— Man nav ne jausmas. Neviens nezina, cik tālu sniedzas Fleimela zināšanas.
Dagans uzlika atpakaļ savas saulesbrilles. — Un es domāju, ka tu zini visu.
8. NODAĻA
— Mums jāatpūšas, — Džošs beidzot sacīja. — Es nespēju iet tālāk. — Viņš apstājās un, atspiedies pret ēku, pieliecās, skaļi elsodams. Ikviens elpas vilciens prasīja piepūli, un acu priekšā dejoja melni plankumi. Jebkurā mirklī viņš varēja atslēgties. Viņš dažreiz tā bija juties pēc futbola treniņa un no pieredzes zināja, ka viņam nepieciešams pasēdēt un iedzert nedaudz šķidruma.
— Viņam taisnība. — Skatija pagriezās pret Fleimelu. — Mums jāatpūšas, pat ja tikai mazliet. — Viņa joprojām nesa Sofiju savās rokās, bija pienācis bridis, kad Parīzes pelēkos jumtus austrumu pusē skāra gaismas mirgoņa, sāka parādīties agrīnie rīta strādnieki. Bēgļi turējās ielas tumšajā pusē, un līdz šim neviens nebija pievērsis uzmanību savādajai grupai, bet tas ātri mainīsies, kad ielas piepildīsies ar pirmajiem parīziešiem un tūristiem.
Nikolass bija apstājies, viņa ķermeņa aprises vīdēja uz kādas mazas ieliņas mutes fona. Viņš vērās uz augšu un leju, iekams pagriezās, lai paskatītos pāri plecam. — Mums jāpiespiež sevi turpināt kustēties, — viņš protestēja. — Ikviena aizkavēšanās sekunde ved Makjavelli mums tuvāk.
— Mēs nevaram, — Skatija sacīja. Viņa paskatījās uz Fleimelu, un mazu mirkli viņas spilgti zaļās acis iezaigojās. — Dvīņiem nepieciešama atpūta, — Skatija teica un tad klusu piebilda:— Un tev ari, Nikolas. Tu esi piekusis.
Alķīmiķis aplūkoja viņu un tad pamāja, viņa pleci saguma. — Tev taisnība, protams. Darīsim, kā tu iesaki.
— Varbūt mēs varam apmesties viesnīcā? — Džošs ierosināja. Viņš bija noguris līdz sāpēm, acis un rīkli grauza, galva pulsēja no sāpēm.
Skatija papurināja galvu. — Mums prasīs pases… — Sofija sakustējās viņas rokās, un Skataha maigi nolika viņu uz zemes, atstutējot pret sienu.
Džošs nekavējoties bija blakus māsai. — Tu esi atmodusies, — viņš sacīja ar atvieglojumu balsī.
— Es nebiju aizmigusi pa īstam, — Sofija atbildēja, mēlei šķietot par lielu mutei. — Es zinu, kas notika, bet viss bija tā, it kā es uz to lūkotos no malas. Kā skatoties TV. — Viņa atspiedās ar rokām pret savu smalko muguru un spēji atgrūdās, grozot kaklu. — Ai. Sāpīgi.
— Kas sāp? — Džošs nekavējoties jautāja.
— Viss. — Sofija mēģināja iztaisnoties, bet sāpošie muskuļi pretojās, un aiz acu āboliem pulsēja drausmīgas galvassāpes.
— Vai šeit ir kāds, pie kā var vērsties pēc palīdzības? — Džošs skatījās te uz Nikolasu, te uz Skatahu. — Vai šeit ir vēl kādi nemirstīgie vai Vecie?
— Nemirstīgie un Vecie ir it visur, — Skatija sacīja. — Daži ir draudzīgi kā mēs, tomēr… — viņa piemetināja, rūgti pasmaidot.
— Parīzē ir nemirstīgie, — Nikolass Fleimels lēni piekrita. — Bet man nav ne jausmas, kur kādu no tiem lai meklē, un, pat ja es zinātu, tad man nav ne jausmas, kam viņi ir lojāli. Perenele gan zinātu, — viņš piebilda ar skumju pieskaņu balsī.
— Vai tava vecāmāte zina? — Džošs jautāja Skatijai.
Kareive paskatījās uz viņu. — Es esmu pārliecināta, ka zina. —
Viņa pagriezās, lai paskatītos uz Sofiju. — Vai starp visām savām jaunajām atmiņām tu vari atrast kaut ko, kas attiecas uz nemirstīgajiem vai Vecajiem, kuri dzīvo Parīzē?
Sofija aizvēra acis un mēģināja koncentrēties, bet ainas un tēli, kas zibēja acu priekšā — līstoša uguns no asinssarkanām debesīm, milzīga plakana piramīdas virsotne, ko pārņem lieli viļņi —, viss bija haotiski un drausmīgi. Viņa sāka purināt galvu, tad pārstāja. Pat vismazākā kustība sāpēja. — Es nespēju domāt, — meitene nopūtās. — Mana galva ir tik pilna, ka šķiet, tā tūlīt pārplīsīs.
— Ragana varētu zināt, — Fleimels sacīja. — Bet mums nav nekādas iespējas sazināties ar viņu. Viņai nav telefona.
— Kā ar viņas kaimiņiem, draugiem? — Džošs jautāja. Viņš pagriezās pret savu māsu. — Es zinu, tu nevēlies domāt par to, bet vajag. Tas ir svarīgi.
— Es nespēju domāt… — Sofija iesāka, lūkojoties projām un purinot galvu.
— Nedomā. Tikai atbildi, — Džošs attrauca, viņš ātri ievilka elpu un pazemināja balsi, runājot lēnām. — Māšel, kas ir Endoras Raganas tuvākie draugi Ojaiā?
Sofijas spilgti zilās acis aizvērās, un viņa saviļņojās, it kā gatavotos noģībt. Tad acis atvērās, un viņa papurināja galvu. — Viņai nav neviena drauga tur. Bet visi viņu pazīst. Varbūt mēs varam piezvanīt uz veikalu blakus viņas… — Sofija ierosināja. Tad atkal papurināja galvu. — Tur ir pārāk vēls.
Fleimels pamāja. — Sofijai taisnība, tie šajā laikā ir slēgti.
— Labi, tie ir slēgti, — Džošs piekrita, satraukums pārņēma viņa balsi, — bet, kad mēs pametām Ojaiu, tur valdīja haoss. Es neesmu aizmirsis, ka ar Hummer iebraucu Libbey Park strūklakā, lai piesaistītu kāda uzmanību. Es varu derēt, ka policija un prese tagad ir tur. Un prese varētu sniegt atbildes uz dažiem jautājumiem, ja mēs uzdotu pareizos. Es domāju, ka Raganas veikals ir sagrauts, viņi droši vien meklē izskaidrojumu.
— Tas varētu nostrādāt… — Fleimels iesāka. — Man tikai jāzina laikraksta nosaukums.
— Ojai Valtey News, 646-1476, — Sofija nekavējoties sacīja. — Tik daudz es atceros… vai arī Ragana atceras, — viņa piemetināja un tad nopurinājās. Sofijas galvā bija tik daudz atmiņu, tik daudz domu un ideju… un ne tikai biedējošas un fantastikas ainas ar cilvēkiem un vietām, kas nekad nebija eksistējušas, bet arī parastas ikdienišķas domas; telefoni un receptes, cilvēku, par kuriem viņa nekad nebija dzirdējusi, vārdi un adreses, attēli no veciem TV šoviem, filmu plakātiem. Viņa pat zināja ikvienu Elvisa Preslija dziesmas nosaukumu.
Bet tās visas bija Raganas atmiņas. Un tagad viņai bija jānopūlas, lai atcerētos savu mobilā telefona numuru.
Kas notiks, ja Raganas atmiņas attīstīsies tik ļoti, ka nomāks viņas pašas atmiņas? Viņa mēģināja koncentrēt uzmanību uz savu vecāku sejām. Ričarda un Sāras. Simtiem seju zibēja garām, personu tēli, iegravēti akmenī, milzīgu statuju galvas, gleznojumi, uztriepti uz māju sienām, smalkas iegravētas figūras uz māla trauku lauskām. Sofiju pārņēma izmisums. Kāpēc viņa nespēja atcerēties savu vecāku sejas? Aizvērusi acis, viņa ļoti koncentrējās uz pēdējo reizi, kad bija redzējusi savu māti un tēvu. Tas varēja būt pirms trim nedēļām, tieši pirms viņu došanās uz izrakumiem Jūtā. Vēl vairāk seju juceklīgi zibēja Sofijas aizvērto acu priekšā: tēli uz pergamentu strēmelēm, manuskriptu fragmenti vai saplaisājuši eļļas gleznojumi, sejas izbalējušās fotogrāfijās, nodzeltējušos laikrakstos…
— Sofija?
Un tad viņas galvā uzradās krāsainas vecāku sejas un Sofija juta, ka Raganas atmiņas sāk pagaist un viņas pašas atgriežas virspusē. Pēkšņi viņa zināja savu telefona numuru.
— Māšel?
Viņa atvēra acis un, tās mirkšķinot, vērās brālī. Džošs stāvēja tieši viņas priekšā, brāļa seja bija tuvu viņas sejai, bet acis bažu pilnas.
— Man viss kārtībā, — Sofija čukstēja. — Es mēģināju kaut ko atcerēties.
— Ko?
Viņa mēģināja smaidīt. — Savu telefona numuru.