltij bija veicies medībās; tikai vienam dzinējam bija gadījusies nelaime — mirstoša zvēra ķetna bija norāvusi gabalu ādas no viņa pleca. Taču asinis drīz vien apturēja, un tagad viņš līdz ar citiem līksmojās pie kopējā ugunskura.
Lilita ziņkārē izstiepa kaklu. Tāpat kā visi bērni, viņa gulēja aiz mietu žoga, pār kuru zvērs nevarētu pārlēkt. No zāles klēpjiem, uz kuriem viņa gulēja, plūda skurbs vītuma aromāts, kas pārspēja visas citas smaržas. Iekāms stiebri un lapas nebija pārvērtušies par dzeltenu plēksnīšu kaudzi, tie izdvesa valgmi; lapas vēl bija dzīvas, bet ziedi kā krastā izmestas zivis vārstīja mutes — to ziedlapiņas pirmoreiz nebija aizvērušās vakara gaidās.
Lilita mēģināja ar plaukstu atgaiņāt kodīgo smaržu, viņas acis kāri tvēra ugunskura atspīdumu. Iesarkanajā dūmainajā miglā dimdēja tabundas skaņas — pareti sitieni, kas bija līdzīgi asins grūdieniem. Pa Lilitas dzīslām tie plūda kā ugunīgas strūklas, viņai metās te auksti, te karsti.
Viņa apjukusi pagrūda vienu, otru, trešu gulētāju. Pagrūda rupji, kā būtne, kas pati radusi ciest sāpes un sagādāt sāpes citiem, neuzskatot tās par ko svarīgu — nav jau bads!
Taču neviens nepamodās. Viņas vienaudžiem atliku likām pietika dienas, viņi aizmiga pirms rieta; viņiem likās, ka saules ritums nekad nepārtrūkst. Ja arī viņus modināja nakts trauksmes, tad viņi tikai akli blisināja acis: kņada un satraukums šķita kā sapnis.
Tomēr Lilita jau no mazotnes zināja, ka ir nakts — pasaules otra puse. Par to viņai stāstīja māte, kas bija viņu dzemdējusi īsi pirms pusnakts. Pats vārds «Lilita» nozīmēja krēslu, tumsu, kad pat retās zvaigznes slēpj mākoņi, — tāpēc visi brīnījās, kādēļ meitenei izraudzīts tāds šausminošs vārds. Citas sievietes taču uzticēja savus bērnus gaismas spēkiem. Bet Lilitas māte gribēja, lai viņas meita būtu nakts meita. Varbūt slimīgās sievietes dīvainajā stūrgalvībā slēpās cerība, ka tieši viņas bērns ar laiku pārvarēs bailes no tumsas, tāpat kā drosmīgie pārkāpj maģisko apli.
Māte par to nekad nerunāja ar Lilitu, un viņas jau arī satikās reti: no krūts atšķirtie bērni auga veceņu uzraudzībā, bet vīrieši un sievietes bija vienādā mērā nodarbināti ar barības sagādi.
Tabundas cilts ļaudis (tas nozīmēja — tie, kas radījuši bungas) jau sen klīda pa mežiem, apstādamies tikai tāpēc, lai sarīkotu medības. Viņi visiem spēkiem centās izkļūt zālainā klajumā, no kāda bija atnākuši. Aklajā mežā viņi jutās kā aprakti, tā naidīgais sasprindzinājums nomāca: nekādu taku, tikai zvēru iemītas stigas! Ja gadījās nejauši sastapt sev līdzīgus, pāri palika tikai neizpratne: meža cilvēki bija bikli un tramīgi, katru, kas tuvojās, viņi uzskatīja par ienaidnieku un pazuda, iekāms bija iespējams viņus uzrunāt. Un cilts gāja un gāja starp milzu kokiem, pa kuru stumbriem tecēja dzintaram līdzīgi stiklveida sveķi. Lilita nevarēja zināt, kad sākās lielais gājiens un kas to izraisīja. Viņa bija dzimusi ceļā. Mežs viņai bija dzimtene, grauzēju saēstie zemē gulošie stumbri — viņas šūpulis un mājvieta. Lilitai māte stāstīja, ka atceroties nakts debesis ar daudzām ugunīm. Līdz pēdējai stundai, līdz pat savai pāragrajai nāvei, — viņa nomira, čūskas sakosta, — māte skuma zem koku zemajām velvēm, caur kurām tikai retumis pavīdēja izķēmots, iegarens zvaigznes vaigs.
Diez vai arī māte savām acīm bija redzējusi tās bezgalīgās debesis: viņa taču bija tik jauna, bet mežs tik liels! Varēja būt, ka viņa tikai aiz naivuma, neprazdama atšķirt sevi no pārējiem cilvēkiem, gluži vienkārši bija uzglabājusi savā atmiņā citu nostāstus: laika skaitīšanā cilts bija nevarīga; dzīve līdzenumā šķita kā vakarējā diena.
Kurp devās tabundas ļaudis? Kurp vispār plūda visas cilvēku ciltis? Līdzīgi ūdenim tās piepildīja planētas ieplakas.
Kaut kur ziemeļos ganījās mošus vērši, biezokņos bija sastopami meža ziloņi, plankumainais zirgs ar lielu galvu, prāviem zobiem un šauru purnu nikni zviedza, aulekšojot pa līdzenumiem, — taču tā bija aizejošā pasaule.
Pēc tam kad zeme bija trīsreiz dziļi nopūtusies, te aizdarot aizsalušās kontinentu acis, te plaši atverot tās, — kūstošo ledāju veidotie ezeri lielā paļāvībā saplūda kopā ar debesīm; tad atkal tuvojās apledojums, auksti vēji izkaltēja augsni, tā plaisāja, morēnas saira un dzeltenīgi putekļi vēlās tūkstošiem kilometru, kamēr kaut kur nosēdās kā auglīga lesa slāņi, — pēc visa tā vispirms ēnainajos mežos, bet vēlāk zaļajos līdzenumos parādījās cilvēks.
Viņš bija nemanāms, taču nebija bezpalīdzīgs. Viņa ierocis bija viņa jaunība!
Tabundas cilts vēsture sākās ar bungu izgatavošanu. Dzīvnieku ādu uzstiepa uz apaļiski sapītiem zariem. Kad no tiem pazuda pēdējie sulas pilieni un zari izkalta, tad bungas kļuva stingras un vieglas. Vajadzētu tikai mazliet pieskarties, lai to āda ietrīcētos un izdvestu dīvainas skaņas — vēl gan bezgala tālas no mūzikas, taču jau ritmiskas un saviļņojošas.
Tabunda — bungas — nepiederēja nevienam. Tās saudzīgi pārnesa no vienas vietas uz citu un sargāja no lietus. Tās bija ikviena īpašums. Pat vismazākajiem bērneļiem dažkārt atļāva ar nosmulētām melnīgsnējām plaukstiņām skart to skanīgo ādu.
Atdarinot bungu skaņas, cilts sāka saukties par tabundu. Kad pēc veiksmīgām medībām visi pieēdusies atstāja ugunskurus un siltajā mēness naktī nevarēja aizmigt, tad sākās bungu vara. Katrs steidzās pastāstīt par savu drosmi, kaut ko piemelot klāt un palielīties, bet, tā kā vārdu bija maz, vajadzēja griezties kā virpulim un palēkties, lai izskatītos lielāks, un, protams, sist bungas, jo, kur liels troksnis, tur daudz spēka!
… Tabundas skaņu pamodināta, Lilita sākumā nemaz nedomāja pārkāpt aizliegumu, kas bija pietiekami skaidrs: kad metās krēsla, bērni nedrīkst atstāt nožogoto naktsguļas vietu. Taču bungas dunēja un dunēja; to atsevišķajām aprautajām taktīm piemita liels pievilcības spēks, tās it kā pulsēja — tas izklausījās kā mostošās būtnes pirmais sauciens.
Lilita izkustināja mietus, izbāza caur spraugu galvu un pēc tam šauros plecus. Nejuzdama skrambas, viņa izrāvās brīvē kā zvērēns no cilpas.
Viņas acis drīz aprada ar tumsu; viņa ar izbrīnu pārliecinājās, ka visapkārt visu var samanīt gandrīz tikpat skaidri kā dienā.
Neizmērojamo mežu plašumā, kas pletās ap viņu, ņudzēt ņudzēja nakts kaislības, spēcīgākais gūstīja vājāko. Ugunskura liesma atgādināja vaļēju brūci.
Sajutusi rasas vēsumu, Lilita atģidās. Ugunskurs gailēja tuvāk, žogs bija palicis aiz muguras. Viņai likās, ka tai pievērsušās daudzas acis: koku acis, zāles acis, liesmu acis… Viņa aizturēja elpu — tūlīt nāks sods — pakausi skars zvēra ķetna. Meitene gaidīja atmaksu. Trīsas pārskrēja pār viņas ādu kā izbiedētam vilcēnam.
Un tomēr Lilita rīkojās tā, kā miljoniem cilvēku pirms un pēc viņas: viņa neļāvās bailēm. Pašaizsardzības instinkts vienādā mērā vairo gļēvuļus un drosmīgos: no briesmām taču var paglābties divējādi — bēgot vai arī tām ejot pretī, lai pārliecinātos par to realitāti.