Выбрать главу

Sanktoriuss (Santorio Santorio) (1561-1636), itāļu fiziologs un ārsts, grāmatas "Medicīnas statistika" autors, konstatēja, ka daži cilvēki lunārā (sinodiskā) Mēness sākumā pieņemas svarā, bet sinodiskā Mēness beigās svaru zaudē.

Baljivi, slavenais XVII gadsimta itāļu ārsts, novēroja, ka augoša Mēness laikā zarnu fistulas kļūst aktīvākas. Viņš argumentēja savu apgalvojumu, jo bija to konstatējis daudzu anatomisku izmeklējumu laikā.

Sēviņē kundze (kurai piemita viens no spožākajiem prātiem XVII gadsimtā) pievērsa uzmanību Mēnesim, kad lietoja savas zāles.

Dakvēns, karaļa Luija XIV ārsts un "Dakvēna ūdens" izgudrotājs, apgal­voja, ka Mēness ietekmē garīgo stāvokli, var izraisīt galvassāpes un nervu darbības nestabilitāti.

Bartolīns, XVII gadsimta dāņu zinātnieks, savā anatomijas apcerējumā rakstīja, ka dažu ādas plankumu lielums un krāsa visai ievērojami izmainās līdz ar Mēness fāzēm.

XIX    gadsimta laikā ceļojošie rakstnieki, kas apmeklēja Antiļu salas, stāstīja, ka tur sievietes vakaros pastaigājas ar saulessargiem, lai pasargātu ādu no Mēness stariem, un. lai mati būtu krāšņāki, tos pieņemts apgriezt augoša Mēness laikā.

XX    gadsimta sākumā ļoti izplatīta slimība bija tuberkuloze. "Fapēc ārstiem sanatorijās bija iespējams veikt visai daudz kvantitatīvu pētījumu. Viņi ievē­roja, ka tuberkulozes slimniekiem slimības krīze un spēcīgāks drudzis bija laikā starp Mēness pirmo ceturksni un pilnmēnesi.

Šeit varētu citēt vēl daudzus simtus senu medicīnas sacerējumu, kuros aprakstīta Mēness ietekme uz veselību.

Medicīnas zinātne, arī tāda, kāda tā ir šodien, joprojām nav pilnīga. Bet ārsti, kuri vēlas meklēt risinājumus, neaprobežojoties vienīgi ar laboratoris- kiem izmeklējumiem, bioloģiskām analīzēm un vizuālās diagnostikas apa­rātu izmantošanu, parasti paļaujas uz savu pieredzi. Pat ja viņi vēl nespēj atbildēt uz jautājumiem "Kāpēc? Kā?", viņu novērojumi tomēr apstiprina atzinumu: Mēness ietekmē fizisko un garīgo veselību.

Manu kolēģu viedoklis

Gandrīz neviens ārsts, sēžot savā konsultāciju kabinetā, neatzīsies pacien­tiem, ka viņš būtu ievērojis Mēness ietekmi uz veselību. Tas notiek aiz bailēm, ka viņu uzskatīs par šarlatānu vai par veco laiku ārstu…

Turpretī tad, kad mēs brivi dalāmies savā pieredzē ar kolēģiem, valodas raisās pavisam citādi: daudzi ķirurgi atsakās operēt pilnmēness laikā, jo viņi ir ievērojuši, ka tad daudz biežāk mēdz būt liela asiņošana. Daži dod priekšroku operēt "mitros" orgānus (nieres, sirdi, acis) augoša Mēness laikā. Daudzi akupunktūras speciālisti nestrādā pilnmēness laikā, un arī medicīnas māsas ir ievērojušas, ka tad dūrienu vietas daudz vairāk asiņo.

Pagaidām tikai divu veselības aprūpes nozaru speciālisti nepārprotami apgalvo, ka viņi ievēro Mēness ciklu: tie ir kolēģi, kuri strādā dzemdību noda|ās un psihiatriskajās slimnīcās.

C Vecmāšu viedoklis
Vai patiesi Mēness ierosina dzemdības?

Vairākās pasaules kultūrās Mēness ir sievišķības un grūtniecības simbols. Tas ir daļa no universālās pasaules uztveres. "Pilns mēness ir grūts, un neviens nezina, kas to tādu padarījis," saka rakstnieks Alfonss Ailē (Allais).

Kam gan nav nācies dzirdēt vecmāšu sabiedrībā noklausītās liecībās, ka vis­vairāk dzemdību notiek pilnmēness vai jaunmēness laikā! Dažās dzemdību nodaļās pat pieņemts šajās naktīs palielināt dežūrpersonāla skaitu. To pašu apgalvo arī citi neatliekamajā palīdzībā strādājošie (piem., ugunsdzēsēji).

Bet ko par to saka zinātniskie pētījumi? Tie ir pretrunīgi. Ir pētījumi, kas šo tēzi apstiprina. Tā, piemēram. Amerikā veiktais pētījums, kas aptvēra 500 000 dzemdības Ņujorkā, apliecināja, ka pirms pilnmē­ness dzimstība ir par I % augstāka nekā vidējā dzimstība pēc tā. Savukārt

franču pētījums par 6 miljoniem dzemdību laika posmā no 1960. līdz 1970. gadam, kuru organizēja INSERM[1], parādīja, ka laikā starp pēdējo ceturksni un jaunmēnesi ir vairāk dzemdību nekā vidēji pirmā ceturkšņa laikā, lapat dzemdībpalīdzības speciālisti apgalvo, ka auglis mātes miesās apgriežas ar galvu uz leju septītajā grūtniecības mēnesī pilnmēness laikā. Starp citu, vecmātes palīdz auglim apgriezties ar galvu uz leju tieši piln­mēness laikā.

Tomēr ir arī diezgan daudz pētījumu par labu pretēja rakstura apgalvoju­mam. Piemēram, kādā citā amerikāņu pētījumā, kas aptvēra laika posmu no 1997. līdz 2001. gadam, izpētītas 564 039 dzemdības 62 Mēness ciklu laikā. Šis pētījums parādīja: lai kādas dienas arī tiktu izvēlētas, dzemdību skaits tajās ir gandrīz pilnīgi identisks: 321 dzemdības piln­mēness laikā, 319 dzemdības augoša Mēness laikā, bet 320- jaun- mēness laikā.

Debates turpinās…

īsumā var teikt, ka zinātnieku vidū trūkst vienprātības. Tie, kuri izsakās "pret", apgalvo, ka saikne starp Mēnesi un dzemdībām ir psihosomatiska: ja sievieti pārņēmusi doma, ka viņa vēlas dzemdēt pilnmēness laikā, ir palielināta varbūtība, ka šajā laikā dzemdības arī sāksies.

Tie, kuri ir "par" Mēness ietekmi, apgalvo, ka skaidrojums saistīts ar Mēness gravitāciju, jo Mēness, kas spēj pārvietot miljoniem tonnu okeānu ūdens, tikpat labi var iekustināt arī dažus litrus amniotiskā šķidruma, kurā atrodas auglis. Vai tad nesaka, ka sievietes grūtniecības laikā ir "gravīdas", izmantojot īpašības vārdu, kas skan līdzīgi kā "gravitācija"? Ta visu var izskaidrot ar pievilkšanas spēku, ar kuru Mēness ietekmē Zemi. Turpretī tie, kas ir "pret", iebilst, ka Mēness pievilkšanas spēka ietekme uz zīdaini ir 12 miljonu reižu mazāka nekā spēks, kas darbojas, kad māmiņa tur bērnu rokās… Šo tēzi kritizējot, nometne, kura ir "par", apgalvo, ka nedrīkst salīdzināt bērnu, ko māte tur rokās, un cilvēka augli, kas, līdzīgi zivij, peld mazā okeānā mātes vēderā.