Viņi pagāja vēl kādus divpadsmit soļus… un pēkšņi migla beidzās. Vienu brīdi Džošs nesa māsu cauri blīvai miglai, tad, it kā viņi būtu izgājuši cauri biezam aizkaram, viņš stāvēja nelielas mākslas galerijas, kafejnīcas un suvenīru veikaliņa priekšā. Džošs pagriezās, lai atskatītos, un atskārta, ka priekšā ir biezas miglas siena. Policija bija vien neskaidri veidoli dzeltenīgi baltajā miglā. Skataha un Fleimels izbrida no krēslas. — Ļauj man, — Skataha sacīja, izņemdama Sofiju no Džoša rokām. Viņš mēģināja protestēt — Sofija bija viņa dvīņumāsa, viņš bija atbildīgs —, bet viņš bija ari noguris. Džoša muguras lāpstiņas bija savilkušās krampjos un rokas muskuļi dega no piepūles, lai nonestu māsu lejā pa šķietami bezgalīgu pakāpienu skaitu.
Džošs ielūkojās Skatahas spilgti zaļajās acīs. — Ar viņu viss būs kārtībā?
Senatnīgā ķeltu kareive atvēra muti, lai atbildētu, bet Fleimels papurināja galvu, lai apklusinātu viņu. Viņš uzlika savu kreiso roku uz Džoša pleca, bet zēns nokratīja to nost. Ja arī Fleimels ievēroja šo žestu, tad izlikās to nemanām. — Viņai tikai nepieciešams miegs. Piepūle sacelt miglu tik drīz pēc tulpas izkausēšanas pilnīgi izsūkusi viņas fiziskos spēkus, — Fleimels sacīja.
— Tu liki viņai radīt miglu, — Džošs ātri sacīja, kā vainodams Fleimelu.
Nikolass noplātīja rokas. — Ko vēl es varēju darīt?
— Es… es nezinu, —Džošs atzina. — Droši vien bija kaut kas, ko tu varēji darīt. Es esmu redzējis, kā tu met zaļus enerģijas šķēpus.
— Migla ļāva mums izbēgt, nenodarot nevienam ļaunumu, — Fleimels sacīja.
— Izņemot Sofiju, — Džošs rūgti piebilda.
Fleimels ilgi vērās viņā un tad aizgriezās. — Ejam. — Viņš pamāja uz blakus ieliņu, kas veda spēji uz leju, un viņi aizsteidzās projām naktī, Skataha — bez piepūles nesdama Sofiju, Džošs — cīnīdamies, lai tiktu viņai līdzi. Viņš negrasījās atstāt vietu blakus māsas sāniem.
— Kur tagad? — Skataha vaicāja.
— Mums jātiek projām no ielām, — Fleimels nomurmināja, — šķiet, ka visi pilsētas žandarmi bija ieradušies pie Svētās sirds bazilikas. Es redzēju speciālās vienības un policistus parastajās drēbēs, man liekas, ka tie bija no slepenā dienesta. Kad viņi atklās, ka mēs neesam baznīcā, iespējams, aplenks apkārtējo teritoriju un meklēs visās ielās pēc kārtas.
Skataha ātri pasmaidīja, viņas garie priekšzobi uz brīdi pavīdēja starp lūpām. — Atzīsim, ka neesam pavisam nepamanāmi.
— Mums vajag atrast vietu, kur… — Fleimels iesāka.
Policijas virsnieks, kas izmetās ap stūri, nešķita vecāks par deviņpadsmit — garš, tievs un bandītisks, sārtiem vaigiem un maziem ūsu rugājiem virs augšējās lūpas. Viena roka bija revolvera makstī, otrā viņš turēja cepuri. Viņš pēkšņi apstājās tieši viņu priekšā un paspēja ātri iebļauties izbrīnā, ķerdams pēc sava ieroča, lai viņi apstājas: — Hei! Arretezl
Nikolass izklupa uz priekšu, un Džošs paguva pamanīt zaļu miglu aizplūstam no alķīmiķa rokas, iekams viņa pirksti pieskārās žandarma krūtīm. Zaļgana gaisma iemirdzējās ap visu policista ķermeni, iezīmējot tā aprises spilgti zaļas, un tad vīrietis vienkārši nokrita uz zemes.
— Ko tu izdarīji? — Džošs pārbiedēts čukstēja. Viņš paskatījās uz jauno policistu, kas nekustīgi gulēja, un pēkšņi viņu pārņēma saltums un nelabums. — Tu taču… tu taču… nenogalināji viņu?
— Nē, — Fleimels sacīja klusi. — Es pārlādēju viņa auru. Tas nedaudz līdzinās elektriskajam šokam. Viņš atmodīsies pēc neilga laika ar vieglām galvas sāpēm. — Nikolass piespieda pirkstu galus pie pieres un pamasēja virs savas kreisās acs. — Es ceru, ka tās nebūs tik stipras kā manējās, — viņš piebilda.
— Tev jāzina, — Skataha drūmi sacīja, — ka tava mazā izrādīšanās Makjavelli norādīs mūsu atrašanās vietu.— Viņas nāsis kustējās, un Džošs dziļi ieelpoja, gaiss visapkārt smaržoja pēc piparmētrām — ļoti specifiskās Nikolasa Fleimela enerģijas smaržas.
— Ko vēl es varēju darīt? — Nikolass protestēja. — Tavas rokas bija aizņemtas.
Skatija nepatikā savilka lūpas. — Es viņu būtu paņēmusi. Atceries, kas tevi izpestīja no Lubjankas cietuma ar visiem roku dzelžiem?
— Par ko jūs runājat? Kur ir Lubjanka? — Džošs jautāja apjucis.
— Maskavā. — Nikolass uzmeta sāņus skatienu Džošam. — Nejautā. Tas ir garš stāsts, — viņš nomurmināja.
— Viņu gatavojās nošaut kā spiegu, — Skataha līksmi sacīja.
— Ļoti garš stāsts, — Fleimels atkārtoja.
Sekodams Skatahai un Fleimelam pa līkumainajām Monmartras ieliņām, Džošs domās atcerējās, kā Džons DI bija aprakstījis Nikolasu Fleimelu tikai dienu iepriekš.
— Savā mūžā viņš bijis daudz kas: ārsts un pavārs, grāmatu tirgotājs, kareivis, valodu un ķīmijas skolotājs, abi — gan likuma sargs, gan pārkāpējs. Bet tagad viņš ir un vienmēr bijis melis, šarlatāns un noziedznieks.
"Un spiegs," Džošs domās piebilda. Viņš prātoja, vai Dī to zina. Zēns caur pieri pavērās uz diezgan parasta izskata vīrieti ar īsi apcirptiem matiem un bālu seju, melnos džinsos un T kreklā zem apvalkātās melnās ādas jakas, viņš varētu uz ielas paiet garām nepamanīts jebkurā pilsētā uz zemes. Tomēr viņš bija kaut kas cits, nevis parasts cilvēks: dzimis 1330. gadā, viņš apgalvoja, ka darījis visu iespējamo cilvēces labā, slēpjot Kodeksu no Dī un ēnainajām un biedējošajām radībām, kam viņš kalpoja, tumšajiem Vecajiem.
Bet kam kalpoja Fleimels? Kas īsti bija nemirstīgais Nikolass Fleimels?
7. NODAĻA
Savaldīdams savu temperamentu, Nikolo Makjavelli kāpa lejā pa Svētās sirds bazilikas pakāpieniem, migla locījās un vijās ap viņu kā mētelis. Lai arī gaiss sāka skaidroties, joprojām bija manāma vaniļas smarža. Makjavelli atmeta galvu un dziļi ieelpoja, ievilkdams smaržu nāsīs. Viņš atcerēsies šo smaržu, tā bija atšķirīga kā pirkstu nospiedumi. Ikvienam uz planētas bija aura — elektrisks lauks, kas apņēma cilvēka ķermeni, — un, kad šis elektriskais lauks tika fokusēts un virzīts, tas savstarpēji iedarbojās ar lietotāja endokrīno sistēmu un adrenalīna dziedzeriem, lai radītu atšķirīgu vienreizēju personas smaržu: kā smaržas parakstu. Makjavelli ievilka dziļu elpu. Viņš joprojām sajuta vaniļu svaigajā gaisā, tīru un skaidru, un neapstrādāta, pirmatnēja spēka smaržu.
Un tajā mirklī viņš nešaubīdamies zināja, ka Dī bija taisnība: tā bija viena no leģendāro dvīņu smaržām.
— Es gribu, lai tiktu noslēgta visa apkārtne. — Makjavelli iemetās augsta ranga policistu puslokā, kuri bija sapulcējušies Viletes skvēra kāpņu galā. — Kordonu katrā ielā, šaurā ieliņā un šķērsieliņā. Sākot no Rue Custine līdz Rue Caulaincourt, no Clichy bulvāra līdz de Rochechouart bulvārim un Rue de Clignancourt ielai. Es gribu, lai šie ļaudis tiktu atrasti!
— Jūs liekat priekšā norobežot visu Monmartru, — ierunājās tumši iededzis policijas virsnieks klusumā. Viņš lūkojās apkārt uz kolēģiem pēc atbalsta, bet visi izvairījās no viņa skatiena. — Ir tūrisma sezonas kulminācija, — viņš protestēja, atkal pievērsdamies Makjavelli.
Makjavelli apgāja apkārt virsniekam, viņa seja bija tik neizteiksmīga, it kā to klātu kāda no maskām, ko viņš kolekcionēja. Viņa auksti pelēkās acis ieurbās vīrietī, bet, kad viņš runāja, balss atskanēja rāmi un apvaldīti, tik tikko skaļāk par čukstu. — Tu zini, kas es esmu? — viņš liegi jautāja. Kad policijas šefs, Franču ārzemju leģiona apbalvojumiem izgreznojies veterāns, ielūkojās vīrieša nedzīvajās acīs, viņš kaklā sajuta kaut ko aukstu un skābenu. Aplaizīdams pēkšņi sausas kļuvušās lūpas, viņš sacīja: — Jūs esat Makjavelli kungs, jaunais Aizsardzības ministrijas vadītājs. Bet šī ir policijas lieta, kungs, nevis ārējās drošības jautājums. Jums nav nekādu pilnvaru…