— Nikola, jūsu izturēšanās ir augstākajā mērā nesimpātiska!
Un meitenīte ir tuvu asarām. Tieši to viņš gribēja panākt.
Šorīt mazo zēnu bija ļoti satraucis notikums ar žurkām. Viņš gribēja par to kaut ko bilst pie galda.
— Pie galda par žurkām nemēdz runāt, Filip. Es jums aizliedzu turpmāk ņemt šo vārdu mutē.
— Tēvam taisnība, — sacīja melnā pele.
Abi pūdeļi iebāza degunus šķīvī, un pūce pateicās ar galvas mājienu, kas izbeidza sarunu.
Lai cik skaists būtu šis piemērs, pilsētā tomēr daudz runā par žurkām. Jautājumā iejaucas arī avīzes. Vietējo ziņu hroniku, kas parasti ir ļoti dažāda, tagad pilnīgi aizņem kampaņa pret municipalitāti: «Vai mūsu pilsētas tēvi ir padomājuši par briesmām, kādas varēja radīt šo grauzēju sapuvušie līķi?» Viesnīcas direktors vairs nespēj runāt ne par ko citu. Tāpēc viņš jūtas stipri aizskarts. Atrast žurkas cienījamas viesnīcas liftā viņam šķiet kaut kas neaptverams. Lai viņu nomierinātu, es sacīju:
— Bet tā jau tas ir visur.
— Nu, lūk, — viņš atbildēja, — tagad pie mums ir tāpat kā visur.
Viņš pirmais pastāstīja man par neparasto drudzi, par kuru tagad visi sāk uztraukties. Saslimusi viena no vies- nlcas istabenēm.
— Bet tas nekādā ziņā nav lipīgs, — viņš steigšus paskaidroja.
Sacīju, ka man tas ir vienalga.
— Es saprotu! Kungs ir fatālists, tāpat kā es.
Neko tamlīdzīgu nebiju sacījis, turklāt es neesmu fatālists. Pateicu viņam to…»
No šā brīža Tarrū piezīmēs mazliet sīkāk aprakstīts drudzis, par kuru jau uztraucās sabiedrība. Piezīmēdams, ka līdz ar žurku pazušanu mazais večuks atkal atradis savus kaķus un pacietīgi labo tēmējumus, Tarrū piebilst, ka var jau saskaitīt ap desmit saslimšanas gadījumu un pa lielākajai dajai drudzis beidzies ar nāvi.
Visbeidzot, izmantojot dokumentu, var vēlreiz sniegt ārsta Rjē portretu, kādu to uzzīmējis Tarrū. Cik stāstītājs var spriest, portrets ir visai precīzs:
«Izskatās gadus trīsdesmit piecus vecs. Vidēja auguma. Plecīgs. Gandrīz taisnstūraina seja. Acis tumšas un godīgas. Žokļi izvirzīti. Liels, pareizi veidots deguns. Melnie mati ļoti īsi apcirpti. Mute izliekta, ar pilnīgām un gandrīz pastāvīgi sakniebtām lūpām. Iededzis, melniem matiem un vienmēr tumšās drānās, kas tomēr viņam ļoti piestāv, viņš ir mazliet līdzīgs sicīliešu zemniekam.
Viņš soļo ātri. No ietves nokāpj, nemainot gaitu, bet lielākoties uzkāpj uz pretējās ietves ar vieglu palēcienu. Pie auto stūres izklaidīgs un bieži atstāj virziena rādītājus paceltus pat pēc izdarīta pagrieziena. Staigā vienmēr kailu galvu. Izskatās zinošs.»
Tarrū minētie skaitļi bija pareizi. Ārsts Rjē par to kaut ko zināja. Viņš bija devis rīkojumu izolēt durvju sarga līķi un tūlīt pēc tam piezvanījis Rišāram, lai apjautātos par šo cirkšņu drudzi.
— Es neko nesaprotu, — Rišārs bija atbildējis. — Divi miruši, viens četrdesmit astoņu stundu laikā, otrs — trijās dienās. Kad es no rīta šo otru atstāju, atveseļošanās pazīmes bija acīm redzamas.
— Brīdiniet mani, ja būs vēl kādi saslimšanas gadījumi, — Rjē palūdza.
Viņš piezvanīja vēl dažiem ārstiem. Tādā aptaujā viņš uzzināja par apmēram divdesmit līdzīgiem saslimšanas gadījumiem nedaudzās dienās. Gandrīz visi tie bija beigušies ar nāvi. Tad viņš pieprasīja Rišāram, Orānas me
diķu biedrības priekšsēdētājam, turpmāk slimnieku izolēšanu.
— Bet es tur neko nevaru darīt, — Rišārs atbildēja. — Vajadzētu prefektūras rīkojumu. Starp citu, kāpēc jūs domājat, ka draud inficēšanās?
— Es nedomāju neko, bet simptomi rada bažas.
Rišārs tomēr uzskatīja, ka «viņam nav tiesību». Viņš
varot vienīgi parunāt ar prefektu.
Bet, kamēr viņi runāja, laiks samācās. Otrā dienā pēc durvju sarga nāves debesis klāja bieza migla. Pilsētā gāza lietus spēcīgām un īsām aumaļām. Pēkšņajām lietus gāz- mām sekoja aukains karstums. Pat jūra bija zaudējusi savu tumšo zilumu un zem miglainajām debesīm plaik- snīja sudraba vai tērauda spīdumā, no kā sāpēja acis. Pavasara mitrais karstums lika vēlēties svelmainu vasaru. Pilsētā, kas bija vitņveidīgi celta uz plakankalnes, ar joti šauru pieeju pie jūras, valdīja drūms stingums. Starp tās garajiem, apmestajiem mūriem, ielās ar putekļainajiem skatlogiem, netīri dzeltenajos tramvajos cilvēks mazliet jutās kā debesu cietumnieks. Vienīgi ārsta Rjē vecais pacients, pieveicis savu astmu, priecājās par tādu laiku.
— Nu tikai sutina! — viņš sacīja. — Bronhiem tas ir svētīgi.
Patiešām sutināja, bet ne vairāk, ne mazāk kā drudzis. Visai pilsētai bija drudzis, tāda sajūta vismaz uzmācās ārstam Rjē tai rītā, kad viņš devās uz Federba ielu, lai būtu klāt nopratināšanā par Kotāra pašnāvības mēģinājumu. Taču šī sajūta viņam likās aplama. Rjē to izskaidroja ar nervozitāti un nemitīgajām rūpēm un nosprieda, ka nepieciešams kaut cik sakārtot domas.
Tobrīd, kad ārsts piebrauca, policijas komisārs vēl nebija ieradies. Grans jau gaidīja kāpņu telpā, un abi nolēma vispirms ieiet pie viņa, atstājot durvis vaļā. Mērijas ierēdnis apdzīvoja divas ļoti trūcīgi iekārtotas istabas. Acīs dūrās tikai balts koka grāmatplaukts ar divām trim vārdnīcām un melna tāfele, uz kuras varēja izlasīt pusnodzēstus vārdus «ziedošām alejām». Pēc Grana domām, Kotārs bija pavadījis mierīgu nakti. Bet no rīta viņš bija pamodies ar stiprām galvassāpēm, pilnīgi nespējīgs kaut ko apjēgt. Grans likās noguris un nervozs, staigāja šurp un turp, atvēra un atkal aizvēra uz galda biezu mapi, pilnu ar aprakstītām lapām.