Šī ir tā It-Baraku dziesma,
Tūkstošiem gadu veca, tas tiesa,
Bet pār mums nāca ķīniešu lāsts,
Un mēs nu pūdeļi, mopši un kranči,
Mūsu valstībā plūstošās smiltis un purvi,
Vairs nedziedam, nu tikai riet vairs spējam,
Nu ejam uz četrām kājām, ne divām."
Tad bija lāča Suņa kārta. Ari viņš saslējās uz pakaļkājām un sakrustoja ķepas uz krūtīm kā skolas puika daiļrunāšanas konkursā. Tad viņš ierunājās skaidrā cilvēku valodā, un viņa balss skanēja pārsteidzoši līdzīgi Lūkas brāļa Hārūna balsij, un Lūka, to izdzirdējis, gandrīz apgāzās. Netētuks viņu izglāba, sargājoši pastiepis roku, itin kā būtu īstais Rašīds Halīfa.
"O, varenais īkstītis — atbrīvotājs," lācis iesāka cēli, bet, Lūkam šķita, arī mazliet nedroši. "O, bērns, kas lāstos nepārspējams, tad zini, ka ne vienmēr esmu bijis tāds, kādu tu mani tagad skati, bet biju, ē, valdnieks ziemeļzemē, kur meži vareni, kur sniegs spīguļo un kas slēpjas aiz icapaļas kalnu grēdas. Tolaik mani nesauca par "Suni", bet, ē... par Arta-Šas-tru, Kafas Princi. Tajā aukstajā, skaistajā vietā mēs dancojām, lai sasildītos, un par mūsu dejām sāka stāstīt teiksmas, jo, kad mēs sitām kājas un lēcām, mūsu lieliskā virpuļošana sagrieza gaisu ap mums sidraba un zelta pavedienos, un tas kļuva par mūsu dārgumu un mūsu slavu! Jā! Griešanās un virpuļošana bija mūsu bauda, un, griežoties un virpuļojot, mēs griezāmies uz labu vien, un mūsu zelta zeme bija brīnumaina vieta, un mūsu drānas mirdzēja kā saule."
Viņa balss kļuva stingrāka, it kā viņš kļūtu pārliecinātāks par paša stāstīto stāstu. "Tā mēs uzplaukām," viņš turpināja, "bet arī modinājām kaimiņu skaudību, un vienam no viņiem, milzīgajam pasaku princim ar putna galvu, vārdā —" un te nu lācis Suns atkal saminstinājās, "ē... ā... o... jā, Bulbulde-vam, Austrumu Karalim Cilvēkēdājam, kurš dziedāja kā lakstīgala, bet deja kā lempis, šķauda visvairāk par visiem. Viņš uzbruka mums ar savu milžu leģionu... ar... ar... Trīsdesmit putniem, briesmoņiem, kam bija putnu knābji un lāsumoti augumi, un mēs, dejošie zelta ļaudis, bijām pārāk nevainīgi un laipni, lai spētu pretoties. Taču mēs bijām arī spītīgi ļaudis un neatklājām dejas noslēpumus. Jā, jā!" viņš satraukts iesaucās un steidzās pabeigt stāstu. "Kad Putni Cilvēkēdāji saprata, ka mēs nemācīsim viņiem, kā savērpt no gaisa zeltu, ka aizstāvēsim šo dižo noslēpumu ar savu dzīvību, viņi sāka
tā lidināties, plivināties, tik baisi kliegt un ķērkt, ka bija skaidrs — tiek laista lietā Melnā Maģija. Jau pēc pāris brīžiem Kafas ļaudis, Cilvēkēdāju kliedzienu satriekti, sāka sairt, sāka zaudēt cilvēciskās aprises un kļuva par mēmiem dzīvniekiem — par ēzeļiem, mērkaķīšiem, skudru lāčiem un, jā, lāčiem —, kamēr Rulbuldevs kliedza: "Pamēģiniet nu dejot savu zelta deju, muļķi! Nu mēģiniet lēkt savu sudraba džigu! Esat uz mūžīgiem laikiem zaudējuši to, ar ko negribējāt dalīties, un savu cilvēcību līdz ar to. Jūs paliksit zemas kārtas rijīgi zvēri, ja vien — ha! ha! — nenozagsit Dzīvības Uguni, kas jūs atbrīvos!" Ar ko viņš, protams, domāja, ka mēs uz mūžiem paliksim slazdā, jo Dzīvības Uguns ir tikai stāsts, turklāt stāstos nav iespējams zagt. Tā es kļuvu par lāci — par dancojošu lāci, bet zeltā es vairs nedejoju, un kā lācis es klīdu pa pasauli, līdz Kapteinis Āgs mani noķēra, un tā, jaunais saimniek, es atradu tevi."
Tieši tādu stāstu būtu stāstījis Hārūns, Lūka nodomāja, stāstu, kas nācis pa taisno no varenās Stāstu Jūras. Taču, kad tas beidzot bija galā, Lūku pārņēma spēcīga vilšanās sajūta. "Tātad jūs abi esat cilvēki?" viņš ar nožēlu vaicāja. "Jūs patiesībā neesat mans lācis un mans suns, bet apburti prinči suņa un lāča kostīmos? Vai man saukt jūs par "Suni" un "Lāci" vai par "Artākāturbija" un "Baraku?" Un te es vai prātā jūku, raizēdamies par tēti, un tagad man vajadzētu raizēties ari par to, kā panākt, lai jūs atkal pārvēršaties tādi, kā bijāt agrāk? Es ceru, jūs zināt, ka man ir tikai divpadsmit gadu."
Lācis atkal nolaidās uz visām četrām. "Viss kārtībā," viņš sacīja. "Kamēr es esmu lāča izskatā, vari turpināt saukt mani par "Suni"."
"Un, kamēr es esmu suns," sacīja suns, "vari aizvien vēl saukt mani par "Lāci". Taču, tiesa, kamēr būsim te, Burvju Pasaulē, mēs gribētu meklēt veidus, kā atcelt burvestības, kas mūs saista."
Netētuks sasita plaukstas. "O, lieliski," viņš iesaucās. "Meklējumi! Man patīk meklējumi. Un mums ir trīs vienā!
Jo tu, jaunais cilvēk, ari esi devies meklējumos? Nu, protams, esi," viņš turpināja, pirms Lūka bija kaut vārdu pateicis. "Tu gribi izglābt tēvu; protams, gribi. Tu gribi, lai cs, tevis nicinātais Netētuks, izbaloju, bet lai tēvs atkal kļūst tāds kā vienmēr. Tu gribi mani iznicināt, vai ne, jaunais cilvēk? Tu gribi mani nogalināt, tikai nezini — kā. Izņemot, starp citu, ka zini gan — kā. Tu zini, kā sauc to lietu, kuru kāro jebkurā pasaulē, Reālajā vai Burvju. Un, pat ja esi aizmirsis, kas tas ir, to tavs draugs, runājošais lācis, tev tikko atgādināja."
"Tu domā Dzīvības Uguni?" Lūka vaicāja. "To tu domā, vai nc? Dzīvības Uguni, kas deg Gudrības Kalna galā."
"Bingo! Desmitniekā! Tiešs trāpījums!" Netētuks iesaucās. "Elles Tornis, Trešās Pakāpes Apdegums, Pašuzliesmoša-nās, Liesmu Liesma. O, jā." Viņš patiešām no prieka lēkāja, klusi pašļūkāja kājām un pamētāja panamas cepuri. Lūkam bija jāatzīst, ka tieši tā uzdejoja arī Rašīds Halifa, būdams pārāk apmierināts pats ar sevi. Taču tas šķita vēl jo dīvaināk tāpēc, ka dejotājam varēja redzēt cauri.
"Bet tas taču ir tikai stāsts," Lūka klusi noteica.
"Tikai stāsts?" Netētuks to atkārtoja patiesās šausmās. "Tikai teika? Neticu pats savām ausīm. Nevar būt, ka tu, jaunais niecība, izteici tik muļķīgu piezīmi. Galu galā, tu esi mazs Piliens no Ideju Okeāna, Melšašāha sīks melsiens. Lai nu kuram puikam, bet tev gan pieklātos zināt, ka cilvēks ir stāstu stāstītājs dzīvnieks un ka stāsti ir viņa identitāte, viņa jēga un viņa dzīvības asinis. Vai žurkas stāsta stāstus? Vai bruņurupučiem ir vēstījuma nolūks? Vai ziloņi zi-iztēlojas? Tu zini tikpat labi kā es. Grāmatas iekvēlo tikai cilvēku."
"Bet tik un tā, Dzīvības Uguns... tā ir tikai pasaka," uzstāja lācis Suns un suns Lācis kopā.
Netētuks sašutumā iztaisnojās. "Vai es jums izskatos," viņš noprasīja, "pēc laumiņas? Vai varbūt es līdzinos elfam? Vai man pie pleciem izdīguši tīmeklim līdzīgi spārniņi? Vai redzat kaut pēdas no laumiņu pulvera? Kad es jums saku, Dzīvības Uguns ir tikpat ista kā cs, un tikai tās Nenoslāpējamā Liesma izdarīs to, ko jūs visi kārojat izdarīt. Tā pārvērtis lāci par cilvēku un suni par suņcilvēku, un tā ari būs mans gals. Lūka! Tu sīkais slcpkavnieks! To iedomājoties vien, tev acis iespīdas? Cik aizraujoši! Esmu starp slepkavām! Ko tad mēs gaidām, ko? Dodamies tagad? Aiziet! Tik, tak! Nedrīkstam zaudēt laiku!"
Tajā brīdī Lūkam kājas sāka justies tā, it kā kāds tām maigi kutinātu pēdas. Tad sidraba saule pacēlās virs apvāršņa, un tuvējā apkaimē izvērsās kaut kas nebijis, jo šī tuvējā apkaime nebija Lūkas īstā tuvējā apkaime, vai ne gluži. Pirmkārt, kāpēc saule bija sudraba krāsā? Un kāpēc viss bija tik spilgts, tik dvakojošs, tik trokšņains? Tāpat arī izskatījās, ka saldumi ielu tirgotāja ratos varētu garšot savādi. Jau tas, ka Lūka varēja saredzēt ielu tirgotāja ķerru, bija daļa no savādās situācijas, jo ķerra vienmēr bija novietota krustcelēs, no viņa mājas neredzama, un tur tā bija, tieši viņam priekšā, pilna ar tiem dīvainu krāsu, dīvainu garšu saldumiem, ar tām dīvainu krāsu, dīvaini spindzošām mušām bizenējot ap to. Kā tas bija iespējams? Lūka brīnījās. Viņš taču nebija izkustējies ne par soli, un tur tirgotājs gulēja zem ķerras, un ķerra acīmredzot arī nebija izkustējusies, un kā te bija tikušas krustceles, hm, pareizāk, kā viņš bija ticis līdz krustcelēm?