Kādu laikmetu tumsā bija radies šis paradums — sargāt sievieti no vīrieša? Pat tabundas senmātēm vairs nedraudēja pāridarījums; viņas bija līdztiesīgas, cik vien tas bija iespējams cilts nabadzīgajā, trūcīgajā dzīvē.
Jau sen neviena meitene nebija saistījusi tik daudz uzmanības kā Lilita. Vai viņa bija skaista? Skaistuma jēdziens laika gaitā mainās. Tabundas cilts vīrieši, gribēdami pateikt savām sievietēm ko patīkamu, sacīja: tavi pleci ir plati un krūtis lielas.
Cilts vecākie ar bažām vēroja cīņas gaitu: saniknojušies vīri varēja nopietni ievainot viens otru. Tiesa, tie gan bija pirmie svētki, kopš viņi bija iznākuši no meža. Viņu priekšā tagad gulēja stepe un pauguru virkne, no kurienes vienmēr varēja pārlaist skatienu apkārtnei, viegli ieraudzīt medījumu, gūt skaidru priekšstatu par apvidu. Apmetni viņi bija iekārtojuši mežmalā; ap viņiem vēsmoja priekškaļņu veselīgais gaiss, bet blakus, atstātajos mežos, purvainos ezeros pārpilnībā auga ēdamas saknes; nepazīstamo stepes zāļu saknes pagaidām lietoja piesardzīgi.
Kā gan nenosvinēt ilgi gaidīto iznākšanu no meža reizē ar tādas meitenes kā Lilitas pilngadību? Tāpēc cilts vecākie neiejaucās, bet piekrītoši klanīja galvas, lepodamies ar tabundas sievietēm, kuras var iegūt tikai ar tādām pūlēm.
Pēc spēles noteikumiem vīrieši nedrīkstēja sist pretī; viņi drīkstēja lauzties caur sieviešu loku tikai ar sava ķermeņa smagumu.
Sievietes pamanīja, cik mērķtiecīgs ir Tas, kas pirmais izgāja no meža, — un viņu siena sakļāvās vēl ciešāk. Viņa paša sieva sita viņam, pārmaiņus kliedzot greizsirdībā un žēlumā. Neskaidri atcerēdamās, ka par viņu pašu vīrs nebija cīnījies tik nikni, viņa tomēr bija uzbudināta un jautra tāpat kā pārējie: tā bija sena paraša — jauna sieviete ienāca ciltī.
Odamu drīz atvirzīja no cīņas centra. Sāncensis nepielūdzami, kā taranēdams, atkal un atkal metās zem sitienu krusas, pārraudams būdas aizstāvju ķēdi. Pārējie negribot atkāpās, vērodami šo divcīņu. Odamam nespēkā nolaidās rokas. Taču viņš stāvēja nekustīgi tieši tik ilgi, cik bija vajadzīgs, lai vairs nesaistītu uzmanību, un tad izmisīgā, zibeņātrā lēcienā metās zem kājām tām, kas stāvēja nosāņus, sadauzīdams sev krūtis un seju pret koku saknēm …
Atskanēja vienprātīgs apjukuma un īgnuma sauciens: viņu vēl varēja atraut atpakaļ no pašas būdas ieejas, tomēr cilts vecākie, ieraudzījuši, ka Lilita pastiepj roku, iesita pa bungām, pavēstot, ka rituāls beidzies.
Arī sāncensi no Lilitas bija šķīris tikai pussolis! Viņš uzmeta Odamam tumšu, ledainu, naida pilnu skatienu, bet tūlīt ar mākslotiem smiekliem novērsās. Sieva, gatava visu piedot, uzlika roku uz viņa asiņojošā pleca, un abi kopā attālinājās. Drīz noklusa arī pārējie. Saule norietēja, iedegās svētku ugunskuri, bija gaidāms bagātīgs mielasts. Nevienam vairs nebija daļas gar Odamu un Lilitu.
Kādu laiku būdā bija dzirdama tikai jaunekļa smagā, saraustītā elpa. Viņš saskatīja kaktā kaut ko tumšu, tā, protams, bija Lilita. Bet viņa nepavirzījās uz Odama pusi.
— Runā, — viņš nočukstēja, aplaizīdams sadauzītās lūpas. — Kad es dzirdu tavu balsi iztālēm, tā smaržo kā zars ar ziediem.
Ja tu pievērsies man, tā pieriest ar augļu sulu.
Viņš to sacīja tādēļ, ka rīkle bija izkaltusi. Odama runa bija vienkārša un priekšmetiska, tāpat kā pati doma.
Lilita saprata un klusēdama pasniedza izdobtu trauku. Odams nevarēja vien atrauties no tā. Viņa acis bija apradušas ar tumsu, viņš jau varēja atšķirt neskaidru plankumu — Lilitas seju un melnos matus, melnākus par nakti. Kad slāpes bija remdētas, viņā atkal sarosījās nomācoša doma: šī nakts taču būs vienīgā viņu dzīvē! Jau nākamais rīts izšķirs viņus ar Lilitu uz visiem laikiem. Odamam mīlestība nozīmēja tikai vienu: viņš steidzās dabūt to, ko gribēja. Daudzējādā ziņā viņa prāts vēl bija dzīvnieka prāts, viņš pilnīgi ļāvās instinktiem, spriešanas spējas tik tikko modās. Odams pastiepa roku uz meitenes pusi, gribēdams piekļaut viņu, bet viņa izvairījās.
— Man ir tikai viena sirds, — viņa neskanīgi teica. — Lai arī tev nav divu.
Tas nozīmēja: nemelo, neslēp, neizliecies.
— Tu zini? — Odams nomurmināja vārgā balsī.
— Jā, — Lilita atbildēja.
Piepeši viņa sāka raudāt — nevis tā, kā šņukst bērni, — viņas raudās bija kaut kas no zvēra niknā brēciena. Odamam tūlīt aizmirsās īslaicīgie gaidāmās nakts prieki. Viņš juta, ka, zaudēdams Lilitu, zaudē visu. Viņa domas drudžaini šaudījās.
— Lilita, — viņš iesaucās, saņemdams viņu aiz rokas. — Diviem gars ir spēcīgāks nekā vienam!
Tā bija parastā uzmundrinājuma formula — viņš taču vēl nezināja, ko darīt. Taču Lilita bija viņu sapratusi citādi.
— Jā, divu gars ir ļoti spēcīgs, — viņa apstiprināja, un tumsā bija redzams, kā viņas acis mežonīgi iekvēlojās. — Kad vīrietis un sieviete grib viens otru, viņus nedrīkst šķirt. Mēs aiziesim no cilts.
So lēmumu Lilita pieņēma pēkšņi. Taču tajā pašā brīdī viss viņā it kā nocietinājās, viņa kjuva nelokāma.
Odamam sākumā no šīs briesmīgās, zaimojošās domas vien aizrāvās elpa; vai gan viņš kādreiz bija dzirdējis, ka cilti kāds atstātu no laba prāta? Tabundietis kopš dzimšanas pieder ciltij, dzīvo un mirst pēc tās likumiem. Taču šeit, blakus Lilitai, viņš jutās bezgalīgi vīrišķīgs: pat tik briesmīgu upuri viņš ir gatavs nest draudzības dēļ!
— Hag, mēs aiziesim, — viņš apspiestā balsī atbildēja.
Viņi izjauca to būdas sienu, kas bija meža pusē, un izslīdēja laukā. Sākumā viņi līda kā čūskas, tad skrēja pieliekušies, ar rokām gandrīz skardami zemi. Ugunskuru gaisma manāmi attālinājās, bungu dunoņu tik tikko varēja saklausīt. Ap viņiem nerimstoši šalca mežs kā paisums, kas triecas pret akmeņainu krastu. Aiz muguras ar smagu brīkšķi gāzās nokaltušie vai zibens ķertie stumbri,to zari, ķerdamies aiz blakus augošo koku lapotnes, draudīgi krakšķēja. Necaurredzamajā tumsā ik pa brīdim atskanēja zvēru kaucieni, viešot bēgļu sirdīs izbailes: cilvēks nav radīts naktij, viņš ir dienas bērns! Kolīdz iestājas tumsa, viņam jānolien slēptuvē.
Un tomēr viņi bēga uz mežu, prom no uguns un patvēruma. Tas laikam bija viens no pirmajiem dumpjiem pret to, ko pieņemts uzskatīļ par tikumību. Kopš senatnes tabundas cilts tikums bija paklausība tās parašām: tieši tās taču bija saliedējušas cilvēkus, palīdzējušas viņiem saglabāt sevi cīņā ar dabu. Likumi ir tāds mehānisms, kas nepieciešams visos laikos, kaut arī tas ir bargs. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tikpat nepieciešami ir nepaklausības uzliesmojumi — tajos iezīmējas nākamības likumi, kas ir taisnīgāki pret nākamības cilvēkiem.
Odams un Lilita devās iekšā naksnīgajā mežā, pilnīgi atraisījušies no jebkādas apdomības; viņi ļāvās instinktam. Saprāts nespēj aizstāt visu: kad tas neatrod izeju un atstāj cilvēku uz bojā ejas robežas, tad pamostas instinkts un diktē pēdējo izmisīgo mēģinājumu panākt neiespējamo.
Odams un Lilita skrēja bez apstājas, vairīdamies no biezokņa, bet neiznākot arī klajā vietā. Rītausma viņus pārsteidza akmeņainas grēdas piekājē. Koki auga puduros gan platās terasēs, gari stāvās nogāzēs — un tad šķita, ka tie turas ar saknēm gaisā.Pirmie saulstari pieskārās kailajām klintīm un nokrāsoja tās sarkanbrūnas. Sniegbaltais, gandrīz četrstūrainais kalns, kas bija saskatāms no apmetnes vietas līdzenumā, arī šeit pacēlās pār tālo kalnu grēdu, izriezdams otru vareno plecu. Tā aizsegā mazās upes ieleja svētlaimīgi gozējās bezvējā, kas atgādināja siltumnīcas gaisu. Bet, tikko straumes pagrieziens to novirzīja sāņus no sargājošām kraujām, augsne kļuva liesa un tajā neauga nekas, vienīgi rūgtas zāles un vārgi akāciju puduri, bet nogāzēs — sausi sarkanīgi krūmi.