Taču Soraija Halīfa nosmējās. "Zvēri svin savu brīvību," viņa sacīja.
Tad Rašīdam sejā iegūla drūma izteiksme, un viņš pastāstīja sievai par Lūkas lāstu. "Man šķiet," viņš pauda savu viedokli, "ja te bijusi kāda darīšana raganām, tad to ir nodarījis mūsu jaunākais dēls Lūka, un šīs krietnās radibas nākušas viņam pateikties."
Pārējie cirka zvēri bija aizbēguši Savvaļā un vairs nekad netika manīti, taču bija skaidrs, ka suns un lācis ieradušies uz palikšanu. Tie bija pat paķēruši līdzi uzkodas. Lācis nesa spaini ar zivīm, bet sunim mugurā bija svārciņi, kam kabatas bija piebāztas pilnas ar kauliem. "Galu galā, kāpēc ne?" Rašīds Halīfa līksmi iesaucās. "Man pie stāstu stāstīšanas izrādēm kāda palīdzība noderētu. Kas gan vēl labāk piesaistīs skatītāju uzmanību par suņa un lāča dziesmām un dančiem?"
Tas nu bija nolemts, un todien vēlāk Lūkas brālis Hārūns pateica gala vārdu. "Es zināju, ka tam drīz jānotiek," viņš sacīja. "Esi sasniedzis to vecumu, kurā cilvēki šajā ģimenē šķērso robežu uz Maģisko Pasauli. Tava kārta piedzīvojumam — jā, tā beidzot sagaidīta! —, un nu gan izskatās, ka tu esi kaut ko pasācis. Taču uzmanies. Lāstiem piemīt bīstams spēks. Man nekad nav izdevies izdarīt kaut ko tik — nu — tumšu."
"Manis paša piedzīvojums," Lūka nobrīnījās, un viņa lielais brālis nosmaidlja, jo pavisam labi zināja par Lūkas Slepeno Greizsirdību, kas patiesībā nemaz nebija Nekāds Noslēpums. Hārūns, būdams Lūkas vecumā, bija aizceļojis uz Zemes Otro Mēnesi, vispirms sadraudzējies ar zivīm, kas runāja rīmēs, un ar dārznieku, kas bija darināts no lotosa saknēm, bet pēc tam bija palīdzējis gāzt ļauno kulta vadoni Hatam-Šudu, kurš tīkoja iznicināt pašu Stāstu Jūru. Kurpretim Lūkas lielākie piedzīvojumi tiktāl bija notikuši tikai skolas Lielajā Rotaļlau-kuma Karā, kur viņš bija vadījis savu bandu, Starpgalaktiku pingvīnu komandu, uz slaveno uzvaru pār Viņa Impēriskās Augstības Armiju, ko vadīja viņa nīstais sāncensis Adi Žurk-sūds, pazīstams arī ar segvārdu Sarkanpakaļa; uzvara tika gūta, pateicoties pārdrošiem uzlidojumiem, kuros bija iesaistītas ar niezampulvcri pielādētas papīra lidmašīnas. Skats, kad Žurk-sūds ielēca rotaļlaukuma dīķī, lai kā nebūt remdētu briesmīgo niezi, kas pārņēma visu viņa miesu, sagādāja ārkārtīgu apmierinājumu; tomēr Lūka zināja, ka salīdzinājumā ar Hārūna sasniegumiem viņējie tāds nieks vien bija. Hārūns savukārt zināja, ka Lūka ilgojas pēc īsta piedzīvojuma, vēlams tāda, kurā būtu iesaistītas neticamas radības, ceļojumi uz citām planētām (vai vismaz satelītiem) un NSP jeb Neizskaidrojamas Sarežģītības Procesi. Taču līdz šim viņš aizvien bija centies apslāpēt Lūkas alkas. "Uzmanies, kad kaut ko vēlies," viņš teica Lūkam, kurš uz to atbildēja: "Atklāti sakot, no visa tevis teiktā tas laikam visvairāk krīt uz nerviem."
Taču kopumā abi brāļi, Hārūns un Lūka, strīdējās reti un, patiesībā, neparasti labi sadzīvoja. Astoņpadsmit gadu lielā vecuma atšķirība bija izrādījusies īsti piemērota vieta, kurā izmest visu to, kas reizēm kļūst par problēmām brāļu attiecībās — visi tie sīkie aizkaitinājumi, kuri piespiež vecāko brāli gluži nejauši triekt sīkā galvu pret akmens mūri vai, kad mazais brālis aizmidzis, aiz pārskatīšanās uzlikt tam spilvenu uz sejas, vai iestāstīt jaunākajam brālim, ka piebāzt lielo kurpes ar saldo, lipīgo mango zapti ir pavisam laba doma, vai arī nosaukt kāda lielā puiša draudzeni citas draudzenes vārdā un tad tēlot, ka tā bijusi pagalam neveiksmīga pārteikšanās. Nekas no tā visa nenotika. Tā vietā Hārūns iemācīja jaunākajam brālim daudz ko noderīgu, piemēram, kikboksu un kriketa noteikumus, kā arī kura mūzika rullē un kura — ne; un Lūka dievināja savu vecāko brāli bez liekiem sarežģījumiem, kaut ar' viņš izskatījās kā liels lācis — patiesībā, druscītiņ tā kā lācis Suns — vai varbūt kā ērts, sarains kalns ar platu smaidu virsotnes tuvumā.
Vispirms Lūka bija visus pārsteidzis ar savu piedzimšanu, jo tad, kad viņa māte Soraija četrdesmit viena gada vecumā laida pasaulē otro veselīgo dēlu, viņa brālis Hārūns jau bija astoņpadsmit gadu vecs. Viņas vīram Rašīdam nebija, ko teikt, un tāpēc, kā allaž, viņš sarunāja pārāk daudz. Slimnīcas nodaļā pie Soraijas viņš pacēla savu jaundzimušo dēlu, maigi viņu aijāja un apbēra nesaprātīgiem jautājumiem. "Kas to būtu domājis? No kurienes tu uzradies, puikiņ? Kā tu te nonāci? Nu, ko tu tagad teiksi? Kā tevi sauc? Kas tu būsi, kad izaugsi liels? Ko tu vēlies?" Viņam bija kas jautājams ari Soraijai. "Ko nozīmē," viņš mulsa, "tāds brīnums tavā vecumā?" Kad Lūka ieradās, Rašīdam bija piecdesmit, bet tobrīd viņš izklausījās kā kurš katrs jauns zaļknābis tēvs, kuru jaunā atbildība ir visai apmulsinājusi un pat sabiedējusi.
Soraija paņēma mazuli atpakaļ un nomierināja viņa tēvu. "Viņu sauc Lūka," viņa teica, "un šis brīnums nozīmē to, ka mēs, šķiet, esam laiduši pasaulē puisi, kurš spēj pagriezt atpakaļ pašu Laiku, piespiest to plūst atpakaļ un padarīt mūs atkal jaunus."
Soraija zināja gan, ko runā. Šķita, ka, Lūkam augot lielākam, viņa vecāki kļuva jaunāki. Piemēram, kad mazais Lūka pirmo reizi kārtīgi nosēdās, viņa vecāki vairs nespēja nosēdēt mierā. Kad viņš sāka rāpot, viņi lēkāja kā satraukušies truši. Kad viņš sāka iet, viņi priekā palēcās. Un, kad viņš pirmo reizi ierunājās, nu, tad gan! varētu domāt, ka Rašīdam pār lūpām plūst visi leģendārie Vārdu Plūdi un ka viņš nekad nebeigs plātīties ar dēla vareno sasniegumu.
Vārdu Plūdi, starp citu, dārdina lejup no Stāstu Jūras iekšā Gudrības Ezerā, kura ūdeņus apgaismo Dienu Ausma, no kuras izplūst Laika Upe. Virs Gudrības Ezera, kā zināms, paceļas Zinību Kalns, kura virsotnē deg Dzīvības Uguns. Šī svarīgā informācija par Burvju Pasaules plānojumu — un, īstenībā, pat par tās pastāvēšanu — tūkstošiem gadu turēta noslēpumā, to sargājuši noslēpumaini, apmetņos ietinušies citu prieka gandētāji, kas paši sevi dēvējot par Ālimiem jeb Mācītājiem. Taču nu noslēpums nācis gaismā. Rašīds Halīfa daudzos slavenos stāstos to darījis zināmu plašai sabiedrībai. Tā nu Kahani pilsētā visiem bija skaidri zināms, ka paralēli mūsu pašu ne-burvīgajai pasaulei pastāv Burvju Pasaule un ka no tās realitātes nāk baltā maģija, melnā maģija, sapņi, murgi, stāsti, meli, pūķi, laumiņas, zilbārdaini džini, uzvelkami, domas lasoši putni, apraktas bagātības, mūzika, daiļliteratūra, cerība, bailes, mūžīgās dzīves dāvana, nāves eņģelis, mīlas eņģelis, pārtraukumi, joki, labas idejas, draņķīgas idejas, laimīgas beigas; patiesībā, it viss, kas varētu būt kaut mazākās intereses vērts. Alimi, kuru priekšstats par zināšanām bija tāds, ka tās piederot viņiem un esot pārāk dārgas, lai tajās ar kādu dalītos, visticamāk, ienīda Rašidu Halīfu par to, ka viņš nu gan bija gatavs izpļāpāt noslēpumu.
Taču vēl nav pienācis laiks runāt par — kā beigu beigās mums būs jārunā — par kaķiem. Visupirms ir jārunā par tās skaistās, zvaigžņotās nakts baiso notikumu.
Lūka izauga kreilis, un viņam bieži šķita, ka ne jau viņš, bet pārējā pasaule rīkojas nepareizi. Durvju rokturi bija pagriežami nepareizā virzienā, skrūves paģērēja, lai tās pievelk pulksteņrādītāja virzienā, ģitāru stīgas bija uzvilktas ačgārni, un vairākumā valodu rakstītais neveikli virzījās no kreisās puses uz labo, izņemot vienu valodu, ko, par brīnumu, viņam neizdevās apgūt. Podnieku ripas griezās aplami, un derviši virpuļotu labak, virpuļodami pretējā virzienā, un cik pasaule būtu labāka un prātīgāka, Lūka domāja, ja saule austu rietumos un norietētu austrumos. Sapņodams par dzīvi tajā Ačgārnības dimensijā, alternatīvajā kreiļu Nepareizības Planētā, kurā viņš būtu normāls, nevis neparasts, Lūka reizēm saskuma. Viņa brālis Hārūns bija labrocis, tāpat kā visi citi, un tāpēc viņam viss šķita vedamies vieglāk, kas likās netaisni. Soraija ieteica Lūkam par to neskumt. "Tu, bērns, esi daždažādi apdāvināts," viņa sacīja, "un varbūt tev ir taisnība, uzskatot, ka kreiliba ir pareiza, bet mēs, pārējie, maldāmies. Lai tavas rokas ved tevi, kur tās grib. Galvenais, raugies, lai tās nestāv dīkā. Griezies pa kreisi, katrā ziņā; bet neslaisties; neatpaliec."