"Vai man ir balts palags mugurā? Vai es žvadzinu ķēdes? Vai es tev izskatos kā vampīrs?" rēgs nicīgi noprasīja. "Vai tev no manis bail? Okei, uz to vari neatbildēt. Lieta tāda — nav ne spoku, ne rēgu, un tāpēc es neesmu tāds. Un, atļaušos norādīt, ka šobrīd esmu tikpat pārsteigts kā tu."
Lācim spalvas bija sacēlušās gaisā, bet Suns apjucis purināja galvu, it kā tik tikko būtu sācis kaut ko atcerēties. "Kāpēc tu esi pārsteigts?" Lūka pavaicāja, cenzdamies izklausīties pašpārliecināti. "Ne jau tu redzi man cauri, galu galā." Caurspīdīgais Rašīds Halīfa panācās tuvāk, un Lūkam bija jāpiespiež sevi nemukt prom. "Es te neesmu tevis dēļ," viņš teica. "Tāpēc, hmm, ir neparasti, ka tu esi pārnācis pāri, būdams pie pilnas veselības. Un tavs suns un lācis arī, starp citu. Tas viss ir ārkārtīgi neierasti. Tiek uzskatīts, ka Robeža nav tik viegli ignorējama."
"Ko tu gribi teikt?" Lūka noprasīja. "Kāda Robeža? Kāpēc tu esi te ?"
Uzdodams otro jautājumu, viņš jau zināja atbildi, un tā padzina pirmo jautājumu prom no prāta.
"Ā," zēns sacīja. "Ā. Tad mans tēvs ir...?"
"Vēl ne," caurspīdīgais Rašīds atbildēja. "Bet es pēc dabas esmu pacietīgs."
"Ejiet prom," Lūka teica. "Jūs tc neviens negrib, Mister... un vispār, kā jūs sauc?"
Caurspīdīgais Rašīds pasmaidīja draudzīgu smaidu, kas kaut kādā veidā nebija gluži draudzīgs. "Es," viņš sāka skaidrot laipnā balsī, kas nezin kāpēc nelikās pilnīgi laipna. "Es esmu tava tēva nā—"
"Nesaki to vārdu!" Lūka iekliedzās.
"Es cenšos pateikt, ja vien man ļautu turpināt," rēgs uzstāja, "katram nā—"
“Nesaki to!" Lūka nokliedza.
"— ir citāda," rēgs sacīja. "Divu vienādu nav. Katra dzīva būtne ir individualitāte, kas nelīdzinās nevienam citam; viņu dzīvēm ir vienreizēji un personiski sākumi, personisks un vienreizējs vidus, un, no tā izrietoši, beigās, katram ir sava vienreizēja un personiska nā—"
"Nevajag!" Lūka sauca.
"— un es esmu tava tēva vai pavisam drīz par tādu kļūšu, un tad tu vairs nevarēsi redzēt man cauri, jo tad es būšu tas īstais, bet viņa — piedod, ka man tas jāsaka — vispār vairs nebūs."
"Neviens manu tēvu nepaņems," Lūka kliedza. "Pat ne jūs, mister — kā jūs tur sauc — briesmustāst!"
"Neviens," caurspīdigais Rašids sacīja. "Jā, vari saukt man tā. Tas es esmu. Tas Neviens, kas tavu tēvu paņems: tieši tā, es esmu tas Neviens, par ko te ir runa. Es esmu, teiksim tā, tavs Netētuks."
"Nieki," Lūka attrauca.
"Nē, nē," caurspīdīgais Rašīds viņu izlaboja. "Baidos, ka Nieki te nav iejaukti. Tu sapratīsi, ka es neesmu nekāds Nieka vīrs."
Lūka apsēdās uz mājas ieejas kāpnēm un saķēra rokās galvu. Netētuks. Viņš saprata, ko caurspidigais Rašīds viņam teica. Tēvam izbalojot, Rašīda rēgs pieņemsies spēkā, un beigu beigās būs tikai šis te Netētuks, un tēva nebūs nemaz. Tomēr vienu viņš zināja droši: viņš nebija gatavs iztikt bez tēva. Viņš nekad nebūs tam gatavs. Pārliecība par šo zināšanu auga viņā un deva viņam spēku. Tur tikai viena lieta līdzēs, viņš teica pats sev. Šis, šis Netētuks ir jāaptur, un viņam jāizdomā, kā to izdarīt.
"Taisnību sakot," Netētuks ierunājās, "pilnīgas atklātības garā, man jāatkārto, ka tu jau esi sasniedzis kaut ko neparastu — šķērsojot līniju, es domāju —, tāpēc iespējams, ka esi spējīgs uz vēl kaut ko neparastu. Varbūt tu vari īstenot pat to, par ko sapņo,- varbūt — ha! ha! — tev pat izdosies panākt manu iznīcību! Pretinieks! Cik tīkami! Cik nenoliedzami... mīļi\ Kāds satraukums!"
Lūka pacēla skatienu. "Ko tieši jūs ar to domājat, "šķērsojis līniju"?" viņš pavaicāja.
"Šeit, kur tu esi, nav tur, kur tu biji," Netētuks izpalīdzīgi paskaidroja. "Šis te, viss šis, ko tu redzi, nav tas, ko tu redzēji pirmīt. Šī ieliņa nav tā ieliņa, šī māja nav tā māja, un šis tētuks, kā jau es paskaidroju, nav tas. Ja visa tava pasaule paspertu pussolīti pa labi, tad tā saskrietos ar šo pasauli. Ja tā paspertu pussolīti pa kreisi... nu, tagad par to nerunāsim. Vai redzi, cik šeit visas krāsas spilgtākas nekā mājās? Ši te, redzi... man, patiesibā, nemaz nevajadzētu tev to stāstīt... ir Burvju Pasaule."
Lūka atcerējās paklupienu durvju ailē un īso, bet spēcīgo reibuma sajūtu. Vai tas bija robežas šķērsošanas brīdis? Un vai viņš paklupa pa labi vai pa kreisi? Laikam taču pa labi, vai ne? Tātad te viņš ir aizgājis pa Labi? Bet vai tā būtu viņam vislabākā Taka? Vai tad viņam kā kreilim nebūtu pienācies pakrist pa kreisi?... Viņš aptvēra, ka pats nesaprot, ko ar to domā. Kāpēc lai viņš vispār būtu uz kaut kādas Takas, nevis vienkārši ieliņā pie savas mājas? Kur tāda Taka varētu aizvest, un vai viņam maz vajadzētu domāt par iešanu pa to? Vai viņam nevajadzētu domāt tikai par to, kā tikt prom no šā biedējošā Netētuka un tikt atpakaļ paša guļamistabas drošībā? Visu šo Burvestību viņam bija par daudz.
Lūka, protams, zināja par Burvju Pasauli. Viņš bija uzaudzis, katru dienu klausīdamies tēva stāstos par to, un bija tai ticējis, bija pat zīmējis tās kartes un attēlojis to gleznās — kur Vārdu Plūdi krita Gudrības Ezerā, un Zinību Kalnu un Dzīvības Uguni, visas tās lietas,- tomēr viņš neticēja tai gluži tāpat, kā ticēja ēdamgaldiem vai ielām, vai vēdergraizēm. Tas nebija pa īstam, tā kā mīlestība ir pa īstam vai nelaime, vai bailes. Tā bija pa īstam tāpat, ka stāsti ir pa īstam, kamēr tu tos lasi, vai karstuma izsauktās mirāžas, iekams nepieej tām par tuvu, vai sapņi, kamēr tu sapņo.
"Tad šis ir sapnis, ja?" Lūka nodomāja, un caurspīdīgais Rašīds, kurš dēvēja sevi par Netētuku, lēni, domigi pamāja. "Tas noteikti būtu izskaidrojums šai situācijai," viņš patīkami atbildēja. "Kāpēc to nepārbaudīt? Ja šis patiesi ir sapnis, tad varbūt tavs suns un tavs lācis vairs nebūtu mēmi dzīvnieki. Redzi, es zinu tavu slepeno fantāziju. Tu gribētu, lai viņi runā, vai ne? — lai runā tavā valodā un stāsta tev stāstus. Es nešaubos, ka viņiem būtu ārkārtīgi interesanti stāsti stāstāmi."
"Kā jūs to zināt?" Lūka noprasīja satriekts, un jau atkal atbilde viņam ienāca prātā, tiklīdz jautājums bija izteikts. "Ā. Jūs zināt, jo mans tēvs to zina. Es vienreiz ar tēvu par to runāju, un viņš teica, ka izdomās stāstu par runājošu suni un lāci."
"Tieši tā," Netētuks mierīgi atbildēja. "Viss, kas tavs tēvs ir bijis, viss, ko viņš ir zinājis un teicis, un darījis, pamazām pārnāk pie manis. Bet nav pieklājīgi, ka es nelaižu citus pie vārda," viņš turpināja. "Esmu pārliecināts, ka tavi draugi cenšas pievērst sev tavu uzmanību."
Lūka pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja, ka suns Lācis bija pieslējies uz pakaļkājām un kāsēja kā tenors operā. Tad viņš sāka dziedāt — šoreiz ne rējieniem, kaucieniem vai suniskiem smilkstiem, bet skaidriem, saprotamiem vārdiem. Viņš dziedāja ar vieglu, ārzemniecisku akcentu, kā ciemiņš no citas valsts, bet vārdi bija gana skaidri, un to stāstītais stāsts — mulsinošs.
“O, esmu Baraks no It-Barakiem,
Sendienu suņcilvēkiem, ne mirstīgiem,
Burvju vanaga olas dzemdinātiem,
Dziedāt un kauties mēs pratām,
Mīlēt un tērgāt mēs pasaulē nācām,
Nokaut nevienam mūs nebija varas.
Jā, esmu Baraks no It-Barakiem,
Tūkstošiem gadu vecāks un vēl,
Melnās pērles ēdis, meitas precējis,
Savā pasaulē valdījis kā sprogains grāfs,
Un dziedājis viegli kā eņģel’s.