Citu medicīnisko tradīciju viedoklis
Ārstēšana saskaņā ar Mēness kalendāru
Atbilstoši ķīniešu medicīnai viss ir savstarpēji saistīts: cilvēks ir viena no Visuma sastāvdaļām un nav iespējams viņu no tā šķirt. Visi cilvēka ķermeņa audi un iekšējie orgāni (sirds, plaušas, aknas, liesa un nieres) tāpat ir savstarpēji daudzveidīgi saistīti. Emocijas un jūtas ietekmē cilvēka fizioloģisko stāvokli, un šī ietekme ir abpusēja.
Šajā medicīnas tradīcijā Mēness cikliem ir pirmšķirīga nozīme. Lūk, kā ķīniešu medicīnas pamatdarbā "Huang Dl Neijing" aprakstīts Mēness cikls: "Kad ir pilnmēness, cilvēka veselība ir ziedoša, asiņu ir pārpārēm, visām fizioloģiskajām funkcijām piemīt pilna aktivitāte, muskuļi ir spēcīgi un āda tvirta. Ja tad cilvēkam uzpūtīs kaitīgi vēji (proti, iedarbosies kāds slimību izraisošs faktors), tas cietīs tikai pavisam nedaudz. Turpretī tukšā Mēnesī (t. i., jaunmēness laikā) viss būs otrādi: asiņu būs visai maz, funkcijas būs pavājinātas, muskuļi vāji un āda nokarena. Ja šajā laikā uzpūtīs kaitīgi vēji, cilvēks smagi sos//ms."
Ķīniešu tradicionālās medicīnas pārstāvja amata rīks ir sarežģīts kalendārs, kurā tiek ievērotas Mēness fāzes, gadalaiki, karstums un aukstums, kā arī mitrums un sausums. Šo kalendāru izmantoja gan cilvēku ārstēšanai, gan arī plānojot lauku darbus, jo pēc daoistu uzskatiem: "7os, kas ir labvēlīgs dabai, ir labs arī cilvēkiem… Taču daba var viegli pārspēt cilvēku, turpretī cilvēks nevar pārspēt dabu. Cilvēkam daba ir gluži vienkārši jārespektē." (Pēc prinča Vainana (Wainanzi) traktāta, IV gs. p. m. ē.)
Mēness un iņ
Saskaņā ar citu tradicionālās ķīniešu medicīnas principu mūsu veselība ir atkarīga no divu pretēju un savstarpēji papildinošu spēku - iņ un jan - līdzsvara. Pēc ķīniešu medicīnas tradīcijām Mēness ir iņ. Mēness ietekmē klimatu, lauksaimniecības kultūras, plūdmaiņu, mēnešreizes, bērna barošanu ar krūti, nagu un matu augšanu… un raksturu.
Vai jus to zinājāt?
Augošs Mēness labvēlīgi ietekmē augu augšanu. Tādēļ augošā Mēnesī vēlams stādīt kokus un dārzeņus, kas ienākas virs zemes. Dilstošs Mēness turpretī ir labvēlīgāks visam tam, kas notiek dziļumā, tumsā: tad irīstais laiks sēt dārzeņus, no kuriem uzturā lieto saknes vai sakneņus, kā arī tos, kam nav vēlama sēklu ienākšanās, piemēram, salātus vai spinātus.
Mans secinājums. Ieteikumi, kurus varam lasīt 400 gadus pirms mūsu ēras sarakstītos ķīniešu traktātos, ir tādi paši kā tie, ko iesaka mūsdienu agronomi. Interesanti, vai ne? Ja tā, tad kāpēc gan ieteikumi, kas parāda saistību starp Mēness fāzēm un slimību novērošanu, līdzīgā veidā nevarētu būt aktuāli joprojām? Ķīnā mūsdienās uzsākta plaša pētījumu programma, lai saskaņotu tradicionālās medicīnas ieteikumus ar mūsdienu zinātniskajiem kritērijiem un pētījumu rezultātus integrētu gan modernās medicīnas studiju procesā, gan arī praksē.
C) Ājurvēdiskās medicīnas viedoklis mēness, ķermenis un visums
Ajurvēdiskā medicīna radusies Indijā aptuveni 1500 gadu pirms mūsu ēras. Tā māca, ka cilvēku veido tādas pašas sastāvdaļas kā Visumu un ka organisma funkcijas nosaka trīs pamatvienības: vata (gaiss un vējš), pita (uguns) un kafa (ūdens un zeme). Ājurvēda arī pauž uzskatu, ka makrokosms Visumā un mikrokosmoss jeb "iekšējais kosmoss" cilvēkā ir cieši saistīti.
Saskaņā ar šo medicīnu Mēness ir saistīts ar vairumu no ķermeņa šķidrumiem (urīnu, serumu, limfu). Tāpat tas ir saistīts ar dziedzeriem, kas izstrādā hormonus: hipofīzi, aizkrūtes dziedzeri (tīmu) un vairogdziedzeri. Pastāv arī saikne starp Mēnesi un visu gremošanas traktu (ar kuņģi un, jo īpaši - ar tievajām zarnām), parasimpātisko nen/u sistēmu un kreiso aci. Visbeidzot, pastāv arī Mēness saikne ar menstruālo ciklu, olnīcām un dzemdi.
Augi un Mēness cikls
Augi ir ājurvēdiskās ārstēšanas pamats; tie tiek lietoti gan ārīgu aplikumu veidā, gan arī iekšķīgi - tablešu vai zāļu tēju veidā. Šos augus ievāc ļoti precīzā laika periodā, jo simtiem gadu ilgā pieredze apliecinājusi, ka to vērtība atkarībā no gadalaika un Mēness fāzēm mainās.
Lapas, piemēram, jāievāc augoša Mēness laikā, no rīta, kad rasa jau nožuvusi, turpretī saknes jāizrok pilnmēnesī vai dilstoša Mēness fāzē, jo to auga daļu īpašības, kas saskaras ar gaisu, visstiprāk izpaužas augošā Mēnesī, bet pazemes daļām visintensīvākās īpašības piemīt dilstošā Mēnesī.
Interesanti piebilst, ka ājurvēdiskie padomi par augu ievākšanu ir gluži tādi paši kā tie, ko esam pārņēmuši no grieķiem un viduslaiku dziedniekiem, kuri arī bija labi augu pazinēji. Šīs vienprātīgās zināšanas, šķiet, bijušas universālas.
Apcerējums, kas veido ājurvēdiskās medicīnas pamatus, Caraka Samhita (Charaka Samhita) ir apkopots aptuveni 400 gadu pirms mūsu ēras, bet tas ir apbrīnojami atbilstošs Rietumu zinātnes kritērijiem. Šajā apcerējumā aprakstīti daudzu slimību simptomi un cēloņi. Šo slimību diagnostika ir līdzīga tai, kas atrodama mūsdienu medicīnas grāmatās. Ajurvēdiskā medicīna uzlūkojama kā patiesi zinātniska pieeja; par to interesējas aizvien vairāk Rietumu ārstu un, jo īpaši - amerikāņi. Ajurvēdiskā medicīna ļauj sasniegt ievērojamus rezultātus, turklāt tā nav toksiska, jo ārstēšanas pamatmetodes ir masāža, augu izmantošana un organisma attīrīšana. Šī medicīnas joma ir arī ekonomiska, turklāt profilaktiska un ārstējoša; to viegli var izmantot ikviens.