— Tā taču mums par dārgu, vai ne?
— Tas ir vajadzīgs, — Rjē atbildēja.
— Ko nozīmē visi šie gadījumi ar žurkām?
— Nezinu. Tas ir savādi, bet gan jau tas beigsies,
Tad viņš ļoti ātri lūdza tai piedošanu, viņam taču vajadzējis to vairāk pieskatīt, bet viņš bijis par daudz nevērīgs. Sieva purināja galvu, it kā gribēdama viņu apklusināt. Tomēr Rjē piebilda:
— Viss būs labāk, kad tu atgriezīsies. Mēs sāksim no jauna.
Jā, —< viņa sacīja, acīm mirdzot, — mēs sāksim no jauna.
Pēc brīža viņa novērsās un raudzījās ārā pa logu. Uz perona Jaudis steidzās un grūstījās. Bija dzirdama lokomotīves šņākoņa. Viņš sauca sievu vārdā, un, kad tā pagriezās, viņš redzēja, ka tās seja ir mikla no asarām.
— Nevajag, — viņš maigi sacīja.
Zem asarām atkal pavīdēja mazliet saspriegts smaids. Viņa dziļi ievilka elpu.
— Ej vien, viss būs labi.
Viņš cieši apskāva sievu un tad, stāvēdams jau uz perona, otrpus loga, redzēja vienīgi viņas smaidu,
— Es tevi lūdzu, uzmanies!
Bet viņa nevarēja to dzirdēt.
Uz perona, netālu no izejas, Rjē uzskrēja virsū izmeklēšanas tiesnesim Otonam, kas turēja pie rokas savu mazo zēnu. Ārsts jautāja, vai viņš kur braucot. Otona kungs — garš, ģērbies melnās drēbēs — bija savā ziņā līdzīgs kādreiz tā dēvētajam labāko aprindu vīrietim, bet tai pašā laikā arī apbedīšanas biroja ierēdnim; viņš atbildēja laipni, taču pastrupi:
— Es gaidu Otona kundzi, kas aizbrauca apciemot manu ģimeni.
Lokomotīve nosvilpa.
— Žurkas… —tiesnesis sacīja.
Rjē grasījās spert soli uz vilciena pusi, bet tad pagriezās pret izeju.
— Jā, — viņš sacīja, — tas nekas.
No tā brīža viņam palika prātā vienīgi kāds atkritumu savācējs, kas nesa padusē kasti — pilnu ar nosprāgušām žurkām.
Tās pašas dienas pēcpusdienā, savas konsultācijas sākumā, Rjē pieņēma kādu jaunu cilvēku, par kuru viņam tika teikts, ka tas esot žurnālists un pirmo reizi atnācis jau no rīta. Tā vārds bija Raimons Rambērs. Rambērs, neliela auguma vīrietis platiem pleciem, apņēmīgu seju, gaišām, gudrām acīm, valkāja sportiska piegriezuma drēbes un, liekas, jutās dzīvē ērti. Viņš runāja bez aplinkiem. Kāda liela Parīzes laikraksta uzdevumā viņš izdarot aptauju par arābu dzīves apstākļiem, un viņam esot vajadzīgas ziņas par to sanitāro stāvokli. Rjē sacīja, ka šis stāvoklis nebūt neesot labs. Bet, iekams viņi ielaistos plašākā sarunā, ārsts vēlējās zināt, vai žurnālists drīkstot rakstīt patiesību.
— Protams, [*] — tas atbildēja.
— Es gribu jautāt, vai jūs drīkstat izteikt pilnīgu nosodījumu?
— Pilnīgu ne, tas gan jāatzīst. Bet es domāju, ka pilnīgam nosodījumam nebūs pamata.
Rjē ļoti mierīgi atbildēja, ka pilnīgs nosodījums tiešām būtu nepamatots, bet, to jautādams, viņš tikai gribējis uzzināt, vai Rambērs drīkstot vai nedrīkstot rakstīt visu patiesību bez kādiem ierobežojumiem.
— Es piekrītu tikai neierobežotam vēstījumam. Tāpēc nesniegšu ziņas jūsu rakstam.
— Tā jau runātu Senžists*, — žurnālists smaidīdams iebilda.
Rjē, nepaceldams balsi, sacīja, ka viņš par to neko nezinot, bet šai gadījumā tā runājot cilvēks, kas, noguris no pasaules, kurā dzīvojot, tomēr neesot vienaldzīgs pret saviem līdzcilvēkiem, tāpēc nolēmis, cik tas viņa ziņā, noraidīt netaisnību un piekāpšanos. Rambērs, ierāvis galvu plecos, raudzījās uz ārstu.
— Man šķiet, ka es jūs saprotu, — viņš beidzot sacīja unpiecēlās.
Ārsts viņu pavadīja līdz durvīm.
— Es jums pateicos, ka jūs to uztvērāt pareizi,
Rambērs likās sapīcis.
— Jā, — viņš teica, — es saprotu, piedodiet par traucējumu.
Ārsts paspieda viņam roku un sacīja, ka viņš varētu uzrakstīt interesantu reportāžu par daudzajām nosprāgušajām žurkām, ko patlaban atrodot pilsētā.
— Ak tā? — Rambērs izsaucās. — Tas ir interesanti.
Pulksten septiņpadsmitos, atkal dodoties vizītēs pie saviem pacientiem, ārsts sastapa kāpnēs vēl pajaunu, druknu cilvēku raupju, iekritušu seju, ko šķērsoja biezas uzacis. Šo cilvēku viņš jau bija kādreiz saticis pie spāņu dejotājiem, kas dzīvoja nama pēdējā stāvā. Zans Tarrū cītīgi vilka cigareti, vērodams, kā uz pakāpiena viņam pie kājām pirmsnāves krampjos raustās žurka. Viņš pacēla pret ārstu savas pelēkās acis rāmā un mazliet uzstājīgā skatienā, pateica labdienu un piebilda, ka žurku uzrašanās gan esot jocīga parādība.
— Jā, bet galu galā tas jau sāk uztraukt, — sacīja Rjē,
— Savā ziņā, dakter, tikai savā ziņā. Mēs nekad neko tamlīdzīgu neesam redzējuši, tas arī ir viss. Bet, manuprāt, tas ir interesanti, jā, noteikti interesanti.
Tarrū pārlaida ar roku pār matiem, atsviezdams tos atpakaļ, vēlreiz paskatījās uz tagad jau nekustīgo žurku, tad uzsmaidīja Rjē:
— Īstenībā, dakter, tā vispirms ir durvju sarga darīšana.
Tik tiešām, ārsts ieraudzīja durvju sargu mājas priekšā atspiedušos pret sienu pie parādes durvīm, un viņa parasti sārtajā sejā bija manāms pagurums.
— Jā, es zinu, — vecais Mišels atbildēja Rjē, kas viņam norādīja jauno atklājumu, — tagad tās atrod pa divi un trīs uzreiz. Bet tas pats notiek arī citās mājās.
Viņš likās nomākts un noraizējies. Ar neapzinātu kustību viņš paberzēja kaklu. Rjē apjautājās, kā viņš jūtoties. Durvju sargs, protams, nevarēja sacīt, ka justos slikti. Tikai garastāvoklis esot draņķīgs. Pēc viņa domām, vainīga oma. Žurkas viņu satriekušas, un viss būšot daudz labāk, kad tās atkal pazudīšot.