— Iespaidīgi, — Makjavelli sacīja, bet migla apslāpēja balsi, sabojājot viņa apzināti kultivēto franču akcentu, atklājot zem tā griezīgāko itāliešu.
— Liec mūs mierā, — Fleimela balss nodunēja miglā.
— Tas izklausās pēc vēl viena drauda, Nikolas. Tici man, tev nav ne jausmas, kādi spēki ir savākti pret tevi. Tavi salona triki neglābs tevi. — Makjavelli izvilka mobilo telefonu un uzspieda ātro zvanu. — Uzbrukt! Uzbrukt tagad! — Runādams viņš metās augšā pa kāpnēm, klusi pārvietodamies savās dārgajās kurpēs ar ādas zolēm, kamēr tālu lejā zābakotās kājas dobji sitās pret akmens pakāpieniem, sapulcējušamies policistiem dodoties augšā pa kāpnēm.
— Es esmu izglābies jau ļoti ilgu laiku, — Fleimela balss atskanēja ne no turienes, kur Makjavelli gaidīja, un viņš apstājās, pagriezdamies pa kreisi un pa labi, cenšoties miglā saskatīt veidolu.
— Pasaule pārvietojas, Nikolas, — Makjavelli sacīja. — Bet tu ne. Tu varēji izbēgt no mums Amerikā, bet šeit, Eiropā, ir pārāk daudz Veco, pārāk daudz nemirstīgo cilvēku, kas tevi pazīst. Tu nebūsi spējīgs palikt nepamanīts ilgu laiku. Mēs tevi atradīsim.
Makjavelli uzskrēja augšā pa pāris pēdējiem pakāpieniem, kas atveda viņu tieši pretī baznīcas ieejai. Šeit nebija nekādas miglas. Mākslīgā migla bija sākusies no augšējā pakāpiena un plūda lejā, atstādama baznīcu peldam kā salu mākoņainā jūrā. Pat nemeties iekšā baznīcā, Makjavelli zināja, ka tos tur neatradīs: Fleimels, Skataha un dvīņi bija izbēguši.
Uz brīdi.
Bet Parīze vairs nebija Nikolasa Fleimela pilsēta. Pilsēta, kas reiz bija godinājusi Fleimelu un viņa sievu kā nabadzīgo un slimo patronus, pilsēta, kurā viņu vārdā bija nodēvētas ielas, sen bija zudusi. Parīze tagad piederēja Makjavelli un tumšajiem Vecajiem, kuriem viņš kalpoja. Skatoties uz seno pilsētu, Nikolo Makjavelli zvērēja, ka pārvērtīs Parīzi par lamatām — un varbūt pat par kapu — leģendārajam alķīmiķim.
5. NODAĻA
Alkatrazas spoki atmodināja Pereneli Fleimelu.
Sieviete nekustīgi gulēja uz šauras lāviņas stindzinoši aukstā kamerā zem pamestā cietuma un klausījās čukstošās un murminošās ēnās ap sevi. Tur bija dzirdams dučiem valodu, ko viņa saprata, vēl daudz vairāk viņa spēja atpazīt, bet dažas bija pilnīgi neizprotamas.
Turot acis aizvērtas, Perenele koncentrējās uz valodām, mēģinādama atdalīt atsevišķas balsis, prātodama, vai būs kāda, kuru viņa zina. Un tad prātā iekrita pēkšņa doma: kā viņa spēj dzirdēt spokus? Ārpusē sēdēja sfinksa, briesmonis ar lauvas ķermeni, ērgļa spārniem un skaistas sievietes galvu. Viena no tās sevišķajām spējām bija spēja absorbēt citas dzīvas būtnes maģisko enerģiju, ko tā izdzēra tukšu.
Perenele jutās bezspēcīga, ieslodzīta šajā drausmīgajā cietuma kamerā. Pereneles lūpas savilkās vieglā smaidā, kad kaut kas atausa atmiņā: viņa bija septītās meitas septītā meita; viņa bija piedzimusi ar spējām dzirdēt un redzēt spokus. Viņa ļoti sen bija iemācījusies, kā trenēt un koncentrēt savu auru. Šai spējai nebija nekāda sakara ar maģiju, un tāpēc sfinksai nebija varas pār to. Ilgajos dzīves gados viņa bija izmantojusi savas spējas kopā ar maģiju, lai aizsargātos pret spokiem, lai izveidotu aizsargus un piešķirtu savai aurai krāsas, kas padarīja viņu spokiem neredzamu. Bet, tā kā sfinksa bija absorbējusi viņas enerģiju, aizsargi bija nojaukti, darot viņu pieejamu spoku valstībai.
Un tagad tie nāca.
Perenele Fleimela bija redzējusi pirmo spoku — savas vecāsmātes Mamomas spoku —, kad viņai bija septiņi gadi. Perenele zināja, ka no spokiem nav jābaidās, tie var būt apgrūtinoši, kaitinoši, bez šaubām, bieži vien uz nerviem krītoši un pat rupji, bet tiem nepiemita fiziskas klātbūtnes spējas. Bija pat daži, kurus viņa bija pasākusi uzskatīt par saviem draugiem. Gadsimtu gaitā daži spoki, viņas pievilkti, bija atgriezušies vairākkārt, jo zināja, ka viņa spēj tos dzirdēt un redzēt, un Perenele bieži domāja, ka arī vienkārši tāpēc, ka tie bija vientuļi. Mamoma parādījās ik pēc desmit gadiem vienkārši tāpat, lai pārbaudītu, vai ar viņu viss kārtībā.
Bet, lai arī tiem nepiemita fiziska klātbūtne reālajā pasaulē, spoki nebija pavisam bezspēcīgi.
Atvērusi acis, Perenele koncentrējās uz negludo mūra sienu savā acu priekšā. Sienā bija redzamas zaļgana ūdens notecējumu paliekas, kas smirdēja pēc rūsas un sāls, diviem elementiem, kas neatgriezeniski bija nopostījuši Alkatrazas cietumu. Dī bija kļūdījies, un viņa to zināja. Ja doktoram Džonam Dī piemita kāda liela vājība, tad tā bija augstprātība. Viņš acīmredzot domāja: ja jau viņa ir ieslodzīta zem Alkatrazas un viņu sargā sfinksa, tad viņa ir bezspēcīga. Viņš nevarēja vēl vairāk kļūdīties.
Alkatraza bija spoku miteklis.
Un Perenele Fleimela parādīs viņam, cik bezspēcīga viņa ir.
Aizvērusi acis, atpūšoties Perenele ieklausījās Alkatrazas spokos, un tad lēni, balsī, tikai nedaudz skaļākā par izelpas čukstu, viņa sāka sarunāties ar tiem, saukt un pulcināt visus pie sevis.
6. NODAĻA
— Ar mani viss kartībā, — Sofija miegaini murmināja, — patiešām viss kārtībā.
%
— Tā gan neizskatās, — Džošs atrūca caur sakostiem zobiem. Jau otro reizi šodien, tāpat kā daudzās citās dienās, Džošs turēja savu māsu rokās, vienu roku zem muguras, otru — zem kājām. Viņš uzmanīgi virzījās lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem, baidīdamies izmest dvīņumāsu no rokām. — Fleimels sacīja, ka katra reize, kad tu lieto maģiju, tev nozog nedaudz enerģijas, — viņš piemetināja. — Tu izskaties novārgusi.
— Es jūtos labi… — viņa murmināja. — Liec mani zemē. — Tad Sofijas acis vēlreiz iemirdzējās un aizvērās.
Mazā grupa klusi virzījās cauri biezai, pēc vaniļas smaržojošai miglai ar Skatahu priekšgalā un Fleimelu aizmugurē. Kāpjot augšā pa kāpnēm, viņi visapkārt dzirdēja zābaku dunoņu, ieroču šķindu, franču policijas un speciālās vienības klusinātās pavēles. Daži pat pienāca bīstami tuvu, un Džošs divas reizes bija spiests pieplakt zemei, kad garām padrāzās stāvs uniformā. Skataha pēkšņi iznira no biezās miglas aizsega, strupo un drukno pirkstu piespiedusi pie lūpām. Koši sarkanos matus pārklāja ūdens piles, un viņas bālā āda izskatījās vēl bālāka nekā parasti. Ar savu izrotāto nunčaku viņa norādīja pa labi. Miglas vāli sagriezās, un pēkšņi gandrīz viņu priekšā stāvēja žandarms, pietiekami tuvu, lai tam varētu pieskarties, uz tumšās uniformas mirdzēja ūdens pērlītes. Aiz viņiem Džošs saskatīja franču policijas grupu, sapulcējušos ap kaut ko, kas līdzinājās veclaicīgam karuselim. Viņi visi skatījās uz augšu, un Džošs saklausīja vārdu brouillard, kas tika murmināts atkal un atkal. Viņš zināja, ka tie runā par savādo miglu, kas pēkšņi bija pārmākusi baznīcu. Žandarms rokā turēja savu darba pistoli, stobrs bija nomērķēts pret debesīm, bet pirksts viegli saliekts pāri mēlītei, un Džošam neviļus vēlreiz tika atgādināts, cik lielām briesmām viņi bija pakļauti — ne vien no Fleimela necilvēkveida un cilvēkveida ienaidniekiem, bet ari no visiem pavisam cilvēkveidīgajiem pretiniekiem.