Tomēr Lūka atcerējās reizi, kad viņa tēva rokas patiešām atdzīvojās.
Tā bija tiesa. Kad Lūka bija tikai pāris gadus vecs, tēva rokas atdzīvojās un pat domāja savas domas. Tām arī bija vārdi: viena bija Neviens (labā roka), bet otra Nieks (kreisā), un tās lielāko tiesu bija paklausīgas un darīja to, ko Rašīds lika, piemēram, vicinājās pa gaisu, ja viņš gribēja kaut ko uzsvērt (jo viņam dikti patika runāt), vai regulāri iebāza ēdienu mutē (jo viņam dikti patika ēst). Tās pat bija gatavas mazgāt to Rašīda daļu, ko viņš sauca par savu d-i-b-u-ā, kas, jāteic, bija ļoti laipni no to puses. Taču, kā Lūka atklāja, tām arī bija pašām sava kutelīga griba, it īpaši, ja viņš bija kaut kur tuvumā. Reizēm, kad labā roka sāka kutināt un Lūka lūdzās: "Beidz, lūdzu, beidz," tēvs atbildēja: "Ne jau es. Neviens tevi kutina," un, kad piebiedrojās kreisā roka, Lūka, raudādams no smiekliem, iebilda: "Tu — tu mani kutini," tēvs atbildēja: "Zini ko? Tas ir Nieks."
Taču pēdējā laikā Rašīda rokas ir norimušas un atkal ir vairs tikai rokas. Un patiesībā arī citas Rašīda daļas sāka norimt. Viņš gāja lēnāk nekā agrāk (kaut arī viņš nekad nebija gājis ātri), ēda lēnāk (kaut ne daudz), un, kas kreņķēja visvairāk, runāja lēnāk (un viņš aizvien bija runājis ātri, ļoti ātri). Viņš vairs neuzsmaidīja tik ātri kā agrāk, un reizēm, tā Lūka iztēlojās, šķita, ka domas tēva prātā arī kļūst lēnākas. Šķita, ka pat viņa stāstītie stāsti rit lēnāk nekā agrāk, un tas kaitēja biznesam. "Ja viņš tādā tempā nometīs ātrumu," Lūka nobažījies sev teica, "tad pavisam drīz viņš nobremzēs pavisam." Iedomājies pavisam apstājušos tēvu, iestrēgušu teikuma vidū, žesta vidū, soļa vidū, uz mūžiem sastingušu uz vietas, viņš sabijās, taču šķita, ka tieši uz to pusi viss iet. Ja vien kaut ko varētu izdarīt, lai Rašīds Halīfa atkal uzņemtu ātrumu! Tā Lūka sāka domāt, kādā veidā tēvu varētu paātrināt; kurš pedālis nospiežams, lai atjaunotu viņa gaistošo uzrāvienu? Taču, pirms viņam bija izdevies problēmu atrisināt, skaistā, zvaigžņotā naktī notika viena baisa lieta.
Vienu mēnesi un vienu dienu pēc lāča Suņa un suņa Lāča ierašanās Halīfu namā debesis, kas izliecās virs Kahani pilsētas, virs Silsilas upes un jūras viņpus tās, bija tik brīnumaini zvaigžņu pilnas, ka pat īgņzivis izpeldēja no ūdens dzīlēm pabrīnīties un pret pašu gribu sāka smaidīt (un, ja kādreiz esi redzējis smaidošu, izbrīnījušos īgņzivi, tad redzēsi, ka skats nav diezin cik skaists). It kā uzburta trekna galaktiku svītra liesmoja skaidrajās nakts debesīs, atgādinot visiem, kā viss bijis senos laikos, pirms cilvēki piesārņoja gaisu un paslēpa debesis skatienam. Smoga dēļ redzēt Piena ceļu bija kaut kas tik neparasts, ka ļaudis sasaucās starp mājām, aicinādami kaimiņus iznākt ārā uz ielas un paskatīties. Visi izlija no mājām un stāvēja, zodus gaisā pastiepuši, it kā visa tuvējā apkārtne gaidīt gaidītu kutināšanu, un Lūka bridi apsvēra iespēju kļūt par galveno kutinātāju, tomēr no šīs domas atteicās.
Šķita, ka zvaigznes tur dejo, virpuļo svinīgos un sarežģītos rakstos kā sievietes kāzās, uzpostas smalkākajās drānās, sievietes, kas mirdz balti zaļi sarkanos briljantos, smaragdos un rubīnos, sievietes dejo debesīs, smalku dārgakmeņu nokaisītas. Un zvaigžņu dejas atspoguļojās pilsētas ielās,- cilvēki nāca ārā ar tamburīniem un bungām un svinēja, it kā kādam būtu dzimumdiena. Arī Lācis un Suns svinēja, kaukdami un lēkādami, un Hārūns un Lūka, un Soraija, un viņu kaimiņiene Onītas jaunkundze dancoja. Tikai Rašīds svinētājiem nepiebiedrojās. Viņš sēdēja uz lieveņa un vēroja, un neviens, pat ne Lūka, nevarēja uzdabūt viņu kājās. "Es jūtos smagi," viņš sacīja. "Man kājas šķiet kā ogļu maisi un rokas kā bluķi. Laikam manā tuvumā kaut kādā veidā palielinājies zemes pievilkšanas spēks, jo mani velk pie zemes." Uz to Soraija noteica, ka viņš esot viens slinks tupenis, un pēc brīža ari Lūka ļāva tēvam tur sēdēt un ēst banānu no ķekara, ko viņš bija nopircis no garāmejoša tirgotāja, kamēr viņš, Lūka, skraidelēja apakš zvaigžņu karnevāla.
Lielā zvaigžņu izrāde turpinājās līdz vēlai naktij, un, kamēr tā ritēja, tā izskatījās kā priekšvēstnesis kaut kam labam, kā negaidīti laba laika sākums. Taču drīz vien Lūka saprata, ka ne uz to pusi. Varbūt tās īstenībā bija sava veida atvadas, pēdējās urravas, jo tonakt Rašīds Halīfa, leģendārais Kahani stāstnieks, aizmiga ar smaidu uz lūpām un banānu rokās, un zvaigznes atspīdumu pierē, un nākamajā rītā nepamodās. Viņš gulēja tālāk, klusītēm krākdams, saldu smaidu uz lūpām. Viņš nogulēja visu rīta cēlienu, pēc tam — visu pēcpusdienu, un nakti aiz nakts.
Neviens nespēja viņu pamodināt.
Sākumā Soraija, domādama, ka viņš ir vienkārši pārguris, staigāja apkārt visus kušinādama un pieteikdama viņu netraucēt. Taču drīz vien viņa sāka raizēties un pati mēģināja Rašīdu pamodināt. Sākumā viņa ar viņu runāja maigi, čukstēdama mīļus vārdus. Tad noglāstīja viņam pieri, noskūpstīja viņu uz vaiga un nodziedāja viņam dziesmiņu. Beidzot, sākusi zaudēt pacietību, kutināja viņa pēdas, stipri sapurināja aiz pleciem un tad ķērās pie pēdējā līdzekļa — pilnā balsī kliedza viņam ausī. Viņš atzinīgi nomurmināja: "Mmm," un pasmaidīja mazliet platāk, bet nepamodās.
Soraija apsēdās uz grīdas pie viņa gultas un paslēpa seju rokās. "Ko es iesākšu?" viņa vaimanāja. "Viņš vienmēr bijis sapņotājs, un nu viņš ir prom un nolēmis, ka labprātāk izvēlas sapņus, ne mani."
Drīz vien avīzes dabūja zināt par Rašīda stāvokli, un žurnālisti nāca, ložņādami un slapstīdamies pa apkārtni, mēģinādami izdabūt stāstu.
Soraija patrieca fotogrāfus, bet stāstu tik un tā uzrakstīja. "Nedzirdēsim vairs Melšašāha melšanu," virsraksti klaigāja, mazliet nežēlīgi. Nu, kad viņš ir guļoša skaistule, viņš nav vairs tik skaists.
Kad Lūka ieraudzīja māti raudam un tēvu Lielā Miega tvērienā, viņam šķita, ka pasaule, vai liela daļa šīs pasaules, iet uz galu. Visu mūžu viņš bija mēģinājis rīta agrumā iezagties vecāku guļamistabā un pārsteigt viņus aizmigušus, bet ikreiz viņi pamodās, pirms viņš bija ticis līdz viņu gultai. Tagad Rašīds nemodās, un Soraijai, šķiet, vadības pults sāka izslīdēt no rokām, un tam, kā Lūka zināja, īstenībā nebija nekāda sakara ar spēlēm, kaut gan tieši šajā brīdī viņš gribēja, kaut viņš būtu iekšā kādā citā, izdomātā realitātē un varētu nospiest pogu Iziet, un atgriezties pats savā dzīvē. Taču Iziešanas pogas nebija. Viņš bija mājās, kaut gan mājas pēkšņi šķita ļoti savāda un biedējoša vieta — bez smiekliem un, visbriesmīgākais, bez Rašīda. It kā kaut kas neiespējams būtu kļuvis iespējams, kaut kas neiedomājams būtu kļuvis iedomājams, un Lūka negribēja šim biedējošajam kaut kam dot vārdu.
Atnāca ārsti, un Soraija veda viņus uz istabu, kur Rašids gulēja, un aizvēra durvis. Hārūnam ļāva ienākt iekšā, bet Lūkam vajadzēja palikt pie Onītas jaunkundzes, kas viņam riebās, jo kaimiņiene pārbaroja viņu ar saldumiem un piekļāva viņa seju sev klāt, tā ka viņš pazuda starp viņas krūtīm kā ceļotājs nezināmā, pēc lēta parfīma smaržojošā ielejā. Pēc kāda laika Hārūns atnāca pie viņa. "Viņi teica, ka nezinot, kas viņam kaiš," brālis sacīja Lūkam. "Viņš vienkārši guļ, un viņi nevar pateikt — kāpēc. Pielika viņam pie rokas sistēmu, jo viņš ne ēd, ne dzer, un viņam vajadzīgas barības vielas. Bet, ja viņš nepamodīsies —"