"Viņš pamodīsies," Lūka iekliedzās. "Viņš pamodīsies kuru katru brīdi!"
"Ja viņš nepamodīsies," Hārūns sacīja, un Lūka pamanīja, ka Hārūnam rokas sažņaugušās dūrēs un ka dūrains saspringums bija ari viņa balsī, "tad viņam atrofēsies muskuļi un viss ķermenis arī, un tad —"
"Tad nekas," Lūka nikni pārtrauca. "Viņš tikai atpūšas, tas viss. Viņš nometa ātrumu un jutās smagi, viņam jāatpūšas.
Viņš visu mūžu par mums rūpējies, un, godīgi sakot, viņam pienākas kāds brīdis atpūtas, vai nav tiesa, Onītas tante?"
"Jā, Lūka," Onitas jaunkundze sacīja, "tev taisnība, mīlulīt, es esmu gandrīz par to pārliecināta." Un viņai pār vaigu noritēja asara.
Tad kļuva vēl sliktāk.
Tonakt Lūka nomodā gulēja gultā pārāk satriekts un nelaimīgs, lai aizmigtu. Suns Lācis arī bija gultā, tas, noklīdis suniskā sapnī, pūta un purpināja, kurpretī lācis Suns tikmēr nekustīgi gulēja uz grīdas salmu paklāja. Bet Lūka bija nomoda. Nakts debesis ārā aiz loga vairs nebija skaidras, bet apmākušās un zemas, it kā pieri raukdamas, un tālumā pērkons ņurdēja kā dusmīga milža balsi. Tad Lūka sadzirdēja kaut kur tuvumā spārnu vēdas, viņš izlēca no gultas un pieskrēja pie loga, izbāza galvu ārā un sagrieza kaklu, lai paskatītos augšup debesīs.
Septiņas maitu lijas laidās lejup uz viņa pusi, krokotām stīvām krāgām kā Eiropas augstmaņi vecās gleznās vai cirka klauni. Tās bija neglītas, smirdīgas un ļaunas. Lielākā, neglītākā, smirdīgākā un ļaunākā no maitu lijām iekārtojās uz Lūkas palodzes, pavisam blakus, it kā viņi būtu veci draugi, bet pārējas sešas lidinājās patālāk. Pamodās suns Lācis un piesteidzās pie loga, ņurdēdams un zobus atņirdzis; pēc brīža lācis Suns pielēca kājās un izslējās Lūkam aiz muguras, it kā gribēdams saplosīt maitu liju gabalos turpat un uzreiz. "Pagaidiet," Lūka viņiem teica, jo manīja, ka te ir kaut kas izpētāms. Maitu liju bosenei pie krāgas bija piestiprināts mazs maisiņš. Lūka pastiepās to paņemt; maitu lija nepakustējās. Maisiņā iekšā bija papīra vīstoklis,- un uz papīra vīstokļa bija Kapteiņa Āga vēsts.
"Briesmīgais bērns, melnu meli," vēsts vēstīja, "pretīgais raganu bērns, vai biji iedomājies, ka es neko nepasākšu, lai atdarītu tev par to, ko tu man nodarīji? Vai tu domāji, zemiskais pesteļu sīkaļa, ka es nevarēšu tev kaitēt vēl smagak, nekā tu kaitēji man? Vai biji tik iedomīgs, tik dumjš, vārgais lādētāj, ka iedomājies, ka esi vienīgā ragana visā miestā? Izmet lāstu, par ko tev nav varas, o, nekompetentais pigmeju pesteļotājs, un tas atgriezīsies un iegāzīs tev pa ģīmi. Vai, kā šajā gadījuma un tādējādi darot atriebību vēl saldāku — tas trāpa kādam, ko mīli."
Lūka sāka trīcēt, kaut nakts bija silta. Vai tā būtu patiesība? Vai viņa svelošajam lāstam pret cirka priekšnieku atbildēts, uzkraujot tēvam miega lāstu? Tādā gadījumā, Lūka šausmās nodomāja, viņš vainojams pie Lielā Miega. Pat ne lāča Suņa un suņa Lāča ienākšana viņa dzīvē neatlīdzinās par tēva zaudējumu. Bet, no otras puses, viņš bija pamanījis tēva lēnīgumu labu laiku pirms zvaigžņu dejām, varbūt šī zīmīte ir pretīgi meli. Lai tur vai kā, viņš bija apņēmies maitu liju bosenei neizrādīt, ka jūtas satriekts, tāpēc teica skaļā, stingrā balsī, tajā, ko izmantoja skolā lugās: "Man riebjas maitu lijas, atklāti sakot, un tāpēc nebrīnos, ka esat vienīgās radības, kas palikušas uzticamas tam briesmīgajam Kapteinim Āgam. Tā tik ir doma — paņemt maitu lijas cirkā! Tas jau vien parāda, kas viņš par cilvēku. Un šī arī," Lūka piebilda un saplēsa zirnīti driskās maitu lijai ciniskā knābja galā, "ir neģēļa vēstule, kurš mēģina izlikties, ka uzsūtījis manam tēvam slimību. Ir skaidrs, ka izdziedināt viņš nevienu nevar, bet visiem no viņa sametas slikti." Tad zēns saņēma visu dūšu, nodzina lielo putnu nost no palodzes un aizvēra logu ciet.
Maitu lijas aizlidoja izplūkātā ierindā, un Lūka trīcēdams sabruka gultā. Viņa suns un lācis bakstīja viņu purniem, bet tas viņu nenomierināja. Rašids bija Miegā, un viņš, Lūka, nespēja tikt vaļā no iedomas, ka viņš pats — un tikai viņš — uzsūtījis šo lāstu savai ģimenei.
Pēc negulētas nakts Lūka piecēlās pirms rītausmas un iezagās vecāku guļamistabā, kā bija tik bieži darījis laimīgākos laikos. Tur gulēja viņa tēvs, Miega, pie rokām viņam bija pieslēgtas caurulītes, lai viņu pabarotu, un monitors radīja viņa sirdspukstus kā robainu zaļu līniju. Patiesību sakot, Rašīds neizskatījās ne nolādēts un pat ne noskumis. Viņš izskatījās... laimīgs, it kā sapņotu par zvaigznēm, dejotu ar tām, kamēr viņš gulēja, dzīvotu pie tām debesīs, un smaidīja. Bet pēc izskata vien nevar spriest, tik daudz Lūka zināja,- pasaulē ne vienmēr ir tā, kā izskatās. Soraija gulēja uz grīdas, apsēdusies un atspiedusi muguru pie sienas. Neviens no vecākiem nepamodās, kā viņi aizvien bija darījuši, kad Lūka lavījās tiem klāt. Tas bija nomācoši. Lēni ejot, Lūka atgriezās savā istabā. Pa logu varēja redzēt, kā debesis pamazām top gaišākas. It kā jau ausmai vajadzētu cilvēkus iepriecināt, bet Lūka nespēja iedomāties neko tādu, par ko priecāties. Viņš piegāja pie loga un aizvilka aizkarus ciet, lai vismaz varētu kādu brīdi pagulēt tumsā un atpūsties, un tieši tad viņš ieraudzīja kaut ko neparastu.
Arā, ieliņā pie Halīfu nama, stāvēja kāds vīrs, ģērbies pazīstamā cinobra sarkanā platkreklā un pazīstamu, novalkātu panamu galvā, un nepārprotami novēroja māju. Lūka jau grasījās viņam uzsaukt vai pat sūtīt Lāci un Suni aizdzīt svešinieku prom, kad vīrs atmeta galvu atpakaļ un ieskatījās viņam tieši acīs.
Tas bija Rašīds Halīfa! Viņa tēvs stāvēja tur ārā, neteica neko, bet izskatījās pavisam pamodies!
Taču, ja Rašīds bija tur, ārā, ieliņā, tad kas guļ viņa gultā? Un, ja Rašīds guļ savā gultā, tad kas varētu būt tur, ārā? Lūkam reiba galva, un smadzenēm nebija ne jausmas, ko domāt; bet viņa kājas gan metās skriešus. Lāča un suņa pavadīts, Lūka skrēja, cik ātri spēdams, uz turieni, kur tēvs viņu gaidīja. Viņš basām kājām nesās lejā pa kāpnēm, paklupa, paspēra soli pa labi, brīdi jutās savādi noreibis, tad atguva līdzsvaru un izmetās ārā pa parādes durvīm. Cik brīnišķīgi, Lūka nodomāja. Rašīds Halīfa pamodies un kā nebūt izzadzies ārā pastaigāties. Viss būs labi.
2 Netētuks
Kopā ar Suni un Lāci skrienot ārā pa parādes durvīm, Lūka jutās visnotaļ savādi: it kā viņi būtu šķērsojuši neredzamu robežu,- it kā būtu atslēgts slepens līmenis un viņi būtu izgājuši cauri vārtiem, kas ļautu viņiem to izpētīt. Viņš viegli nodrebinājās, un arī lācis un suns nodrebinājās, kaut gan ausma nebija auksta. Pasaules krāsas bija savādas, debesis pārāk zilas, zeme pārāk brūna, māja mēļāka un zaļāka nekā parasti... un viņa tēvs nebija viņa tēvs, ja vien Rašīdam Halīfam nebija izdevies kaut kādā veidā kļūt daļēji caurspīdīgam. Šis Rašīds Halīfa izskatījās tieši tāpat kā slavenais Melšašāhs; viņam bija panama galvā un cinobra sarkanais platkrckls mugurā, un, viņam staigājot un runājot, kļuva skaidrs, ka viņa balss bija Rašīda balss, un arī viņa kustības precīzi kopēja oriģinālu; bet šim Rašīdam Halīfam varēja redzēt cauri — ne skaidri, bet duļķaini, it kā viņš būtu pa pusei īsts un pa pusei... gaismas triks. Pirmajai ausmai kaut ko augstu debesīs čukstam, stāva caurskatāmība kļuva vēl redzamāka. Lūkam sareiba galva. Vai ar tēvu kaut kas noticis? Vai šis caurspīdīgais tēvs ir kaut kāds... kaut kāds... “Vai tu esi kaut kāds spoks?" viņš klusi pajautāja. "Tu noteikti esi kaut kas īpašs un pārsteidzošs, un tas ir maigi teikts."