— Tu man tagad esi rokās, Nikolas Fleimel.
Fleimels piegāja pie pakāpienu malas un iebāza rokas savu novalkāto džinsu aizmugures kabatās. — Man šķiet, ka pēdējo reizi, kad tu paziņoji šo apgalvojumu, tu taisījies ielauzties manā kapā.
Makjavelli šokēts apstājās. — Kā tu to zini?
Vairāk nekā pirms simt gadiem pašā nakts melnumā Makjavelli bija atracis Nikolasa un Pereneles kapu, meklējot apstiprinājumu, ka alķīmiķis un viņa sieva patiešām ir miruši, un mēģinādams noteikt, vai tie ir apglabāti kopā ar Maga Ābrahama Grāmatu. Itālietis nebija gluži pārsteigts, atrazdams, ka abi zārki bija piepildīti akmeņiem.
— Perija un es bijām tieši aiz tevis, stāvot ēnā, pietiekami tuvu, lai pieskartos tev, kad pacēli mūsu kapa plāksni. Es zināju — kāds atnāks, bet nekad nebiju iedomājies, ka tas varētu būt tu. Man jāatzīst, es biju vīlies, Nikolo, — viņš piemetināja.
Baltmatainais vīrs turpināja kāpt augšā pa kāpnēm uz Svētās sirds baziliku. — Tu vienmēr esi domājis, ka es esmu labāks cilvēks, nekā patiesībā esmu, Nikolas.
— Es ticu, ka ikvienā ir kaut kas labs, — Fleimels nočukstēja,
— pat tevī.
— Nemāni sevi, alķīmiķi, vairs ne, bet ne pārāk ilgu laiku. — Makjavelli apstājās un norādīja uz policiju un smagi bruņotajiem melni tērptajiem franču speciālajiem spēkiem, kas bija sapulcējušies kāpņu lejasgalā. —Tagad nāc. Padodies. Tev netiks nodarīts nekāds ļaunums.
— Es nevaru pateikt, cik daudz cilvēku man to jau teikuši, — Nikolass skumji noteica. — Un tie vienmēr meloja, — viņš piebilda.
Makjavelli balss kļuva skarbāka: —Tu vari vienoties ar mani vai doktoru Dī. Un tu zini — angļu magam nekad nav piemitusi pacietība.
— Bet ir arī cita iespēja, — Fleimels sacīja, paraustot plecus. Yiņa plānās lūpas savilkās smaidā. — Es varu nevienoties ne ar vienu no jums. — Viņš pa pusei pagriezās, bet, kad atkal paskatījās uz Makjavelli, alķīmiķa seja lika nemirstīgajam itālietim šokā soli atkāpties. Uz mirkli kaut kas senatnīgs un nesamierināms atspīdēja Fleimela blāvajās acīs, kas uzzibsnīja spilgti zaļa nefrita krāsā. Tagad Fleimela balss bija pavisam klusa, kā čuksts, tomēr Makjavelli skaidri sadzirdama. — Būtu bijis labāk, ja tu un es nekad nebūtu tikušies atkal.
Makjavelli mēģināja iesmieties, bet smiekli skanēja drebelīgi.
— Tas izklausās pēc draudiem… un tici man, tu neesi tai stāvoklī, lai izteiktu draudus.
— Ne jau draudus, — Fleimels sacīja un atkāpās no gala pakāpiena. — Solījumu.
Vēsais un mitrais Parīzes nakts gaiss pēkšņi bija piesātināts ar spēcīgu vaniļas smaržu, un Nikolo Makjavelli zināja — kaut kas ir ļoti slikti.
Stāvot taisni, aizvērtām acīm, abām rokām gar sāniem, uz āru izvērstām plaukstām, Sofija Ņūmena ievilka dziļu elpu, mēģinādama nomierināt strauji pukstošo sirdi, un ļāva savam prātam klejot. Kad Endoras Ragana viņu bija ietinusi kā mūmiju blīva gaisa saitēs, viņa bija ielikusi savas tūkstoš gadu zināšanas meitenē kā sirdspukstus. Kad viņas smadzenes piepildījās ar Raganas atmiņām,
Sofijai bija licies, ka galva uzpampst. Kopš tā laika Sofijas galvaskauss pulsēja no galvas sāpēm, kakls šķita stīvs un sasprindzis un aiz acīm jaušama trula sāpe. Vēl pirms divām dienām viņa bija parasta amerikāņu pusaudze, viņas galva bija pilna ar normālām ikdienas darīšanām: mājasdarbiem un skolas projektiem, jaunākajām dziesmām un video, zēniem, kuri viņai patika, telefonu numuriem un web adresēm, blogiem un vietrāžiem URL.
Tagad viņa zināja to, ko nav zinājis neviens cilvēks.
Sofijai Ņūmenai piederēja Endoras Raganas atmiņas, viņa zināja visu, ko Ragana bija redzējusi, visu, ko viņa bija darījusi tūkstošiem gadu. Tas bija juceklis: domu un vēlmju sajaukums, vērojumi, bailes un vēlēšanās, mulsinošs savādu skatu sajaukums, biedējoši tēli un nesaprotamas skaņas — it kā tūkstošiem filmu būtu sajauktas un vienlaikus samontētas. Un juceklīgi izmētātas cauri atmiņu mudžeklim neskaitāmas reizes, kad Ragana bija lietojusi savas Gaisa maģijas speciālās spējas. Viss, kas Sofijai tagad bija jādara — bija jāatrod tas laiks, kad Ragana bija izmantojusi miglu. Bet kad un kur, un kā to atrast?
Ignorēdama Fleimela balsi, kas kaut ko sauca lejā Makjavelli, izslēgdama brāļa spēcīgo baiļu smaku un Skatahas zobenu šķindu, Sofija koncentrēja domas uz miglu un dūmaku. Sanfrancisko bieži bija miglā tīta, un viņa bija redzējusi Zelta vārtu tiltu paceļamies ārā no bieza mākoņu blāķa. Vēl tikai pagājušajā rudenī, kad ģimene bija apskatījusi Sv. Pētera katedrāli Bostonā, izejot Tremonta ielā, viņi atskārta, ka drēgnā migla bija pilnīgi paslēpusi Cornmon publisko parku. Tad atausa citas atmiņas; migla Glāzgovā, mutuļojošā drēgnā migla Vīnē, biezais pretīgi smakojošais dzeltenais smogs Londonā.
Sofija savilka pieri, viņa nekad nebija bijusi Glāzgovā, Vīnē vai Londonā. Bet Ragana gan… un tās bija Endoras Raganas atmiņas.
Tēli, domas un atmiņas, ko viņa redzēja savā galvā, pārvietojās un griezās kā miglas vērpetes. Un tad pēkšņi tās noskaidrojās. Sofija skaidri atcerējās stāvam blakus kādai figūrai, ģērbtai formālā deviņpadsmitā gadsimta biznesa apģērbā. Viņa saskatīja to ar savu prāta aci — vīrieti ar garu degunu un augstu pieri, kas beidzās ar pelēku matu ērkuli. Viņš sēdēja augstā solā, mērcēdams parastu spalvaskātu kausveida tintnīcā, viņam priekšā bija biezs krēmkrāsas papīrs. Pagāja mirklis, līdz viņa saprata, ka tā nav viena no viņas pašas atmiņām, nedz ari kaut kas, ko viņa redzējusi TV vai filmā. Viņa atcerējās, ko Endoras Ragana bija darījusi vai redzējusi. Kad Sofija pagriezās, lai tuvāk paskatītos uz vīru, Raganas atmiņas pārpludināja viņu: vīrietis bija slavens angļu rakstnieks un tieši gatavojās sākt darbu pie jaunas grāmatas. Rakstnieks paskatījās uz augšu un uzsmaidīja viņai, tad viņa lūpas sakustējās, bet skaņas nebija. Pārliekusies pāri rakstnieka plecam, viņa redzēja to rakstām vārdus: Migla visur. Migla augšā. Migla lejā pa upi — eleganti vijīgā rakstā. Ārpusē, aiz rakstnieka kabineta loga, migla, bieza un necaurredzama, vēlās kā dūmi pret netīro rūti, aizsedzot skatu ar necaurredzamu palagu.
Un zem Svētās sirds bazilikas Parīzē gaiss kļuva dzestrs un mitrs, pilns ar spēcīgu vaniļas saldējuma smaržu. No katra Sofijas izstieptā pirksta sūcās balta pile. Vērpešu kumšķi aizvijās un koncentrējās ap viņas kājām. Aizvērtām acīm viņa vēroja rakstnieku iemērcam spalvu tintnīcā un turpinām: Migla lavās… migla klājas… migla krīt… migla acīs un rīklēs…
Bieza balta migla šļācās no Sofijas pirkstiem un klājās pāri akmeņiem, pārvietodamās kā smagi dūmi, peldot vijīgās virtenēs un smalkos pavedienos. Vijoties un izlokoties tā peldēja starp Fleimela kājām un kūleņoja lejā pa kāpnēm, augot, sabiezējot un kļūstot arvien tumšāka.
'i
* * *
Nikolo vēroja miglu plūstam lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem kā netīra piena upi, vēroja, kā tā sabiezē un pieņemas spēkā, krītot lejā, un tajā mirklī viņš zināja, ka Fleimels izspruks. Kad migla bija sasniegusi viņu, tā cēlās līdz krūtīm slapja un smaržoja pēc vaniļas. Viņš dziļi ievilka elpu un pazina maģijas smaržu.