Pēc tam, kad Lūkas lāsts pret Varenajiem Liesmu Apļiem bija tik krāšņi nostrādājis, Hārūns viņu itin bieži biedējošā balsī brīdināja, ka varbūt viņa kreiliba esot zīme, ka viņā iekšā mutuļojot tumšie spēki. "Piesargies," Hārūns sacīja, "neaizej pa Kreisi." Acīmredzot iešana pa Kreisi bija ceļš uz Melno Maģiju, taču, tā kā Lūkam nebija ne mazākās nojausmas, kā pa šo taku aiziet, tad viņš par brāļa brīdinājumiem nelikās ne zinis, gluži tāpat kā par visu, ko Hārūns reizēm teica, lai viņu apceltu, nesaprazdams, ka Lūkam tāda apcelšana nepatīk.
Varbūt tāpēc, ka viņš sapņoja par emigrēšanu uz Kreiļu dimensiju, vai varbūt tāpēc, ka viņa tēvs bija profesionāls stāstnieks, vai varbūt brāļa Hārūna varenā piedzīvojuma dēļ, vai varbūt bez jelkāda iemesla, vien tāpēc, ka viņš bija tāds, kāds viņš bija, Lūka izauga ar lielu interesi par un noslieci uz citām realitātēm. Skolā viņš kļuva par tik pārliecinošu aktieri, ka tad, kad spēlēja kuprīti, imperatoru, sievieti vai dievu, ikviens, kurš skatījās viņa spēli, devās prom pārliecināts, ka tas puisis kaut kādā veidā īslaicīgi uzaudzējis kupri, kāpis tronī, mainījis dzimumu vai kļuvis dievišķs. Un, kad viņš zīmēja un gleznoja tēva stāstus par, piemēram, ziloņgalvaina-jiem Atmiņputniem, kuri atceras visu, kas jelkad noticis, vai Slimzivēm, kas peld Laika Upē, vai Zudušo Bērnības Zemi, vai Vietu, Kur Neviens Nav Dzīvojis, tie atdzīvojās — brīnumaini, fantasmagoriski, spilgti. Diemžēl matemātikā un ķīmijā viņa sasniegumi nebija tik spoži. Tas sarūgtināja viņa māti, kura, lai arī dziedāja kā eņģelis, aizvien bija bijusi no prātīgajām un praktiskajām; taču slepenībā iejūsmināja tēvu, jo Rašīdam Halīfam matemātika šķita tikpat noslēpumaina kā ķīniešu valoda un divtik neinteresanta,- turklāt zēna gados Rašīds pats bija izkritis ķīmijas eksāmenā, izliedams koncentrētu sērskābi uz laboratorijas darba lapas un iesniedzot to gauži sacaurumotu.
Lūkam bija paveicies dzīvot laikmetā, kurā bija pasākts gandrīz bezgalīgi daudz paralēlo realitāšu pārdot kā rotaļlietas. Tāpat kā visi viņa paziņas, Lūka uzauga, iznīcinādams iebrucēju kosmosa kuģu flotiles, un bija bijis sīkais santehniķis, kas devies ceļā cauri neskaitāmiem lēkājošiem, degošiem, izlocītiem, mutuļojošiem līmeņiem, lai izglābtu klīrīgu princesi no briesmoņa pils, un pārtapis par ezi uzbrucēju un ielu cīkstoni, un rokzvaigzni, un nepiekāpies neparko, apmetnī ar kapuci, neizkustēdamies ne no vietas, kamēr velnišķīgs stāvs strupiem ragiem un sarkanmelnu ģīmi lēkāja ap viņu, vicinādams abpusgriezīgu gaismas zobenu, tēmētu uz viņa galvu. Tāpat kā visi viņa paziņas, Lūka pievienojās iedomātām kopienām kibertelpā, elektro-klubos, kur pieņēma, teiksim, Starpgalaktiku pingvīna identitāti, kurš bija nosaukts viena Bītla vārdā, vai, vēlāk, izdomāja pilnīgi no jauna lidojošu būtni, kuras augumu, matu krāsu un pat dzimumu viņš varēja izvēlēties un mainīt pēc patikas. Tāpat kā visiem viņa paziņām, Lūkam bija plaša kabatas izmēra alternatīvo realitāšu kastīšu kolekcija, un viņš pavadīja daudz sava brīvā laika, pametot savu paša pasauli, lai dotos šo kastīšu bagātīgajos, krāsainajos, muzikālajos, izaicinošajos universos, kurā nāve bija pārejoša (līdz pieļāvi pārāk daudz kļūdu un tā kļuva pastāvīga) un dzīvība bija kaut kas laimējams, kaut kas tāds, kurai varēji sakrāt vai kuru tev brīnumainā kārtā piešķīra tāpēc, ka biji pamanījies ieskriet ar galvu pareizajā ķieģeli vai apēst pareizo sēni, vai tikt cauri īstajam burvju ūdenskritumam, un dzīvības varēja sakrāt tik daudz, cik tavas prasmes un veiksme ļāva. Lūkas istabā, līdzās mazam televizoram, stāvēja viņa visdārgākais īpašums, visbrīnumainākā no visām brīnumkastēm, kas piedāvāja visbagātākos, vissarežģītākos ceļojumus cittelpā un citlaikā, daudzdzivibu un pagaidnāves zonā: viņa jaunais Mu. Un, gluži tāpat kā Lūka skolas rotaļlaukumā bija pārvērties par vareno Ģenerāli Lūku, viņa Imperatoriskās Augstības Armijas uzvarētāju, šausminošo LGS jeb Lūkas Gaisa Spēku komandieri, kura papīra lidmašīnas meta niezampulvera bumbas, tā ari Lūka, izkāpis ārā no matemātikas un ķīmijas pasaules un iekāpis Mu zonā, jutās kā mājās; kā mājās pavisam citādi, nekā viņš jutās kā mājās savās mājās, bet tik un tā kā mājās; un viņš kļuva, vismaz savā prātā, par Super Lūku, par Spēļu Lielmeistaru.
Un atkal tieši tēvs, Rašīds Halīfa, Lūku iedrošināja un mēģināja smieklīgi neprasmīgi piebiedroties viņam šajos ceļojumos.
Soraija pavīpsnāja un neļāvās iespaidoties, un, būdama ar veselu saprātu apveltīta sieviete, kura neuzticējās tehnoloģijām, raizējās, ka dažādās brīnumkastītes varētu raidīt neredzamus starus un starojumu, kas sapūdēs dēla prātu. Rašids par visām šim raizēm tikai pajokoja, kāpēc Soraija raizējās vēl vairāk. "Nekāda starojuma! Nekādu staru!" Rašids sauca. "Bet paskaties, kā viņam attīstās roku kustību un skatiena koordinācija, un viņš ari risina uzdevumus, min miklas, pārvar šķēršļus, virzās augšup pa grūtību līmeņiem, lai iegūtu neparastas prasmes."
"Nekam nederīgas prasmes," Soraija atcirta. "Reālajā Pasaulē nekādu līmeņu nav, ir tikai grūtības. Ja viņš spēlē pieļauj neuzmanības kļūdu, viņam tiek dota vēl viena iespēja. Ja viņš pieļauj neuzmanības kļūdu ķīmijas pārbaudes darbā, tad dabū neapmierinošu atzīmi. Dzīve ir skarbāka nekā video spēles. To viņam vajadzētu zināt, un, starp citu, tev ari."
Rašids nepadevās. "Paskaties, kā viņam rokas darbojas ar vadības pults pogām," viņš teica viņai. "Tajās pasaulēs kreiliba viņu nekavē. Apbrīnojami, viņš gandriz vienlīdz veikli darbojas ar abām rokām."
Soraija aizkaitināta nosprauslājās. "Esi redzējis viņa rokrakstu?" viņa sacīja. "Vai viņa eži un santehniķi kaut ko tur līdzēs? Vai viņa "pēespē" "vēaiai" palīdzēs viņam pabeigt skolu? Kas par vārdiem? Izklausās vairāk pēc dabiskām vajadzībām!"
Rašids sāka nomierinoši smaidīt. "Tās sauc par vadības pultīm," viņš iesāka, bet Soraija apcirtās uz papēža riņķi un devās prom, ar vienu roku mādama augstu sev virs galvas. "Pat nerunā ar mani par tādām lietām," viņa izmeta pār plecu, runādama jo svarīgā balsī. "Šajās mājās va-dī-bas pults ir tikai man."
Nebija nekāds brīnums, ka Mu no Rašīda Halīfas nekādas jēgas nebija. Lielāko savas dzīves daļu viņš bija izslavēts savas veiklās mēles dēļ, bet viņa rokas, atklāti sakot, aizvien bijušas tikai traucēklis. Tās bija neveiklas, neizveicīgas, lumzacigas. Viņam bija, kā ļaudis mēdz teikt, visi īkšķi. Sešdesmit divu gadu laikā tās bija nometušas neskaitāmi daudz lietu, salauzušas vēl vairāk nesaskaitāmu lietu, salaidušas grīstē visas tās lietas, ko nebija pamanījušās nomest vai salauzt, un izķēpā-jušas visu viņa rakstīto. Citiem vārdiem sakot, tās nu bija gaužām neparocīgas. Ja Rašīds mēģināja iedzīt naglu sienā, tad pirksti, nemainīgi, patrāpījās ceļā, un viņš nekad nebija varējis paciest sāpes, tā kā tāds bērns. Tāpēc ikreiz, kad Rašīds piedāvājās Soraijai palīdzēt, viņa palūdza viņu — mazliet nelaipni — būt tik laipnam un nekur rokas nebāzt.