Salmans Rušdi
Lūka un dzīvības uguns
“Rušdi ir ļoti izcils prozaiķis... mūsu visizcilākais.”
GUARDIAN *
“Rušdi piemīt reta valodas lietojuma meistarība, un, lasot viņa darbus, gribot negribot, sajūti varena prāta klātbūtni... Salmans ftušdi, neapšaubāmi, ir viens no mūsu dižākajiem stāstniekiem.” .
HERALD
Maģiskas pasaules svešas ij iekšā, ij ārā tur plešas, Lai spogulis vēstīt sāk,
Aiz stāstiem īstenība nāk, Nekam, tik mīlai spēks Stāstus patiesībā vērst.
1. Baisma lieta,kas notika reiz skaistā, zvaigžņotā naktī
Reiz Kahani pilsētā, Alifbējas zemē, dzīvoja kāds zēns vārdā Lūka, kuram bija divi mīluļi — lācis, kam vārdā bija Suns, un suns, kam vārdā bija Lācis, tāpēc ikreiz, kad viņš iesaucās: "Suns!", lācis draudzīgi pielāčoja uz pakaļkājām, bet, kad viņš nokliedza: "Lāci!", suns, asti luncinādams, metās uz viņa pusi. Brūnais lācis Suns reizumis mēdza būt paskarbs un lācīgs, bet bija izveicīgs dejotājs — varēja uzslieties pakaļkājās un izjusti un izsmalcināti uzgriezt valsi, polku, rumbu, vah-vatusi un tvistu, kā arī vietējākas dejas: dimdošo bhangru, virpuļojošo ghūmaru (tai viņš uzcirtās kuplos, ar spogulīšiem izrotātos brunčos), cīņas mākslu dejas, kas pazīstamas kā spo un tang-ta, un dienvidu pāvu deju. Suns Lācis bija šokolādes krāsas labradors, maigs un draudzīgs suns, kaut reizēm ātri satraucās un sanervozējās; viņš nemācēja dancot nu necik, kā mēdz teikt — piedzimis ar četrām kreisajām kājām, taču, lai kā nebūt atlīdzinātu par šo neveiklību, viņam bija dāvāta nevainojama muzikālā dzirde, tā ka viņš varēja sadziedāt vētru, izgaudot tā brīža populārāko dziesmu melodijas, ne reizi neizkrītot no meldiņa. Suns Lācis un lācis Suns ātri vien kļuva Lūkam par ko vairāk, ne tikai mīļdzīvniekiem. Tie kļuva par viņa tuvākajiem sabiedrotajiem un visuzticamākajiem sargiem, tik nikni viņu aizsargādami, ka nevienam ir sapņos nerādītos terorizēt Lūku, kad tie abi bija tuvumā; to neiedomātos pat ne pretīgais klasesbiedrs Žurksūds, kura uzvedība parasti bija nevadāma.
Lūk, kā Lūka tika pie tik neparastiem biedriem. Kādu jauku dienu, kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, pilsētā ieradās cirks — un ne jau kurš katrs cirks, bet pats VLA jeb "Varenie Liesmu Apļi", visslavenākais cirks visā Alifbējā, "piedāvājot Lielisko Iluzoro Liesmu Izrādi." Tāpēc sākumā, kad viņa tēvs, stāstnieks Rašlds Halīfa, pateica, ka viņi uz izrādi neiešot, Lūka izjuta rūgtu vilšanos. "Nelaipni pret dzīvniekiem," Rašīds paskaidroja. "Iespējams, ka reiz tas piedzīvojis slavas dienas, bet mūsdienās VLA vairs nebauda īpašu labvēlību." Lauvenei pūstot zobi, Rašīds paskaidroja Lūkam, Tīģeriene esot akla, bet Ziloņi izbadējušies, un ari pārējie cirka zvēri tikpat klaji nožēlojami. "Vareno Liesmu Apļu" manēžas inspektors esot biedējošais un milzīgais Kapteinis Ags, pazīstams arī kā Liesmu Pavēlnieks. Dzīvnieki tik ļoti baidoties no viņa pātagas švīkstiem, ka Lauvene, par spīti saviem sāpošiem zobiem, un Tīģeriene, par spīti savam aklumam, aizvien vēl lecot cauri riņķiem un izliekoties par beigtām, bet izkāmējušie Ziloņi aizvien vēl sakāpjot Plataušu Piramīdās, baidīdamies viņu aizkaitināt, jo Āgu esot viegli sadusmot, bet grūti sasmidināt. Un pat tad, kad šis iebāžot savu cigāru pīpējošo ģīmi Lauvenes izplestajā mutē, viņa esot pārāk pārbijusies, lai to nokostu nost — arī vēdera dzīlēs Agam varētu ienākt prātā nodarīt viņai ko ļaunu.
Rašīds veda Lūku mājās no skolas, ģērbies, kā aizvien, vienā no saviem spilgtajiem kokvilnas platkrekliem (šis bija cinobra sarkans), iemīļoto, nonēsāto panamu galvā, un klausījās, kā Lūkam pa dienu gājis. Lūkam bija piemirsies, kā sauc Dienvidamerikas galu, un viņš ģeogrāfijas pārbaudes darbā bija nodēvējis to par "Havaju". Taču vēstures pārbaudes darbā viņš bija atcerējies valsts pirmā prezidenta vārdu un to pareizi uzrakstījis. Sporta stundā viņam trāpīts pa galvu ar Žurksūda hokeja nūju. Bet, no otras puses, viņš iesitis divus vārtus un pieveicis ienaidnieka komandu. Un, beidzot, viņš bija iemanījies kā nākas uzsist knipi ar pirkstiem, lai atskanētu tīksms krakšķis. Tātad savi plusi un savi mīnusi. Kopumā neslikta diena; taču tai bija lemts kļūt par no tiesas svarīgu dienu, jo tieši todien viņi noskatījās, kā garām aizsoļo cirka parāde uz varenās Silsilas krastu, kur bija paredzēts uzsliet Lielo Telti. Silsila bija plata, slinka, neglita upe ar dubļu krāsas ūdeni, tā tecēja cauri pilsētai netālu no viņu mājas. Ieraugot ļenganos kakadū būros un sadrūvējušos dromedārus klumpačojam pa ielu, jaunā Lūkas dāsnā sirds iesmeldzās. Taču, viņaprāt, visskumjākais no visiem bija tas būris, no kura izmisuši noraudzījās bēdīgs suns un skumīgs lācis. Kavalkādi noslēdza Kapteinis Ags melnajām, cietajām pirāta acīm un barbara pinkaino bārdu. Pavisam negaidot Lūka sadusmojās (un viņš bija zēns, ko grūti sadusmot un viegli sasmīdināt). Kad Liesmu Pavēlnieks bija tieši viņam priekšā, Lūka pilnā kaklā nokliedzās: "Kaut tavi dzīvnieki pārstātu tevi klausīt un kaut liesmu apļi apēstu tavu stulbo telti!"
Un gadījās tā, ka tieši tas brīdis, kurā Lūka dusmās kliedza, izrādījās viens no tiem retajiem mirkļiem, kad kaut kādas neizskaidrojamas sakritības dēļ visi Visuma trokšņi vienlaikus apklust, mašīnas rimstas taurēt, skūteri pārstāj pukšķināt, putni kokos neķērc, un visas sarunas pārtrūkst, un tajā brīnumainajā klusumā Lūkas balss noskanēja skaidri kā šautenes zalve, bet viņa vārdi izpletās, līdz piepildīja debesis, un varbūt pat atrada ceļu uz neredzamajiem namiem, kuros mīt Likteņa dieves, kas, kā dažs labs zina teikt, valdot pār pasauli. Kapteinis Āgs sarāvās, it kā kāds būtu iecirtis viņam pliķi sejā, un tad ieskatījās Lūkam tieši acīs. Viņa skatienā kvēloja tāds naids, ka tas gandrīz vai nogāza zēnu no kājām. Tad pasaule atkal sacēla parasto jandāliņu, cirka parāde soļoja tālāk, bet Lūka un Rašīds devās mājās vakariņot. Taču Lūkas vārdi aizvien vēl bija tur, ārā, darīdami savas slepenās šeftes.
Tovakar TV ziņās stāstīja par kādu satriecošu notikumu pavērsienu, proti, visi zvēri VLA cirkā, visi kā viens, atteikušies uzstāties. Pārpildītā teltī, par izbrīnu klauniem darba drēbēs un skatītājiem civildrānās, tie sacēlušies pret savu kungu, izrādot vēl nepieredzētu nepakļaušanos. Liesmu
Virspavēlnieks stāvējis trīs Vareno Liesmu Apļu ringa vidū, aurēdams pavēles un plikšķinādams pātagu, bet, kad ieraudzījis, ka visi zvēri vienā solī, it kā tie būtu armija, sāk rāmi virzīties uz viņa pusi, saslēdzoties tam apkārt, līdz izveidojuši zvēru dusmu apli, tad viņam nervi uzdevuši, viņš nometies ceļos, raudājis un īdējis, un lūdzies, lai pasaudzē viņa dzīvību. Skatītāji sākuši svilpt, apmētāt viņu ar augļiem un spilveniem, kam sekojuši cietāki priekšmeti — akmeņi, par piemēru, valrieksti un tālruņa grāmatas. Āgs apcirties riņķī un mucis. Zvēru ierinda pašķīrusies, lai izlaistu viņu cauri, un viņš skrējis prom, raudādams kā bērns.
Tas bija pirmais pārsteidzošais notikums. Tonakt vēlāk sekoja nākamais. Ap pusnakti izcēlās troksnis, tāds troksnis, it kā miljardiem rudens lapu čabinātos un sprakšķētu, vai pat varbūt miljardiem miljardu,- troksnis, kas izpletās visu to gabalu no Lielās Telts Silsilas krastos līdz pat Lūkas guļamistabai un viņu pamodināja. Paskatījies pa guļamistabas logu, viņš ieraudzīja, ka Lielajā teltī izcēlies ugunsgrēks, tā spoži dega laukā upes malā. Varenie Liesmu Apļi liesmoja; un tā nebija vis nekāda ilūzija.
Lūkas lāsts bija piepildījies.
Trešais pārsteidzošais notikums sekoja nākamajā rītā. Pie Lūkas durvīm parādījās suns, kuram pie kakla siksnas bija birka ar uzrakstu "Lācis", un lācis, kuram birka pie kakla siksnas vēstīja "Suns", — vēlāk Lūka netika skaidrībā, kā gan tie atraduši ceļu šurp; lācis Suns sāka aizrautīgi virpuļot un dejot džigu, turpretim suns Lācis gaudoja pavadošo meldiņu. Lūka un viņa tēvs Rašīds Halīfa, un viņa māte Soraija, un viņa vecākais brālis Hārūns sapulcējās pie namdurvīm, kamēr kaimiņiene, Onitas jaunkundze, sauca no savas verandas: "Piesargās! Kad zvēri sāk dziedāt un dancot, tad skaidrs, ka tur raganām bijusi kāda darīšana!"