Ieslēdzās trešā, visskaļākā signalizācija, un sarkanās ugunis virs durvīm sāka mirgot.
— Es taču teicu, lai neaiztiec, — Džošs aizrādīja.
— Es nesaprotu — kāpēc tās nav vaļā? — Fleimels jautāja, lai balss pārskanētu šķindoņu. — Šī baznīca vienmēr ir atvērta. — Viņš pagriezās un paskatījās apkārt. — Kur visi ir? Cik ir pulkstenis?
— Cik ilgi jāceļo no vienas vietas uz otru, izmantojot enerģijas vārtus? — Sofija jautāja.
— Tas notiek acumirklī.
Sofija paskatījās savā pulkstenī un ātri aprēķināja. — Vai Parīzē laiks ir par deviņām stundām agrāks nekā Ojaiā? — viņa jautāja.
Fleimels pamāja. — Tad ir aptuveni četri no rīta, tāpēc baznīca ir slēgta, — Sofija sacīja.
— Policija ir jau ceļā, — Skatija drūmi noteica. Viņa pasniedzās pēc nunčakiem. — Es ienīstu cīnīties, kad nejūtos labi, — viņa nomurmināja.
— Ko mēs tagad iesāksim? — Džošs prasīja.
— Es varētu mēģināt izsist durvis ar vēja maģiju, — Sofija vilcinoties ierosināja. Viņa nebija pārliecināta, vai pietiks enerģijas vēlreiz tik īsā laikā izraisīt vēju. Viņa bija izmantojusi jaunās brīnumspējas cīņā pret Ojaias mirušajiem, bet piepūle bija viņu novājinājusi.
— Es tev to aizliedzu, — Fleimels iesaucās, viņa seja vienlaikus bija apēnota un sarkanās gaismas iekrāsota. Viņš pagriezās un norādīja pāri uz koka soliem un krāšņo altāri, kas bija veidots ar baltiem marmora greznojumiem. Sveču gaismā iemirdzējās sarežģīt^ zili zeltīta mozaīka altāra kupolā. — Šis ir nacionālais piemineklis, es neļaušu tev to iznīcināt.
— Kur mēs esam? — dvīņi vaicāja vienā balsī, aplūkodami ēku. Tagad viņu acis bija pieradušas pie krēslas, un viņi aptvēra, ka šī celtne ir milzīga. Ēnās augstu virs galvas slējās kolonnas, bija sazīmējami arī mazu sānu altāru apveidi, statujas stūros un neskaitāmu sveču krāvumi. — Tā ir Svētās sirds baznīca — SacreCoeur.
Sēžot limuzīna aizmugurē, Nikolo Makjavelli ievadīja koordinātas klēpja datorā un vēroja, kā uz ekrāna parādās smalka Parīzes karte. Parīze bija neticami veca pilsēta. Kā sena apmešanās vieta tā datēta jau vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu, lai gan bija cilvēki, kas daudzas paaudzes pirms tam dzīvoja uz salas Sēnā. Un, tāpat kā daudzas citas pilsētas vecās zemēs, arī tā bija izveidota tur, kur saskārās enerģijas līniju saišķi.
Makjavelli nospieda taustiņu, kas iezīmēja enerģijas līnijas pilsētas kartē. Viņš zināja, ka viņam vajadzīga līnija, kas savienojas ar Savienotajām Valstīm. Pēc visu līniju, kas nevirzījās no austrumiem uz rietumiem, izdzēšanas viņš beidzot spēja samazināt iespējamo skaitu līdz sešām līnijām. Ar perfekti manikirētu pirksta nagu viņš vilka pa divām līnijām, kas tieši savienoja Amerikas rietumu krastu ar Parīzi. .Viena beidzās lielajā Parīzes Dievmātes katedrālē, otra — modernākā, bet vienlīdz slavenā celtnē, Sacre-Coeur bazilikā Monmartrā.
Kuru līniju Fleimels lietojis?
Pēkšņi Parīzes nakti pārtrauca signalizācijas skaņu plūsma. Makjavelli nospieda elektrisko logu slēdzi, un tonētais stikls dūkdams nolaidās. Vēsais nakts gaiss ievirmoja mašīnā. Tālumā pāri jumtiem otrā pusē Place du Tertre bija redzamas gaismas ap SacreCoeur, kas iezīmēja augstu pacēlušos ēkas kupolu spilgti baltā krāsā. Ap ēku pulsēja sarkanas signalizācijas gaismas.
Ap šo ēku.
Makjavelli smaids bija briesmīgs. Viņš klēpja datorā sameklēja programmu un gaidīja, kamēr cietais disks griezās. "Ievadīt paroli." Viņa pirksti pārlidoja pāri klaviatūrai, ievadot Discorsi sopra la prima deca di Tito Livio. Neviens nespēja uzlauzt paroli. Tā nebija kāda no viņa vislabāk zināmajām grāmatām.
Parādījās diezgan parasta izskata teksta dokuments, sarakstīts latīņu, grieķu un itāļu valodu kombinācijā. Kādreiz magi glabāja savus buramvārdus un maģiskās formulas ar roku rakstītās grāmatās, tā dēvētās maģisko tekstu grāmatās. Makjavelli vienmēr bija izmantojis pašu modernāko tehnoloģiju. Mūsdienās viņš deva priekšroku glabāt savu arsenālu cietajā diskā.
Tagad viņam vienīgi vajadzēja kaut ko, lai nodarbinātu Fleimelu un viņa draugus.
— Es dzirdēju sirēnas, — Džošs sacīja, seju piespiedis koka durvīm.
— Ceļā ir divpadsmit policijas mašīnu, — Sofija teica aizvērtām acīm, uzmanīgi klausoties, galvu pieliekusi uz vienu pusi.
— Kā tu zini, ka divpadsmit?
Sofija uzlūkoja savu dvīņubrāli. — Es varu noteikt dažādo sirēnu dislokāciju.
— Tu spēj tās izšķirt? — viņš vaicāja, atkal apbrīnodams Sofijas spēju apjomu.
— Jā, katru, — viņa atbildēja.
— Mēs nevaram pieļaut, ka mūs sagūsta policija, — Fleimels izmisis sacīja. — Mums nav pasu, nav naudas un nav alibi. Mums jātiek projām no šejienes!
— Kā? — dvīņi vienlaikus jautāja.
Fleimels papurināja galvu. — Jābūt vēl vienai ieejai… — viņš iesāka, tad apstājās, nāsīm ieplešoties.
Džošs vēroja abu — Sofijas un Skatijas — reakciju uz kaut ko, ko nespēja saost.
— Kas… kas tas ir? — viņš prasīja un tad pēkšņi sajuta vieglu muskusa un sasmakuma dvesmu. Tā bija smaka, kas asociējās ar zooloģisko dārzu.
— Nepatikšanas, — Skataha drūmi sacīja, ielikdama vietā savu nunčaku un izvilkdama abus zobenus. — Lielas nepatikšanas.
3. NODAĻA
— Kas tas ir? — Džošs prasīja, vērdamies apkārt. Smaka tagad bija kļuvusi spēcīgāka, sasmakusi un spīva, gandrīz pazīstama…
— Čūska, — Sofija sacīja, dziļi elpodama. — Tā ir čūska.
Džošs juta saraujamies vēderu. Čūska. Kāpēc tai vajadzēja
būt čūskai? Viņam bija drausmīgi bail no čūskām, lai gan viņš nekad nevienam tajā neatzinās, sevišķi jau savai māsai. Čūskas… — Džošs iesāka spalgā balsī, kas uzreiz noplaka. Tad noklepojās un mēģināja vēlreiz. — Kur? — viņš jautāja, izmisīgi skatīdamies apkārt, iztēlodamies tās visur — lienam ārā no solu apakšas, ložņājam ap pīlāriem, krītam lejā no gaismas ķermeņu stiprinājumiem.
Sofija papurināja galvu un savilka pieri. — Es nedzirdu nevienu… es tikai saožu tās. — Viņas nāsis iepletās, dziļi ievelkot gaisu. — Nē, ir tikai viena…
— Ak tu saodi čūsku, nu labi… bet tādu, kas staigā ar divām kājām, — Skatija strupi noteica. — Tu saodi Nikolo Makjavelli pretīgo smaku.
Fleimels nometās uz ceļiem masīvo galveno durvju priekšā un ar rokām pārskrēja pāri atslēgām. No viņa pirkstiem vēlās zaļas dūmu grīstu vērpetes. — Makjavelli! — viņš nosprauslājās. — Man jāatzīst, ka Dī nav velti tērējis laiku un ir paguvis sazināties ar saviem sabiedrotajiem.
— Tu pēc smakas vari noteikt, kurš tas ir?— Džošs jautāja, joprojām pārsteigts un mazliet apjucis.
— Katrai personai ir īpatnēja maģiska smaka, — Skatija paskaidroja, stāvot ar muguru pret alķīmiķi, aizsargādama viņu. — Jūs abi smaržojat pēc vaniļas saldējuma un apelsīniem, Nikolass smaržo pēc piparmētrām…
— Un Dī smaržo pēc puvušām olām… — Sofija piebilda.
— Sērūdeņraža, — Džošs sacīja.
— Kas kādreiz bija zināms kā sērs, — Skatija sacīja. — Ļoti piemērots doktoram Dī. — Viņas galva grozījās no vienas puses uz otru, veltot sevišķu uzmanību tumšajām ēnām aiz statujām. — Un Makjavelli smaržo pēc čūskām. Arī piemēroti.
— Kas viņš ir? — Džošs jautāja. Viņam šķita, ka viņam vajadzētu zināt šo vārdu, it kā viņš to jau būtu dzirdējis agrāk. — Viens no Dī draugiem?