— Ja vien tu neesi iemācījusies lidošanas mākslu, tu esi sagūstīta šeit, — Morigana rūca. — Šis ir Dī īpašums. Tagad te nebrauc tūristi, šeit nav ne ceļotāju, ne zvejas laivu. Tu joprojām esi cietumniece, kāda biji, kad atradies ieslodzīta kamerā. Un sfinksa uzrauga gaiteni apakšā. Viņa atnāks pēc tevis.
Burve smaidīja. — Viņa to var mēģināt. — Viņa sagrieza šķēpu. Gaiss dūca. — Es prātoju, par ko šis pārvērtīs viņu: par mazu meitenīti, lauvas mazulīti vai putna olu.
— Tu zini, ka Dī atgriezīsies — turklāt spēcīgs. Viņš gribēs savu briesmoņu armiju.
— Es arī gaidīšu viņu, — burve apsolīja.
— Jūs nevarat uzvarēt, — Morigana nikni iebilda.
— To Nikolasam un man jau teikuši gadsimtiem ilgi. Un tomēr mēs joprojām esam šeit.
— Ko tu iesāksi ar mani? — Vārnu dieviete visbeidzot jautāja.
— Ja vien tu mani nenogalināsi, tu zini, es nekad nelikšos mierā, līdz nebūsi beigta.
Perenele smaidīja. Viņa pielika šķēpa galu tuvu lūpām un maigi uzpūta, līdz tas iekvēlojās baltkvēlē. — Es prātoju, par ko šis pārvērtīs tevi? — Viņa izklaidīgi sacīja. — Par putnu vai olu?
— Es piedzimu, nevis tiku izperēta, — Morigana vienkārši sacīja. — Tu nevari mani biedēt ar nāvi. Man nav bail no tās.
Perenele piecēlās kājās un nolika šķēpa roktura galu pie zemes.— Es tevi nenogalināšu. Man ir daudz piemērotāks sods tev. — Viņa palūkojās debesīs, un vējš ieskrēja viņas garajos matos, paceļot tos aizmugurē taisnus. — Es bieži brīnos, kā tas ir, ja vari lidot, klusi planēt cauri debesīm.
— Nav lieliskākas sajūtas, — Morigana godīgi sacīja.
Pereneles smaids bija ledains. — Tā jau es domāju. Es tev atņemšu to, ko tu uzskati par pašu vērtīgāko: tavu brīvību un spēju lidot. Man tev ir pati brīnišķīgākā kamera.
— Neviens cietums nevar mani noturēt, — Morigana nicinoši sacīja.
— Tā tika izveidota, lai turētu Areopenapu, — Perenele sacīja.
— Dziļi zem zemes, un tu nekad neredzēsi saules gaismu un nekad vairs nelidosi gaisā.
Morigana atkal iekaucās un mētājās no vienas puses uz otru. Ūdenstornis kustējās un drebēja, bet Vecā zirnekļa tīkls bija nepārraujams. Tad Vārnu dieviete pēkšņi apklusa. Sacēlās vējš, un migla sagriezās ap abām sievietēm. Viņas varēja saklausīt tālumā kaucošās Sanfrancisko signalizācijas.
Morigana sāka raustīties sausā klepus lēkmē, un Perenelei bija nepieciešams kāds brīdis, iekams viņa saprata, ka Vārnu dieviete smejas. Lai arī viņai bija nojausma, ka atbilde nepatiks, Perenele tomēr pajautāja: — Vai tu negribi man pateikt, kas tevi tā uzjautrina?
— Tu vari uzvarēt mani, — Morigana raustījās smieklos. — Bet tu jau mirsti. Es redzu vecuma pazīmes tavā sejā un uz rokām.
Perenele pacēla roku pie sejas un pavirzīja šķēpa galu tā, lai tas mestu gaismu uz viņas ādas. Viņa šokēta atklāja uz rokas ārmalas mazus brūnus vecuma pleķīšus. Tad pieskārās sejai un kaklam, sataustot jaunu grumbu pēdas.
— Cik ilgi vēl palicis, kad alķīmijas formulas iedarbība beigsies, burve? Cik ilgi vēl palicis, iekams tu novītīsi un sačokurosies no vecuma? Tās ir dienas vai nedēļas?
— Daudz kas var notikt dažās dienās.
— Burve, ieklausies manī tagad. Ieklausies patiesībā. Mags ir Parīzē. Viņš ir sagūstījis zēnu un uzrīdījis Nidhjegu tavam vīram un pārējiem. — Viņa noraustījās vēl vienā smieklu lēkmē. — Mani atsūtīja uz šejieni nogalināt tevi, jo tu un tavs vīrs esat kļuvuši nevērtīgi. Dvīņi ir nākotnes atslēga.
Perenele pieliecās pie Moriganas. Šķēps meta sārtu gaismu pāri abu sejām, padarot tās par derdzīgām maskām. — Tev taisnība. Dvīņi ir nākotnes atslēga: bet kuras — tumšo Veco vai cilvēku?
54. nodaĻa
Nikolo Makjavelli spēra lēnīgu soli uz priekšu un paskatījās lejā uz Parīzi. Viņš stāvēja uz grandiozās Notre Dame katedrāles jumta, apakšā bija Sēnas upe un Pont au Double, un viņam tieši priekšā pletās plašais parvis, skvērs. Stingri turoties pie bagātīgi izrotātās ķieģeļu sienas, viņš ievilka dziļu, trīcošu elpu un vēlējās, kaut viņa dunošā sirds dauzītos lēnāk. Viņš tikko bija uzkāpis tūkstoš un vienu pakāpienu ārā no katakombām un augšā uz katedrāles jumta pa Dī slepeno eju, ko Dī esot lietojis jau agrāk, kā viņš to apgalvoja. Viņa kājas trīcēja no piepūles un ceļi sāpēja. Makjavelli patika par sevi domāt, ka ir labā formā, — viņš bija pārliecināts veģetārietis un katru dienu vingroja, bet kāpšana bija viņu nogurdinājusi. Viņš arī bija mazliet aizkaitināts, jo sparīgais kāpiens nemaz nebija ietekmējis Dī. — Kad, kā tu sacīji, tu šeit biji pēdējo reizi? — viņš jautāja.
— Es neteicu, — mags atrūca. Viņš stāvēja no Makjavelli pa kreisi, dienvidu torņa ēnā. — Bet, ja tev tas jāzina, tas bija 1575. gadā. — Viņš norādīja uz vienu pusi. — Es sastapu Moriganu tieši šeit. Uz šī jumta es pirmo reizi uzzināju par Nikolasa Fleimela patieso dabu un par Ābrahama Grāmatas eksistenci. Tā nu, iespējams, ir tā cīņa, kas arī beigsies šeit.
Makjavelli pastiepās uz priekšu un palūkojās lejā. Viņš stāvēja gandrīz tieši virs rietumu rozetes loga. Skvēram lejā vajadzēja būt tūristu pārpilnam, bet tas bija gandrīz tukšs. — Un kā tu zini, ka Fleimels un pārējie iznāks šeit? — viņš jautāja. Dī mazie zobi pazibēja derdzīgā smīnā. — Mēs zinām, ka zēns ir klaustrofobisks. Viņa sajūtas ir tikko kā atmodinātas. Kad viņš iznāks no transa, kurā
Marss viņu atstāja, viņš būs nobijies, paspilgtinātās izjūtas tikai palielinās viņa šausmas. Viņa saprāta dēļ Fleimels vedīs viņu virszemē, cik vien ātri iespējams. Es zinu, ka ir slepena eja, kas ved no apraktās romiešu pilsētas uz katedrāli. — Viņš pēkšņi norādīja uz piecām figūrām, kas iznira no katedrāles centrālajām durvīm tieši zem viņiem. — Tu redzi? — viņš triumfējoši sacīja. — Es nekad nekļūdos. — Viņš paskatījās uz Makjavelli. — Tu zini, kas mums jādara?
Itālietis pamāja. — Es zinu.
— Tu neizskaties pārāk laimīgs par to.
— Sabojāt skaistu ēku ir noziegums.
— Bet nogalināt cilvēkus nav? — Dī jautāja.
— Nu, cilvēkus vienmēr var aizvietot.
* * *
— Ļauj man tikai apsēsties, — Džošs elsa. Negaidot atbildi, viņš iztrausās no māsas un Senžermēna rokām un apsēdās uz gluda, apaļa akmens bruģētajā skvērā. Pievilcis ceļus pie krūtīm, viņš atbalstīja uz tiem zodu un ar rokām apskāva lielus. Viņš tik ļoti drebēja, ka papēži klaudzēja pret akmeni.
— Mums patiešām jāturpina kustēties, — Fleimels mudināja, paskatījies apkārt.
— Dod mums minūti laika, — Sofija norūca. Notupusies blakus brālim, viņa pastiepās, lai pieskartos viņam, bet dzirksteles iesprakšķējās starp viņas pirkstiem un viņa roku, un viņi abi salēcās. — Es zinu, kā tu jūties, — viņa maigi sacīja. — Viss ir tik… tik gaišs, tik skaļš, tik ass. Tavas drēbes šķiet tik smagas un raupjas pret tavu ādu, tavas kurpes ir pārāk ciešas. Bet tu pie tā pieradīsi. Sajūtas atkāpsies. — Viņš izjuta to, ko viņa bija pieredzējusi tikai pirms pāris dienām.
— Mana galva dun, — Džošs nomurmināja. — Šķiet, tā tūlīt eksplodēs, it kā būtu pārbāzta ar pārāk daudz informācijas. Es turpinu domāt šīs savādās domas…
Meitene savilka pieri. Tas neizklausījās pareizi. Kad viņa tika atmodināta, viņa bija sajūtu pārņemta, bet, tikai kad Endoras Ragana bija nodevusi savas zināšanas, tikai tad viņa bija jutusies tā, it kā viņas smadzenes gatavotos uzsprāgt. Sofijai prātā iešāvās pēkšņa doma, un viņa atcerējās, ka tad, kad viņa bija iedrāzusies kambarī, Vecā milzīgā roka spieda brāļa galvu. — Džoš, — viņa klusu sacīja, — kad Marss atmodināja tevi, ko viņš tev sacīja?